Grupa "Indygo" atgriezusies uz pašmāju alternatīvās rokmūzikas uzturētāju takas, piedāvājot jaunu albumu "The Result of Everything", tā prezentācijas koncertu 17. maijā Spīķeru koncertzālē un rokenrola uzturēšanu gan dzīvē, gan uz skatuves.

Rokmūzika atgriezīsies modē. Tā apgalvo grupas vokālists un ģitārists Mārtiņš Vaters, basists Mārtiņš Leja un bundzinieks Miks Riekstiņš. Enerģijas viņiem netrūkst un visi trīs acīmredzami apņēmušies gāzt jaunus kalnus ne tikai Latvijā. Tikāmies ar "Indygo" pozitīvi drudžainā gatavošanās procesā jaunā albuma izdošanai un koncertiem.

Jauns albums nozīmē vai nu kārtējo jauno albumu, vai revolūciju, vai kaut ko pa vidu. Kurš gadījums ir jūsējais?

Miks Riekstiņš: Savā ziņā tā varētu būt revolūcija. Tas gan ir tāds vecais jaunajā, tādēļ varētu būt arī variants "pa vidu".

Nosaukums "The Result of Everything" jeb "Visa rezultāts" laikam vislabāk varētu attiekties tieši uz trešo variantu.

Mārtiņš Leja: Tā var teikt, jo albums ietver gan kaut ko jaunu mūsu mūzikā, gan kaut ko jau bijušu.

M.R.: Tas ir rezultāts tam, uz ko esam gājuši pēdējo gadu laikā. Tam, kas ar mums ir noticis.

Kas ir tie pēdējie gadi un kas tad ir noticis?

M.L.: Šā albuma rezultāts varētu būt atspoguļojums tam, kas tika aizsākts jau "Decoy" tapšanas laikā. Mēs ar Miku pievienojāmies grupai 2012. gadā un sākām tapināt mūziku četratā, jo tad grupā vēl bija arī Jānis Volkinšteins.

Šie septiņi gadi arī ir tā īstā atbilde. Jaunās dziesmas ir tapušas sadarbojoties mums trijatā.

Mārtiņš Vaters: Iestrādnes tapa vairāku gadu laikā, lipinājām visas idejas kopā. Viss krājās, krājās un pēkšņi salikās pa plauktiņiem. Tiešām vieglā un organiskā veidā. Aiz svītras palika vēl visādas idejas, kas varbūt noderēs nākamajā albumā.

Albums ļoti kompakti turas kopā. Tas ir apzināts solis?

M.L.: Diezgan. Kad sākām radīt jaunu albumu, sapratām, ka darbam veidojas konkrēta koncepcija, formāts. Tā radās doma arī par videoklipiem, dizainu, kopēju stāstījumu.

"Indygo"

FOTO: Oskars Lūsis

Kāds ir stāstījums?

M.L.: Albumā ir trīs šķautnes. Ir ietekmes no mūsu bērnības elkiem, neliela daļa no tā, kāds "Indygo" bija agrāk kā progresīvā roka grupa, un daļa no tā, kā redzam sevi nākotnes vīzijā...

M.V.: ...paeksperimentējot ar dziesmu uzbūvi un skanējumu. Albumā ir desmit kompozīcijas, taču dalām to trīs daļās - pa trim dziesmām un tad ir vēl pēdējā dziesma, kas ir pievienota vienkārši tādēļ, lai būtu mazliet cukuriņa un smaida. Sākuma trio ir ieskrējiens ar smagāku noti, nākamās trīs dziesmas ir atkāpe līdz pat mūsu pirmajam albumam, kas bija vienkāršāks, vieglāk uztverams, un pēdējais trio ir eksperimenti ar mūsu iespējamo nākotnes muzikālo formu. Tikpat labi var teikt, ka viss jaunais albums ir nosaucams par nelielu, bet eksperimentu.

Tā ir smagā mūzika? Minēji, ka albumā ir smagāka nots.

M.V.: Tā ir rokmūzika. Agrāk mūsu mūziku uzskatīja par smagu, taču vienmēr esam bijuši par smagu popmūzikai un par vieglu smagajam metālam. Pats "Decoy" pirms vairākiem gadiem nodēvēji par smagāko plati latviešu rokmūzikas pavasarī. Nākamais - latviskais albums "Stars" - jau bija gaisīgāks.

"The Result of Everything", tātad, ir daļēji smags alternatīvais roks. Var to tā dēvēt?

