Gardēžu ceļojuma piezīmes: ar ko Igaunija mūs pārsteidz?

Foto: TVNET
Evija Hauka
, Žurnāliste
CopyLinkedIn Draugiem X

Malt graudus vairāk nekā simts gadus senās dzirnavās, nogaršot svaigu pūpolu medu, iemalkot kadiķu alu, brīnīties par Igaunijā audzētu vīnogu vīna pasakaino garšu, saskaitīt Igaunijas lāčus, baudīt alū marinētu reņģi - nē, nevis ar lokiem, bet loku pelniem. Tie ir tikai daži no pārsteigumiem, kas sagaida tūrisma ceļa “Taste HansEATica” gardēžu pieturvietās Vidzemē un Dienvidigaunijā. Jauno tūrisma piedāvājumu veidojis Vidzemes plānošanas reģions sadarbībā ar partneriem Igaunijā un tas iekļaujas projektā “Livonijas kulinārais ceļš”.  “Taste HansEATica” mums ļauj pārcelties laikā pirms daudziem gadu simtiem, kad Latvija un Igaunija kopā veidoja Livoniju, kuras tirdzniecības ceļi vijās cauri leģendārajām tirgotāju savienības Hanzas pilsētām.

Šoseja kā melna čūska vijas cauri koši sazaļojušai Vidzemes ainavai. Pavasaris burtiski gavilē piepildot pasauli ar krāsām, smaržām, noskaņām. Šaujamies cauri plostnieku miestam Strenčiem, kur ceļa malā kā sagumušas sieviņas zemē iesēdušas senas koka mājiņas, un drīz jau esam Valkā - mūsu ziemeļu pilsētā, kurai ir dīņu māsa - Igaunijas Valga.

Igaunijas valdzinājums

Kopā ar Vidzemes plānošanas reģiona sabiedrisko attiecību speciālisti Zani Kaķi, mēs, mediju pārstāvji no Latvijas, dodamies uz Peltsamā - pilsētu, kas Igaunijas vēsturē un arī mūsu gardēžu braucienā, ieņem īpašu vietu, jo kādu laiku bijusi Livonijas galvaspilsēta. Peltsamā dēvē gan par vīna, gan rožu, gan tiltu pilsētu, un visi tās tituli ir pelnīti. Pilsētas rožu dārzā aug vairāk nekā 5000 rožu stādu un ap 1000 dažās rožu šķirnes, bet Peltsamā vīna pagrabs ar spirgtajiem augļu un ogu vīniem kļuvis par tūristu magnētu. Pilsētiņai cauri tek upe ar tādu pašu nosaukumu. Kopumā te esot 17 tilti. Upes krastā dižojas 1272. gadā celtā Peltsamā akmens pils, kas no 1570. līdz 1578. gadam bija Livonijas karaļa Magnusa rezidence. Lai gan laiks cietokšņa mūrus nav žēlojis, no tiem joprojām dveš nepiekāpīga varenība. Pilī ir vairāki muzeji, tostarp, pārtikas. Un ne velti, jo kādreiz pilsētā ražoja produktus padomju kosmonautiem. Tie, kuru bērnība pagāja padomju laikos, droši vien atceras Peltsamā ražoto marmelādi tādā kā metāla zobu pastas tūbiņā.

Marmelāde bija sarkana, saldeni skāba un no tūbiņas to varēja izspiest līdz pēdējam pilienam.

Peltsamā ar vairāk nekā četriem tūkstošiem iedzīvotāju ir plaukstoša pilsēta ar attīstītu ražošanu. Te ir liela siera ražotne, darbojas metālapstrādes uzņēmums. Piens, vīns, metāls un rozes! Viss, kas dzīvē vajadzīgs! No Peltsamā līdz studentu mekai Tartu  jāmēro apmēram 50 kilometri.

Puķes un egļu dzinumi tavā šķīvī

Tomēr mēs nemanot atkal ieslīdam lauku ainavā, nogriežamies no lielceļa un piestājam nelielā ģimenes saimnīcībā ar nosaukumu “Meemeistrid”. Visapkārt tumši sarkani bišu stropi. Te sastopam igauņu žurnālistus, kas jau mielojas ar svaigu pūpolu medu. Nolaužu gabalu no šūniņas un zeltainais, biezais medus lēni tek gar pirkstiem. Smaržo pēc pļavas un pavasara. Saimniece stāsta, ka bites nektāru vāc vietējā mežā, purvos un pļavās.

Foto: TVNET Evija Hauka

“Meemeistrid” medus meistari  no citiem biteniekiem atšķiras ar savām oriģinālajām medus maisījumu receptēm. Nelielajās ražošanas telpās sarindotas mīlīgas burciņas ar krāsainu saturu.

Te top zemeņu, dzērveņu, aveņu, ķiršu, ingvera un pat melnā ķiploka medus. Starp citu, pēdējais, garšo lieliski.

Tomēr man pie sirds vislabāk iet aromātiskais zemeņu medus.

Foto: TVNET Evija Hauka

Gados jaunie bitenieki, kas pilsētas nervozo ritmu, iemainījuši pret bišu zumēšanu, saviem viesiem piedāvā ne vien medu un bišu produktus, bet arī ekskursijas pa saimniecību, ļaujot iepazīt biškopja ikdienas soli, kas izrādās visai aizraujošs.

