«Katra valsts ir vērtība» Mārtiņš Toms Staks par ES (1)

Kā nonācāt politikā?

Es visu mūžu esmu bijis pārdošanā un tā ir lieta, kura man no sirds patīk. Man patīk komunicēt ar cilvēkiem un pārdot. Patīk pat zvanīt pa telefonu un pārdot LMT. Tad kad devos studēt uz Austrāliju, ieguvu ļoti lielu pieredzi. Pirmajā nedēļā, kad atbraucu atpakaļ uz Latviju, saņēmu telefona zvanu no vienas no pašreiz valdībā esošajām partijām, kura piedāvāja strādāt. Tajā brīdī man nebija ne jausmas, kas ir JKP, KPV LV un ZZS. Kaut kur par šiem apzīmējumiem, protams, ka dzirdējis biju, bet tā kopumā nebija ne jausmas.

Aizgāju uz interviju, bet ar šo partiju to pabeidzām uz ne pārāk labas nots. Tomēr šajā brīdī sāku vairāk interesēties par politiku. Sāku lasīt par citām partijām un parunāju arī ar vienu savu paziņu, kurš tajā laikā bija citā politiskajā spēkā. Tomēr tās partijas vērtības man arī nebija tuvas pilnībā. Pēc tam es aizgāju uz ZZS un man spilgti atmiņā ir palicis viņu pirmais teikums - «mēs tev nemaksāsim!»

Viņi man teica, ka jauniešu nodaļa pašlaik esot tāda, kāda ir. Es, savukārt, teicu, ka vēlos šo jauniešu nodaļu veidot un ieviest tajā savus nosacījumus un ielikt savus cilvēkus. Principā – vēlos visu sākt no jauna. Viņi man piekrita. Nākamais jautājums man bija – vai dalība ZZS nozīmē to, ka man ir jābūt tādam pašam skatījumam, kā partijai? Viņi man teica, ka būtu jāievēro partijas pamatmērķi – Latvijas dabas un tautas mūžīga dzīvotspēja Latvijā. Kamēr es to saprotu, tikmēr interpretācijas var būt daudzas un dažādas.

Sanāk, ka jūs identificējaties ar partijas pārstāvēto pamatmērķi?

Jā, protams. Tas ir viens no pārdošanas pamatprincipiem. Es nekad mūžā nevarētu pārdot lietu, kurai es pats neticu. Es diezgan ilgu laiku nostrādāju LMT zvanu centrā un es vēl arvien no sirds ticu, ka LMT tirgotais rūteris bija labākais rūteris (smejas).

Tā nu es nonācu Zaļajā partijā un esmu tur jau gadu un trīs mēnešus.

Tad jau salīdzinoši nesen tikai sākāt politiķa gaitas.

Pavisam, pavisam nesen. Lielākā daļa ar jauniešiem, kuri sākotnēji atnāca ar mani ir aizgājuši. Ir palikuši tikai 2 vai 3. Vidējais Zaļā jaunieša darbības ilgums ir aptuveni 4 mēneši.

Tad jau sanāk, ka īsta politiskā pieredze jums nav bijusi vispār?

Vispār nē. Savulaik neko nezināju. Atceros vēl, ka pirms intervijas ZZS rakstīju jautājumu – kāda ir ZZS valde?

Jebkurā jautājumā par politiku man ir milzīgi caurumi, jo tikai pagājšgad es sāku interesēties par pašvaldību reformu un citiem jautājumiem.

Neesat arī piedalījies nekādās vēlēšanās?

Nē. Esmu palīdzējis tikai diviem puišiem kampaņot, bet kopsummā šīs, Eiropas Parlamenta vēlēšanas būs pats pirmais lielais izaicinājums.

Vai tad uzskatāt, ka tiksiet galā ar tik prestīžu institūciju, kā Eiropas Parlaments? Ko jūs varat tam piedāvāt bez jebkādas pieredzes?

