"Mana sirds ir Latvijā!" Brazīlietis, kurš dzimtenes sauli iemainīja pret Latvijas ziemām

Taless Rosa

FOTO: No privātā arhīva

Taless Rosa (33) pirms sešiem gadiem iemainīja saulaino Brazīliju pret dzīvi Latvijā - sekojot sirdij, kā viņš pats norāda. Starptautiskajās attiecībās izglītību ieguvušais Rosa darbojas apmācību un konsultāciju jomā, kā arī nevairās paust savus politiskos uzskatus. Intervijā portālam TVNET viņš stāsta par dzīvi Latvijā.

Dzīvojot Latvijā, Rosa ieniris šejienes valodā, kultūrā un pat politiskajā dzīvē, kļūstot par vienu no paneiropeiskās partijas "Volt" Latvijas nodaļas dibinātājiem. Uz šādu soli pamudinājusi globālā nosliekšanās populisma virzienā un vēlme iestāties pret to.

- Kā tu nokļuvi Latvijā?

- Kā jau daudzi cilvēki, kas pārceļas uz citu valsti, es sekoju savai sirdij. Latvijā esmu sešus gadus. Esmu dzimis Brazīlijā, pēc tam dzīvoju ASV un Portugālē. Latvija ir ceturtā valsts, kurā dzīvoju, bet tieši visvairāk jūtos kā mājās.

Godīgi sakot, jūtos vairāk kā latvietis, nevis brazīlietis. Es īsti neticu pasaules pilsoņa idejai. Es domāju, ka cilvēkam vajag mājas.

Saka, ka mājas ir tur, kur ir tava sirds. Mana sirds pavisam noteikti ir Latvijā! Varbūt skan klišejiski, bet tā tas ir.

Man ir neliels uzņēmums, strādāju apmācību un konsultāciju jomā. Priecājos, ka man klājas ļoti labi. Es neesmu bagāts, bet varu dzīvot komfortabli. Lai arī Latvijas tirgus ir mazs, domāju, ka cilvēki šeit var izsisties ekonomiski. Tomēr valoda joprojām ir šķērslis.

- Bet tu nedaudz runā latviski, vai ne?

- Jā. Es labi saprotu latviešu valodu. 

Apbrīnoju, ka daudzi cilvēki šeit runā trijās valodās: latviešu, angļu un krievu. Pasaulē ir pavisam nedaudzas vietas, kur tā ir.

- Cik ļoti atšķiras dzīve Latvijā un Brazīlijā? 

- Šī ir ļoti mierīga valsts. Brazīlijā ik gadu tiek pastrādāti 70 000 slepkavību. Pagājušajā mēnesī policija Riodežaneiro nogalināja 300 cilvēkus - jā, policija.

Latvijai ir viss nepieciešamais, lai uzbūvētu vēl labāku valsti. Mums ir miers, mums ir Eiropa. Mums pie tā jāstrādā.

- Kas tev šeit liek justies kā mājās?

- Pieņemošā attieksme. Es šeit ātri jutos pieņemts. 

- Pastāv gan stereotips, ka latvieši ir ļoti noslēgti...

- Jā, tā ir. Bet tikai sākumā. Latvieši ir nopietni, bet ne noslēgti. Viņi drīzāk ir atturīgi. Tas ir citādi. Kad latviešus iepazīsti un atklāti parunājies, viņi atveras. 

Nav tā, ka latvieši nesmejas vai nemīl jokus. Viņi vienkārši uzvedas citādāk nekā, piemēram, brazīlieši vai itāļi, kuri jau pirmajās piecās minūtēs kļūst par taviem draugiem. 

Man ļoti patīk latviešu komunikācijas stils. Tas ir ļoti tiešs - katrs pasaka, ko domā. Ja grib kritizēt, tad kritizē. Tas ir ļoti labi. 

Ārzemniekiem nākas pielāgoties un iemācīties latviešu valodu. Latviešiem patīk, ja ārzemnieki runā latviski, jo tas parāda cieņu. Diemžēl latviešu valoda nav viegla. Jābūt ļoti disciplinētam, lai to iemācītos.

- Kā tu nolēmi iesaistīties šejienes politiskajā dzīvē?

- Es saskatīju problēmas gan Latvijā, gan visur citur pasaulē. Populisma, Trampa un "Brexit" vilnis - tas ir ļoti biedējoši. Tas ir nopietni. Es domāju, ka mēs Latvijā neesam pret to imūni. Pašreizējie politiķi domā vecmodīgi. Viņu domāšana ir iesīkstējusi. To parāda "Brexit", to parāda Tramps. Viņi raugās atpakaļ uz 50. gadiem un domā, ka tas tik bija labs laiks. Jā, baltajiem vīriešiem tas bija brīnišķīgs. Bet ne minoritātēm un sievietēm. Es neesmu antikapitālists vai komunists, bet es uzskatu, ka valstij ir jārūpējas par cilvēkiem, īpaši mazaizsargātiem cilvēkiem. 

- Ko tava sieva, kura ir latviete, teica par tavu iesaistīšanos Latvijas politiskajā dzīvē?

- Viņa zina, ka esmu lojāls Latvijai un zinošs politiskajos jautājumos. Es zinu Latvijas ministru un politiķu vārdus. Lai arī esmu ārzemnieks, es neesmu atrauts no notikumiem valstī. Tieši otrādi, šāda iesaistīšanās man nāk dabīgi, un viņa to saprot.

Es domāju, ka konservatīvisma un neliberālisma vilnis apdraud to, kam es ticu. Brazīlijā no 1964. līdz 1989. gadam bija diktatūra - līdzīgi kā Latvijā, kur bija komunistiskā okupācija un diktatūra.

Mani vecāki dzīvoja diktatūrā, bet es piedzimu tās beigu posmā. No bērnības un pusaudža gadiem atceros, kā mana mamma stāstīja par bailēm, kurās nācās dzīvot. Piemēram, universitātē nevar zināt, ar kuru cilvēku var runāt un nebaidīties, ka nosūdzēs "domu policijai". Es uzaugu brīvā valstī - varēju teikt to, ko domāju. Es uzaugu ar šādām vērtībām, un man šķiet, ka tās jāsargā.

Līdz Trampam un "Brexit" man nešķita, ko šo brīvību nepieciešams aizsargāt. Šī taču ir Eiropa, šeit visas valstis ir demokrātiskas. Bet tagad - paskaties uz Ungāriju, paskaties uz Poliju, uz Lielbritāniju...

Es gribētu cīnīties par progresīvu politiku Brazīlijā, bet nevēlos mirt. Domāju, ka Brazīlijā man būtu grūti nodarboties ar politiku, kamēr netiek darīts nekas, lai cīnītos pret politisko vardarbību. 

- Kādu tu redzi savu nākotni Latvijā?

- Es plānoju palikt Latvijā. Es negribētu dzīvot, piemēram, Stokholmā. Tā ir ļoti bagāta un skaista pilsēta, bet tur ir sajūta, ka viss jau ir izdarīts. Ka vairs nav, pie kā strādāt. Man patīk, ka Latvijā vēl ir, ko darīt. 

Uz augšu