M.L.: Vārds "alternatīvs" noteikti joprojām ir vietā. Mēģinājām gan formas novienkāršot. Varbūt, ka esam jau tajā vecumā, kad sāk patikt vienkāršāk uztveramas lietas. Tas nenozīmē, ka tās ir mazāk muzikāli interesantas. Līdz diletantiskam līmenim negribam nolaisties un gribam saglabāt sajūtu, ka vārdam "Indygo" nāk līdzi apjauta, ka var radīt arī gudru rokmūziku.

M.V.: Mēs apzināmies to, ka, Jānim aizejot no grupas, palikām bez ģitārista. Es vienmēr esmu bijis ritma sekcijas izpildītājs, bet ne ģitārists. Šis albums ir eksperiments arī ar to, kā esmu apguvis ģitārspēli. Iespējams, ka arī tas ir vienkāršošanas iemesls.

M.R.: Taču esam apzināti strādājuši pie tā, lai katrs instruments ir savā vietā un nevienā brīdī nerastos sajūta, ka te jau vajadzēja otru ģitāru vai tamlīdzīgi. Tukšo vietu nav un skaņa ir pilnīga arī spēlējot mums trijatā.

M.V.: Mēs viens otru papildinām. Tas sanāk ļoti organiski. Saspēle ir jūtama, kas rada prieku.

Ar to dalīsieties arī albuma prezentācijas koncertā Spīķeru koncertzālē 17. maijā. Spēlēsiet arī vecās dziesmas?

M.V.: Gan, gan. Arī iepriekš esam spēlējuši vecās dziesmas koncertos, taču uzsvars, protams, ir uz jauno materiālu.

M.L.: Ritma mugurkauls tāpat palicis tas pats. Mums bija arī vairāki akustiskie koncerti, kas deva vēl papildu pārliecību, ka varam veiksmīgi pāraranžēt arī agrāko laiku dziesmas. Tās, kurās bija ļoti liela Jāņa klātbūtne, gan vairs neaiztiekam. Tās lai paliek vēsturē.

Iepriekšējais studijas albums bija latviski. Jaunais atkal ir angliski. Kur palika dzimtā mēle?

M.V.: Iepriekšējā albumā arī palika. Tas bija laiks ap 2016. gadu, kad cilvēki pēkšņi nesaprata neko citu, kā tikai latviešu valodu.

M.R.: Un latviešu zīmes, latviešu rakstus...

M.V.: Tas nacionālais vilnis sevi izkliedza un mums liekas, ka tagad visi atkal mēģina ievilkt jaunu gaisa devu. Šobrīd ir lielisks brīdis atkal izdot albumu angliski.

M.R.: Mums ir plāni doties koncertēt arī ārpus Latvijas. Gribas, lai mūs saprot arī citur.

M.L.: Doma ir par rudens tūri Eiropā, Skandināvijā. Un atspēlēt tur 2013. gada albumu tomēr neliekas īsti vietā. Turklāt visas "Decoy" dziesmas mēs nemaz nevarētu trijatā nospēlēt. Tādēļ ir vajadzīgas jaunas.

M.V.: Cilvēki mēdz melst, ka mūzika it kā neprasa valodu, taču mēs nespēlējam tādu mūziku, kas spēj iekustināt dejiski.

Piemēram, "Oranžās brīvdienas" var braukt uz ārzemēm, dziedāt latviski un visi dejos, jo tā mūzika strādā pilnīgi citādāk. Mūsu mūzika drīzāk liek... skumt vai aizdomāties par sociālām lietām. Ja es dziedāšu kaut ko ļoti aizkustinošu latviski, tad neviens mūs īsti nesapratīs.

M.L.: Jaunais albums gan man šķiet viens no pozitīvākajiem "Indygo" albumiem, ja jāsalīdzina.

"Indygo"

FOTO: publicitātes

Minējāt ietekmi no vecākiem elkiem, bet vai sekojat līdzi tam, kas rokmūzikā notiek mūsdienās un ietekmējaties arī no tā?

M.L.: Noteikti, ka tā ir. Mēs pat apmeklējām vairākus koncertus, lai saprastu, vai tas ir tas, kas mums šobrīd patīk, vai nē.

M.V.: Piemēram, bijām uz "Foo Fighters" un "Biffy Clyro" koncertiem.