Ko es varu sniegt? Es vienmēr esmu bijis aktīvs balsotājs un arī esmu mudinājis to darīt citus. Esmu teicis, ka tas ir pilsoņa pienākums. Ja mēs šeit dzīvojam, tad vajadzētu piedalīties arī vēlēšanās. Kāpēc vēlos kandidēt uz Eiropas Parlamenta deputāta vietu? Tāpēc, ka ļoti daudzi iet ar saukļiem «Vairāk Eiropas» un tādā garā. Nav tā, ka es esmu eiroskeptiķis, taču es uzskatu, ka būtu jāsaprot, ka neesam tas pats kas Vācija. Mums ir pavisam citi nosacījumi un pilnīgi citi dzīves apstākļi.

Es uzskatu, ka nacionālās tendences, kuras sāk parādīties Itālijā un Francijā ir nākošā tendence un tas perfekti iet kopā ar ZZS pamatmērķi. Ja es nerīkošos tagad, kad tad es mācīšos? Es tur iešu un paudīšu savu ideju, kurai ticu. Es zinu, ka šis būs liels pārmaiņu gads un ceru, ka kāds manī ieklausīsies.

Sanāk, ka jūs vēlaties sevi nedaudz pacelt augstāk uz esošā nacionālisma viļņa?

Es domāju pacelt pašu vilni, jo tā ir ideja, kurai ticu. Es mīlu un cienu šo zemi un savus bērnus audzināšu Latvijā tādā pašā uzskatā.

Tādiem saukļiem, kā «Vairāk Eiropas» es neticēju jau pirms es sāku darboties politikā un es tiem neticu līdz galam tagad.

Tas neiet kopā ar manām vērtībām. Es uzskatu, ka visiem cilvēkiem, kuri piekrīt šai idejai, būtu nepieciešams iet politikā.

Jūs būtu tā saucamais nacionālisma enkurs, kurš palīdzētu bremzēt ES integrāciju?

Kā es pats saku – saimnieks savā zemē. Neviens nestrīdās, ka šis teiciens ir pareizs un es pats esmu pret pārvaldniekiem. Iemesls, kāpēc man notiekošā pašvaldību reforma šķiet tik sāpīga, tāpēc, ka kāds interesējas par kaimiņu dārziņu. Mums būtu jāsāk pašiem ar savu dārziņu – domājam globāli un rīkojamies lokāli.

Jūs minējāt par pārvaldniekiem. Kas tad mūs pārvalda?

Tas, ka mēs samazinam šīs pašvaldības, nozīmē to, ka cilvēkiem būs mazāk vietu, kur vērsties.

Tomēr vai ar šo jautājumu nodarbojas Eiropas Parlaments?

Protams, ka nē. Es šeit minu Eiropas Parlamentu tāpēc, ka es pavisam nesen Jūrmalas avīzē lasīju, ka 80% no likumu izmaiņām tiek jau iepriekš izlemtas Eiropas Parlamentā. Respektīvi, ja jau šīs nacionālās tendences ir un būs vēl cilvēki, kuri aizstāvēs tieši Latvijas intereses, tad varbūt mēs šādu situāciju vēl varam mainīt. Kurš gan cits mūs vēl aizstāvēs?

Tad jums liekas, ka lēmums par pašvaldību reformu jau iepriekš tika pieņemts Briselē?

Nē, tas tika pieņemts tepat. Reformas iemesli – samazināt izmaksas ir kļūdaini. Kā viņi tieši domā tās samazināt? Reformas vienmēr izmaksā daudz un ja tur bija grāmatvedis Ikšķilē ar konkrētu darba daudzumu, tad neuzskatu, ka šis darbs pazudīs, ja Ikšķili pievienos Ogrei. Vēl arvien būs jāstrādā ar tiem pašiem cilvēkiem. Es neticu, ka tur samazināsies izmaksas vai kaut kas cits. Kā es saku saviem draugiem – pusgadu nekas nav darīts un tagad mēs fiksi kaut ko mēģinam darīt. Tīri tāpēc, lai cilvēkiem liktos, ka kaut kas tomēr ir izdarīts.

Labi. Jums ir ideja par pašvaldību reformu. Ja jūs tagad ievēlēs Eiropas Parlamentā, ko jūs darītu, lai panāktu šis problēmas atrisinājumu?

Tieši par pašvaldības reformu?

Jūs jau teicāt, ka jums ir kaut kāda vīzija, ko jūs gribētu parlamentā panākt. Kā to izdarīt praktiski?

