Malt graudus vairāk nekā simts gadus senās dzirnavās, nogaršot svaigu pūpolu medu, iemalkot kadiķu alu, brīnīties par Igaunijā audzētu vīnogu vīna pasakaino garšu, saskaitīt Igaunijas lāčus, baudīt alū marinētu reņģi - nē, nevis ar lokiem, bet loku pelniem. Tie ir tikai daži no pārsteigumiem, kas sagaida tūrisma ceļa “Taste HansEATica” gardēžu pieturvietās Vidzemē un Dienvidigaunijā. Jauno tūrisma piedāvājumu veidojis Vidzemes plānošanas reģions sadarbībā ar partneriem Igaunijā un tas iekļaujas projektā “Livonijas kulinārais ceļš”. “Taste HansEATica” mums ļauj pārcelties laikā pirms daudziem gadu simtiem, kad Latvija un Igaunija kopā veidoja Livoniju, kuras tirdzniecības ceļi vijās cauri leģendārajām tirgotāju savienības Hanzas pilsētām.
Šoseja kā melna čūska vijas cauri koši sazaļojušai Vidzemes ainavai. Pavasaris burtiski gavilē piepildot pasauli ar krāsām, smaržām, noskaņām. Šaujamies cauri plostnieku miestam Strenčiem, kur ceļa malā kā sagumušas sieviņas zemē iesēdušas senas koka mājiņas, un drīz jau esam Valkā - mūsu ziemeļu pilsētā, kurai ir dīņu māsa - Igaunijas Valga.
Igaunijas valdzinājums
Kopā ar Vidzemes plānošanas reģiona sabiedrisko attiecību speciālisti Zani Kaķi, mēs, mediju pārstāvji no Latvijas, dodamies uz Peltsamā - pilsētu, kas Igaunijas vēsturē un arī mūsu gardēžu braucienā, ieņem īpašu vietu, jo kādu laiku bijusi Livonijas galvaspilsēta. Peltsamā dēvē gan par vīna, gan rožu, gan tiltu pilsētu, un visi tās tituli ir pelnīti. Pilsētas rožu dārzā aug vairāk nekā 5000 rožu stādu un ap 1000 dažās rožu šķirnes, bet Peltsamā vīna pagrabs ar spirgtajiem augļu un ogu vīniem kļuvis par tūristu magnētu. Pilsētiņai cauri tek upe ar tādu pašu nosaukumu. Kopumā te esot 17 tilti. Upes krastā dižojas 1272. gadā celtā Peltsamā akmens pils, kas no 1570. līdz 1578. gadam bija Livonijas karaļa Magnusa rezidence. Lai gan laiks cietokšņa mūrus nav žēlojis, no tiem joprojām dveš nepiekāpīga varenība. Pilī ir vairāki muzeji, tostarp, pārtikas. Un ne velti, jo kādreiz pilsētā ražoja produktus padomju kosmonautiem. Tie, kuru bērnība pagāja padomju laikos, droši vien atceras Peltsamā ražoto marmelādi tādā kā metāla zobu pastas tūbiņā.