M.L.: Bet vispār negribas saukt konkrētas grupas, jo tad mūs uzreiz gribēs ar tām salīdzināt. Runa drīzāk ir par stilistiskām iezīmēm, tīrības ideju, muzikālo brīvību. Visi esam gājuši cauri dažādiem rokmūzikas viļņiem, nav noslēpums, ka "Indygo" ir salīdzināts arī ar "Tool", cilvēkiem patīk salīdzināt, bet paralēli neviens nezināja, ka daudz klausāmies arī "Incubus" vai "Pearl Jam". Viss savelkas kopā. Un pat, ja mums būtu uzdevums atstrādāt latviešu "Biffy Clyro" kopiju, es domāju, ka tas nebūtu iespējams, jo iznākums tāpat skanētu kā "Indygo". Mūsu rokraksts jau ir izveidojies līdz tādam līmenim, ka tas ir "Indygo" un viss.

Foto: "Biffy Clyro" iesilda "Foo Fighters" fanus Lucavsalā.

Kur vispār šobrīd atrodas alternatīvais roks?

M.V.: Mums ir bijušas sarunas ar citiem mūziķiem par to, ka

pašlaik nav roka sezona. Ir izteikta popmūzikas un hiphopa sezona, taču tā kaut kad beigsies.

Tāpat, kā mainās gadalaiki, mainās arī mūzikas mode. Rokmūzikai joprojām ir iespēja sevi parādīt, bet modē tā šobrīd nav. Arī rokfestivālu Latvijā vairs nav. Bet gan jau tas atkal mainīsies.

Vai esat gatavi mūzikas festivāliem?

M.L.: Esam. Šogad ir piedāvājumi un akcepti no "Saldus saules", "Summer Sound", būs vēl citi koncerti.

M.V.: Mums jau maijā būs akustiskais koncerts arī "Ziemeļblāzmā". Vasarā uzspēlēsim arī Kalnciema kvartālā. Visu laiku kaut kas notiek, aktīvi darbojamies.

M.L.: Turklāt rokmūzikas koncerti arvien tiek labi apmeklēti. Dažu hitsinglu laikmeta mākslinieki vismaz Latvijas mērogā tomēr nav spējīgi pievilkt gana lielu koncertapmeklētāju auditoriju.

Cik jums ir svarīgi uzturēt rokenrola garu ārpus skatuves? Rokmūziku var vienkārši spēlēt, vai ir tomēr nepieciešama konkrēta attieksme pret dzīvi?

M.V.: Mazu rokenroliņu vienmēr vajag, lai uzkurinātu savas asinis ar jebkāda veida izklaidi, kas rada šo sajūtu. Pavisam apstāties noteikti nevajag.

M.L.: Rokenrola uzturēšana tomēr iet roku rokā ar zināmu intelektu. Tās nav tikai nesaprotamas cilvēku izdarības. Tā ir nepieciešamība.

M.R.: Beigu beigās rokenrolu jau nevar tēlot. Vai nu tu tāds esi, vai neesi. Rokenrols ir tas, kā tu dzīvo, kāds patiešām esi.

M.L.: Tas neizslēdz arī savstarpējas sarunas, piemēram, par politiku.

Jūsu daiļradē gan tās nav. Kā zināms, ir gana daudz rokmūziķu, kuri lūkojuši mainīt politiskos notikumus ar savu dziesmu palīdzību.

M.V.: Tā noteikti ir, bet kopš "Indygo" pirmsākumiem mums ir nerakstīts likums, ka neaiztiekam mākslā politiku un reliģiskās lietas. Ir daudz skaistu lietu, par ko dziedāt. Piemēram - mīlestība! Un nav jau tikai laba mīlestība. Nav tikai mīlestība cilvēkam pret cilvēku. Un arī mīlestībā vajag rokenrolu.

Cik ilgi var turpināt spēlēt roku, saglabāt rokenrola garu? "The Rolling Stones" lūko uzstādīt gana augstu latiņu.

M.L.: Mūzika jau ir nemirstīga. Pat ja mēs beigtu spēlēt, mūsu mūzika paliktu, jo cenšamies to tādu radīt, nevis tikai gaisa burbulīti, kas pazūd, kad to izelpo. Viss atkarīgs no paša. Galu galā vīriešiem ir tā laime, ka mēs ar vecumu kļūstam tikai skaistāki.

Viena no paliekošajām vertībām ir arī vinils, kas jums acīmredzami ir svarīgs formāts, jo arī jaunais albums tiks izdots platē.