Būtu jāsazinās ar nacionālo nostāju partijām un es pilnībā piekrītu tam, ka Francija domā par Franciju. Viņiem ir primāri svarīgi Francijas iedzīvotāji un Francijas zeme.

Tajā brīdī latviešiem ir jādomā par Latviju un ungāriem par Ungāriju.

Ar šiem cilvēkiem ir jāsadarbojas un jāmaina iekšienē valdošās idejas par Eiropu. Piemēram, idejā par Eiropas armiju ir daudzi mīnusi.

Vai jūs esat par tādas izveidi?

Pašlaik jā. Es gribētu, lai tāda ir, taču mēs tai neesam gatavi. Pirms 60 gadiem bija līdzīgs mēģinājums izveidot Eiropas Centrālo drošības komiteju. Pēc 10 gadiem Francija no NATO atsvešinājās un līdz 2009. gadam sēdēja ar saviem kodolieročiem un nevienam tas neinteresēja. Ja mēs tagad izveidosim šādu Eiropas armiju, tad mums primāri jāpadomā par to, kādas būs attiecības ar ASV. Ja mēs salīdzinam Klintones un Trampa politiku, tad Klintone gribēja turpināt Buša un Obamas politiku par nepieciešamību visiem uzņēmumiem būt amerikāņu. Savukārt, Tramps teica to, ka visiem būtu jāpērk no amerikāņiem. Tas īstenībā ir pilnīgi savādāk.

Būsim reāli – NATO ieroči nav jau ražoti Ķīnā. Kurš tad būs šis ražotājs, gadījumā, ja mums būs Eiropas armija?

Piemēram, Latvijā ir divas ieroču munīcijas ražotnes un Lietuvā ir vēl viena.

Tas īstenībā ir daudz. Ja šāda Eiropas armija būtu, tad es ticu, ka militāros iepirkumus nodrošinātu lielās Vācijas vai Francijas firmas. Piemēram, Francijai ir gan attīstīta kuģu, gan arī lidmašīnu ražošana un viss pārējais. Kāpēc gan lai viņi iepirktu kaut ko no Latvijas un Lietuvas? Ja tas būtu atstrādāts tā, ka katra valsts var dot savu ieguldījumu (piemēram, Latvija IT jomā), tad protams, ka šādu ieceri varētu realizēt veiksmīgāk.

Vai tad mēs pagaidām varam paši nodrošināt tirgu šīm ražotnēm? Mēs tāpat lielāko daļu pērkam no ASV.

Tieši ar lodēm mēs varam. Mums Daugavpilī ir skrošu rūpnīca. Tāpat mums ir «D Dupleks» un Lietuvā ir «ZRS». Tādejādi Baltiju mēs noteikti varam nosegt. Ir jautājums vai šīs ražotnes Eiropas armijas gadījumā netiks likvidēts. Ja ir Eiropas armija, tad katrs ieliek tajā konkrētu daļu un neviens beigās necieš. Piemēram, ja mēs nevaram pietiekamā daudzumā saražot lodes, tad mēs ražojam IT.

Tomēr ko darīt tad, ja ASV no Eiropas sadomā novērsties? Galu galā Vašingtonai bieži nav tās pašas intereses, kādas ir mums.

Es lasīju Merkeles pagājušā gada runu un tur bija viens citāts, kurš man iekrita acīs. Tas skanēja apmēram sekojoši: Izveidojot Eiropas Drošības komiteju, varētu pieņemt daudz labākus lēmumus vai kaut kā tamlīdzīgi. Tā arī īsti nesapratu, ko tas nozīmē. Iespējams, ka mums ir vairāk jāstrādā pie NATO (ja reiz mums tāda sistēma jau ir). Es vispār atbalstītu Eiropas armiju, taču pagaidām tā nav nedz pareizi sagatavota, nedz arī tur ir gatavība kaut ko darīt tālāk.

Kopsummā virzību uz Eiropas armiju tad vajadzētu?

Virzību noteikti vajadzētu.

Mēs jau nedaudz pieskārāmies ES ārpolitikai. Kā tev škiet, vai organizācijai vajadzētu paplašināties uz austrumiem?

Es domāju, ka nē.

