Uzvarētājus netiesā, arī latviešus...

FOTO: Edijs Pālens/LETA

3:0 ir 3:0 arī Āfrikā. Un turnīra tabulā jebkura uzvara pamatlaikā tiek atalgota ar trim punktiem. Tie ir divi Latvijas un Itālijas hokeja izlašu galvenie secinājumi, kurus apgāzt nespētu pat paši labākie mūsu valsts polittehnologi, gatavojoties Eiropas pārvēlēšanai. Jā, un 65 metieni vienā A grupas spēlē noteikti ir Latvijas izlases rekords. Varbūt pat vispār mūsu izlases rekords. Kopenhāgenā 1994. gadā pret Šveici bija 64:36, bet 1993. gadā Bleda, kad ar 32:0 C grupā uzvarējām Izraēlu, metienu pa vārtiem varēja arī būt mazāk...

Kā tas Latvijas izlasē pieņemts, treneris Artis Ābols Latvijas žurnālistiem zīmē ceļus, kā uzvarēt katrā konkrētā spēlē. Pirms mača ar Itāliju Artis pauda visa treneru kolektīva atziņu, ka lielākie pretinieki šajā spēlē mēs būsim sev paši. Atgādinot Boba Hārtlija pirmsspēles sapulcē teikto, ka nevajag nevienam iedomāties, ka pret mums leduslaukumā spēlēs itāļu futbolisti, kuri netīšām dabūjuši slidu pāri. Viena lieta ir spēlētājiem to apzināties, taču ir tāda lieta kā zemapziņa. Kas vairumā gadījumu tomēr nav regulējama. Neapstiprinājās manas bažas, ka mūsu puikas mēģinās tikt pie trim punktiem ar žiguļa otro ātrumu, taču tas nebija arī mašīnu speciālista Ābola piesauktais BMW astotais ātrums.

Toties piepildījās teiktais, ka Itālijas izlases aizsardzības zona, it sevišķi tās vidus, nebūs nekāda caurbraucamā sēta. Nepārslavējot zaudētāju pašatdevi, tik blīvu sāncenšu aizsardzību atceros Latvijas un Slovākijas olimpiskās kvalifikācijas mačā Šefīldā, kur slovāki savā zonā nostājās kā domino kauliņa piecnieks, piedāvājot mūsu ripas meistariem savu tehniku demonstrēt tuvāk laukuma apmalēm.

Itālijas hokejs, protams, nav Slovākijas hokejs, bet fakts ir tāds, ka Roberts Bukarts pirmo bumbuli Andreasa Bernarda vārtos iedabūja tikai ar 37. (!!) mēģinājumu spēles 30. minūtē. Savā hokeja mīlestībā man vienu spēli tika uzticēts būt par treneri. Pretinieki - trīs galvas sliktāki, uzdevums - uzvarēt ar lielāku rezultātu nekā 28:0. Kā to izdarīt, ja vienā zonā visu laiku ganās vienpadsmit spēlētāji? Iestāstīt trīspadsmit gadus veciem puikām, ka jāspēlē no... aizsardzības, nebija iespējams. Kaut tas būtu loģiski - pretuzbrukumā naidnieku zonā noteikti nebūtu tik daudz tautas un iemest nepieciešamo ripu daudzumu būtu vieglāk. Pēc iespējas ātrāk pārvarēt viduszonu - tāds bija uzdevums mūsējiem Bratislavā. Viegli pateikt, ne tik viegli izdarīt.

Zinot, ka Šveice (9:0) un Zviedrija (8:0) savas ripas itāliešu vārtos dabūja ar 61 un 58 metieniem, arī mums bija uzdevums mest pa vārtiem. Žēl tikai, ka nebija kam vārtpriekšā šos metienus pielabot. Līdz ar Somijas klubā “Assat” itin labu sezonu aizvadījušais Bernards (90,5% atvairīto metienu, 2,54 zaudēti vārti ik spēlē) varēja iet uz personisko rekordu pasaules čempionātos - 62 (!) atvairīti metieni no 64.

No dīvainās statistikas noteikti jāpiemin Teodora Bļugera personīgais rekords iemetienos - 25 uzvarēti metieni no 28...

Itālim Lambaheram 13 zaudēti iemetieni no 13. Kā smēja Bļugers - laikam jau kāds latvietis te Bratislavā uzskaitot iemetienu statistiku,

Bet trīs punkti ir. Un tas ir galvenais. Kā kādreiz mīlēja atkārtot futbola un hokeja vecmeistars Alfons Jēgers : “Spēle aizmirsīsies, bet rezultāts paliks.” Viedi vārdi.

Uz augšu