M.V.: Līdz vinilam gan bija jābrien ceļa gabals, jo idejas par jaunā albuma izdošanu neaprobežojās tikai ar kaseti, disku vai vinilu, bet bija vēl visādas domas, taču beigu beigās tomēr nonācām pie vinila ierobežotā daudzumā - 150 eksemplāros.

M.L.: Vinils arī šķiet šobrīd aktuālākais taustāmais formāts.

M.V.: Tas pat ir kā interjera objekts. "O, šis labi izskatīsies pie maniem "Gucci" aizkariem!" Tā ir kā vizītkarte. Arī disks vai kasete ir konkrētā laika vizītkarte. Taču vinils ir vislielākā pamanāmā forma.

M.L.: Grupai nu jau ir 17 gadu, tādēļ arī jaunā albuma formātu gribas tādu cēlu. Tādēļ prezentācijai izvēlēta Spīķeru koncertzāle, nevis kāds mazāk prestižs kluba formāts.

M.V.: Vinils un koncertzāle ir kā brālis un māsa!

Turklāt iespiedāt plati tepat Rīgā - "Semikols Record Pressing".

M.V.: Jā, izvēlējāmies to, atsaucoties uz tavu rakstu žurnālā "9vīri"! Zasulaukā ir iespējams iespiest ļoti kvalitatīvas vinila plates. Varam ieteikt visiem.

Foto: «Indygo» performance «Koka Rīgā».

Ja jau ieraksts tiek izdots vinilā, noteikti, ka viss process notiek ar lielu rūpību. Kā jums gāja ar šo?

M.R.: Ieraksts tika veikts vienā studijā, miksēšana un māsterēšana citā. Miksējām un māsterējām tepat Latvijā - Jelgavā pie Kārļa Šteimaņa, kuram ir tiešām labs ķēriens uz smago rokmūziku.

M.V.: Viņš ļoti seko līdzi mūsdienu roka un metāla mūzikai, tieši tam skanējumam. Tādēļ apzināti izvēlējāmies pamēģināt visu procesu izdarīt tepat Latvijā. Iepriekšējos albumus māsterējām ASV.

M.R.: Gribējās arī pašiem būt blakus un redzēt no tā procesa daudz vairāk. Mēs domājam, ka Kārlim sanāca ļoti labi, lai arī māsterēšanas ziņā tā viņam bija viena no pirmajām šādām pieredzēm.

M.L.: Ierakstu savukārt veicām Rīgas studijā "Dynamic Records" pie vecmeistara Pjotra Gluškova, piepalīdzot Vadimam Znamenskim.

M.R.: No sākuma veicām demo ierakstu un sapratām, ka viņiem ļoti labi izdodas piefiksēt mūsu dzīvo skanējumu. Ar viņiem arī bija viegli strādāt. Izdomājām, ka jāpamēģina kaut kas jauns.

M.V.: Tādēļ jauni ne tikai ir eksperimenti mūsu dziesmās - arī jauna studija, jaunas sadarbības. Vienmēr esam bijusi vairāk koncertgrupa, nekā studijas grupa, tādēļ mums ir svarīgi, ka arī ierakstā spējam klausītājiem iedot to dzīvo sajūtu. Nav runa par dzīvo ierakstu, kad visi spēlē studijā kopā, bet tieši par nepārspīlēšanu ar to, kā mūsu koncertos nav.

Vispār radies iespaids, ka koncerti jums patiešām ir ļoti svarīga tikšanās ar saviem klausītājiem.

M.V.: Mums ir ļoti svarīgi komunicēt, atrast kontaktu ar publiku. No klausītājiem nevajag baidīties un slēpties. Protams, kā mākslinieks vari uz skatuves darīt, ko tu gribi, jo tā ir tava izpausmes forma, bet man liekas, ka komunikācija ir nepieciešama. Vismaz mūsu gadījumā noteikti. Tie ir tie brīži, kad ejam pie saviem draugiem parādīt to, ko jaunu esam izdarījuši.

M.L.: Mūsu šovs ir ne tik daudz visādi multimediji, cik attieksme uz skatuves. Tā enerģija, kas izstaro no mums, manuprāt, ir līdzvērtīga pirotehnikai. Mums arī ir savas projekcijas, ko izmantojam, bet tās drīzāk ir kā ziedi uz skatuves. Mēs esam par dabiskām lietām. Un šobrīd mēs esam vienā no savām augstākajām pozīcijām, kādā esam bijuši, jau kaļam plānus par nākamo albumu un apstāties noteikti negrasāmies.

Video: “Little Spooky Moments”.