Tas noteikti ir mans personīgais viedoklis, bet katrai tautai ir sava zemīte un pie tās vajag strādāt un to sakārtot.

Kā mēs varam runāt par Eiropas paplašināšanos, ja mēs kā Latvijas daļa Eiropā esam nesakārtota. Piemēram, ik pa brīdim tiek jautāts – kas notiek ar Daugavpili? Vēl nesen jautāju vienas meitenes viedokli par Eiropas armiju un viņa teica – kāda jēga? Mums ir jāstiprina robežas!

Vai mums vajadzētu paplašināties? Es domāju, ka Latvijas teritorija ir Latvijas teritorija. Ja man ir jārunā par citu valstu teritorijām, es nevarēšu atbildēt, jo es neesmu no turienes un nezinu kādas ir tieši to, konkrēto vietu cilvēku attiecības un viedokļi.

Tātad, ja šīs valstis izteiktu nepārprotami vēlēšanos iestāties Eiropas Savienībā, tad mums tā būtu vienkārši jāignorē? Piemēram, nāk prātā Ukrainas piemērs ...

Es uzskatu, ka mums ir jāturas pie sava dārza. Ja mēs šīm valstīm uzstādam kādus nosacījumus un tās spēj tos izpildīt, tad es neredzu iemeslu šīs valstis nākotnē neuzņemt. Tajā brīdī, kad ES pievienojās Latvija, mums arī bija konkrēti nosacījumi un pēc to izpildes varējām organizācijai pievienoties. Mēs nevaram tā vienkārši Eiropu atvērt un pateikt, ka visa pasaule tagad būs Eiropas Savienība. Tomēr ja šie cilvēki var pierādīt, ka ir daļa Eiropas Savienības, tad kāpēc nē? Kā nekā Eiropas Savienība ir nacionālu valstu savienība.

Pieņemsim, ka šīs valstis sevi pierāda. Ko mums darīt ar tiem spēlētājiem, kuri to virzībai uz Eiropu pretojas? Piemēram, vai mums vajadzētu cīnīties pret Krieviju, lai panāktu šo valstu uzņemšanu?

Konfliktu ar Krieviju mums noteikti nevajag. Es uzskatu, ka pašai valstij, kura vēlas iestāties ir jāpasaka konkrēti ko tā dara. Ja tā izpilda visas normas un ir gatava pievienoties mūsu pulciņam, tad Krievijai vajadzētu pateikt to, ka normas ir izpildītas un noruna bija un daļu no mums aiztikt nevarēs. Savā veidā tā ir stingra nostāja, bet tā noteikti nav agresīva nostāja.

Saprotu nostāju, bet ar tādu jau īsti nekāds paplašināšanās progress nenotiek. Mēs vienmēr sakam šīm valstīm, ka tās gribam, taču realitātē nekad savā barā neņemam.

Tas viss ir ļoti delikāti. Šīs attiecības ir jākārto viņiem. Viņiem tur ir sava pagātne.

Labi. Mēs parunājām par austrumiem, taču tagad parunāsim par dienvidiem. Ja ES sāktos jauna bēgļu krīze un Dienvideiropas valstis lūgtu palīdzību bēgļu uzņemšanā, vai mums vajadzētu atsaukties?

Pirmkārt, ir jāatceras, ka ja cilvēks pieņem lēmumu mainīt dzīvesvietu, tad tam ir jāakceptē uzņemošās valsts kultūra. Citādāk būs konflikti. Ja to vispār ir iespējams izdarīt, tad bēgļu uzņemšana būtu apspriežama kā variants.

Es piekritīšu mūsu partijas priekšsēdētājam Edgaram Tavaram par to, ka cilvēkus no ārpuses varētu uzņemt mazkvalificētajam darbam.

Labi apmaksātos darbus vajadzētu atstāt cilvēkiem, kuri ir Latvijā.

Līdzīga pieeja ir arī Vācijā un Lielbritānijā. Var aizbraukt uz Vāciju strādāt par turienes algām, taču tu lasīsi kartupeļus.

Šī vispār ir tāda sāpīga tēma. Ja arī šīs valstis prasa palīdzību uzņemšanā, tad ir vairāki paprasīšanas veidi. Ir atšķirība starp to, vai tev ir tikai viena izvēle, vai arī iespēja šai palīdzībai pateikt nē. Kopsummā es uzskatu, ka mums ir pietiekoši daudz lietu, kuras vajadzētu sakārtot tepat – nodarbinātība, studentu bezdarbs. Pēc šo lietu sakārtošanas mēs varam domāt par to, kādus cilvēkus uzņemt.

Jūs minējāt par nepieciešamību pieņemt kultūru. Vai tas nozīmē to, ka šiem iedzīvotājiem, tavuprāt, no tās būtu jāatsakās?

Nē. Es atbalstu kultūru daudzveidību. Tauta kļūst bagāta tajā brīdī, kad ienāk jaunas kultūras un tu no tām sāc mācīties. Tu paņem kaut ko no vienas kultūras un arī kaut ko no citas. Vai es uzskatu, ka imigrantiem būtu jāpieņem mūsu kultūra pilnībā un jāaizmirst savējā? Noteikti, ka nē. Tas būtu salīdzinoši rupji un nepieklājīgi.

Tomēr es uzskatu, ka viņiem nebūtu savas atšķirības īpaši jāafišē.

Es esmu redzējis tās bildes, kurās redzams, kā šie cilvēki lūdzas autobusā. Es domāju, ka tā ir ņirgāšanās.

Ja konkrētu ticību pārstāvji lūdzas pret sauli, tad kā tu vari noteikt, kur tā ir autobusā? Tāpat nedrīkst būt situācija, kuras ietvaros cilvēks ierodas konkrētajā valstī un uzstāda nosacījumus – drīkst būt tieši tā un ne šādi. Ir nepieciešams saprast, kādā valstī tu atrodies un kāda ir tās kultūra. Ir nepieciešams runāt tās valsts valodā, strādāt un maksāt visus nodokļus. Tajā pašā laikā, nav slikti, ja tev ir kāds interešu lociņš, kura ietvaros tu dalies ar iespaidiem un taisi konkrētās kultūras ēdienus.

Labs piemērs šajā kontekstā ir biznesa augstskola «Turība». Tur pavisam nesen bija pasākums, kur visi starptautiskie studenti katru dienu taisīja savas kultūras ēdienus. Piemēram, vienu dienu bija Kazahstāna, bet pavisam citu – Rumānija. Šie cilvēki nevienā brīdī nenobīdija malā citas kultūras un saprata, ka atrodas Latvijā.

Vai jūs uzskatāt, ka visas kultūras var pieņemt citas kultūras?

Es uzskatu, ka var. Daudziem cilvēkiem ir domstarpības ar musulmaņu kultūru, bet tur ir problēma tulkojumā. Cik esmu lasījis, Korānam ir divi tulkojumi un viens ir miermīlīgs, bet otrs – ļoti naidīgs. Vai visas kultūras var pieņemt? Es domāju, ka adaptēties ir iespējams. Es pats esmu gadu dzīvojis Austrālijā un tajā brīdī, kad esmu citā valstī, cenšos izmantot viņu valodas izloksni un būt daļa no viņu pasaules. Es protams, ka tajā pašā laikā neaizmirstu no kurienes es nāku.

Kā jūs redzat Eiropas Savienības nākotni? Ko mēs no tās varētu tuvākajā laikā sagaidīt?

5 gadu laikā mēs varēsim virzību nacionālisma virzienā un radikālas atšķirības pašreizējā izpratnē organizācijas iekšienē. Es neesmu vienīgais politiķis, kurš vēlas iekļūt Eiropas Parlamentā ar pārliecību, ka organizācijā ir jāstiprina valstiskums un jāizvairās no situācijas, ka pār mums būtu kāds pārvaldnieks. Mēs redzēsim to, ka ja ne Eiropas Savienība kopumā, tad katra valsts Eiropā sapratīs to, ka katra valsts ir vērtība. Katrai valstij ir sava valoda, virtuve, vēsture un citas vērtības.

Jūsuprāt šīs vērtības pagaidām nesaprot?

Es domāju, ka pašlaik tie paši saukļi - «Vairāk Eiropas» iet uz to, ka pēc pāris gadiem mēs esam viena liela Vācija un Francija. Mums arvien vairāk cenšas uzspiest vienādus nosacījumus. Piemēram, nosacījumi Latvijas zemniekam kļūst arvien līdzīgāki nosacījumam Spānijas zemniekam. Tā nedrīkst būt! Mums tomēr pusgadu ir sniegs! Jā, mums var būt līdzīgi Igaunijai un Lietuvai, bet kopsummā katrai valstij ir savs sniegtais pienesums. Mums ir milzīga vērtība – cilvēki un to zināšanas.

Tomēr daudzi pārmet, ka šī nacionālisma dēļ Eiropas Savienība var sašķelties un arī sabrukt. Vai tas jūs nebaida?

Nacionālisms nesašķeltu Eiropas Savienību. Eiropas Savienība ir nacionālu valstu savienība un šis uzstādījums ir tās pamatā.

Mēs varam būt šajā savienībā tikai tāpēc, ka atbalstam viens otra nacionālās intereses.

Lietuvai ir šakalotes un es to ļoti labi zinu, savukārt Polijai ir baltā zupa un to arī es ļoti labi zinu. Galu galā, mēs izstājāmies no PSRS, lai mēs varētu būt lēmēji paši savā valstī. Mēs Eiropas Savienībā neiestājāmies tāpēc, lai par mums atkal kāds lemtu.

Tomēr starp Briseli un Maskavu atšķirība ir tā, ka Briselē mums tomēr ir spēja ietekmēt organizācijas pieņemtos lēmumus. Atcerēsimies, ka mums ir arī veto tiesības un savi pārstāvji ... Vai tas nemīkstina mūsu nepieciešamību pēc nacionālisma?

Grūti pateikt. Pats esmu dzimis tikai 1995. gadā un salīdzināt ir grūti (smejas). Tomēr būsim reāli – kādas gan mums tur veto tiesības? Kaut kas tiek pateikts, izmainīts un šiem pašiem cilvēkiem un cilvēkiem Latvijā lielas izvēles nav. Tiem nav pat lielas izvēles par to, kas notiek Saeimā.

Tomēr, piemēram, Eiropadomē, kura izlemj par visas organizācijas politisko virzienu, ir iespējams par atsevišķiem lēmumiem nepiekrist un potenciālo lēmumu nobloķēt ...

It kā jau jā, bet paskatamies kādi cilvēki uz turieni aiziet. Cik mūsu pārstāvji tur, ir par nacionālajām vērtībām un valstiskumu? Tajā brīdī, kad cilvēks iet ar saukli “Vairāk Eiropas”, tur nekāds mūsu interešu aizstāvis nevar iznākt.

Kāpēc vispār par jums būtu jābalso? Nosauciet trīs iemeslus.

Pirmkārt, esmu dzimis un audzis šajā zemē. Šī ir mana tēvzeme un es to mīlu un cienu. Es arī zinu un ticu, ka to darīs arī mani bērni. Otrkārt, valdībā pašlaik ir cilvēki, kuriem es no sirds uzticos un sekoju. Tas, ka mani iedvesmas avoti ir tik maz, norāda uz konkrētu ceļu uz kuru iet. Ir partijas, kurām nav skaidras ideoloģijas un nav īsti skaidrs par ko tad tās īsti iestājas. Zaļajai partijai ir konkrēts mērķis pie kura pieturos gan es, gan arī mani partijas biedri. Treškārt, esmu jauns. Lai gan daudzi cilvēki tajā saskatītu mīnusu, jo neesmu ļoti pieredzējis. Tomēr man nav politiskās bagāžas – neesmu dzīvojos PSRS laikā un 90. gados. Zinu to, kāda situācija ir konkrēti tagad. Esmu ceļojis un runājis ar cilvēkiem citās valstīs un pēc šīs pieredzes es vairs nevaru paskatīties atpkaļ un domāt par agrāko politisko eliti. Es esmu šeit šajā brīdī un man nav pagātne, kura man liktu izvēlēties darīt vienu vai otru lietu. Es vairāk vai mazāk esmu balta lapa.

Visbeidzot, ko jūs novēlētu saviem vēlētājiem?

Mieru sirdī, drošības sajūtu un ticību apkārtējiem, ka arī sajūtu, ka tiem tiek ticēts.

Paldies par interviju!

Paldies!