Voremā apvidum raksturīgi drumlini - gareni pakalni, kas atgādina milža uzartus laukus un piešķir vietai nedaudz maģisku izskatu. Patiesībā ainavu izveidojis ledājs pirms vairāk nekā 10 tūkstošiem gadu, starp pauguriem iesēdinot zilus ezerus. Latvijā ievērojamākais ir Burtnieku drumlinu lauks, kas iesniedzas Igaunijas teritorijā. Caur autobusa logu skatiens slīd pa senatnīgiem uzkalniem, lejām, un varenu koku audzēm, līdz atduras pret horizontu, kur zeme saplūst ar debesīm, kļūstot par vienotu veselumu.

Igaunijas ziemeļnieciskā dabas varenība ir magnetizējoša.

To apbrīnojot nemanu kā Jūlas ciemā esam piestājuši pie mājīga ceļmalas krodziņa “Juulamõisa”.  Pietura attelpai ceļiniekam, kas no Ledus laikmeta centra dodas uz uz Elistveres dzīvnieku parku. Telpu iekārtojumu varētu raksturot kā “siltu un mīļu”. Te nopērkami mājamatnieku darinājumi - zāļu tējas papīra tūtās, zaptes, pa kādam vīnam un pat žāvētu ābolu virtnene, ko var nēsāt kā krelles, kurās var iekosties izsalkuma brīžos. Uz galda dzeramā ūdens krūkas pildītas ar ziedoša koku zariem. Izsaktās skaisti un dzēriens iegūst pavisam vieglu pavasara aromātu. Dažādu ziedu un zaļumu uzlējumus redzēšu vēl citviet Igaunijā, kur dabas veltes tiek plaši izmantotas.

Šķiet, ka mūsu ziemeļu kaimiņi vairāk novērtē labās sajūtas, ko rada tīras, civilizācijas neskartas dabas pieskāriens.

Cienastā senas tradīcijas savienotas ar jaunām idejām un iespējām. Vietējo ēdienu var raksturot kā veselīgu, svaigu un garšīgu, jo pārsvarā tajā tiek izmantoti vietējie un sezonālie produkti. Saimniece mūs cienā ar dažādu dārzeņu, grūbu putras un šķiņķa maisījumu. Sātīgi un gardi.

Foto: TVNET Evija Hauka

Pēc dažām karotēm attopos, kas rada mazliet skābeno patīkamo garšu. Tie ir sīki, gaiši zaļi egļu dzinumi.

Taujāju pēc receptes, un saimniece paskaidro, ka tie ir pagājušā pavasara egļu dzinumi, glabāti saldētavā. Ak tad tāpēc garša ir maiga un neuzkrītoša!

 Izrādās, ka Igaunijā maizes zupa patiesībā ir maizes putra - biezāka nekā pie mums. Ceļmalas krodziņa saimnieki apdomājuši katru detaļu, apčubinājuši katru stūrīti - te nekas nav nejaušs.

Foto: TVNET Evija Hauka

Iztējojos cik burvīgi šiet ir ziemā, kad aiz loga lielām pārslām snieg, bet iekšpusē sprakšķ kamīns un galdā tie celta sāļā laša kūka. Grīdā redzama tāda kā dārgumu aka, ko klāj stikla virsma. Tas tāpēc, ka vietējā apvidū esot apslēpti dārgumi - ne visi vēl atrasti, mums paskaidro. Paldies viesmīlīgajai saimniecei, lai veicas, mēs steidamies tālāk! 

Mājas alus un lāča ziepes

Tabivere ir neliela apdzīvota vieta netālu no Tartu. Pašā centrā starp dzīvojamām mājām ir senas muižas dzirnavas, kurā mājvietu radusi maza alus darītava “Juhus”. Viss sākās pirms vairākiem gadiem, kad trīs draugi - Marts, Sims un Trīna garāžā veica eksperimentu - radīja alu. Garšoja - ne tikai viņiem, bet arī draugiem. Jaunie cilvēki tā aizrāvās ar alus brūvēšanu, ka vaļasprieks pārtapa biznesā. Tagad mazā mājas alus darītava iet uz priekšu lieliem soļiem - senajam aldara arodam jaunie meistari pieet radoši, gluži kā mākslinieki meklējot jaunas garšu nianses un saspēles.

Jāteic, ka mājas alus Igaunijā ir populārs - valstī ir ap 50 mazo alus darītāju un tā vien šķiet, ka to skaits pieaugs. 

Ēterisks aromāts, karamele, šokolāde, citrusaugļi, rūgtuma uzvara, saldaa ziedu smarža, skābenums, spirgtums. Šādas garšu sajūtas pārņēma degustējot “Juhus” alu.

Foto: TVNET Evija Hauka

Bagātīgajā alus klāstā var atrast gan medaini biezus, vai, labāk sacīt, pienainus dzērnienus, gan tikai dažus grādus stiprus atspidzinājumus karstai vasaras dienai. Atraktīvie aldari viesiem piedāvā arī alus degustāciju, ko vērts izmantot, jo alutiņa klāsts ir gana plašs un varētu sagādāt ne mazums pārtsiegumu īteniem alus lietpratējiem.

Foto: TVNET Evija Hauka

Vispirms gan ar saimniekiem jāsazinās sociālajos tīklos, jo jaunie ļaudis ir “vienā lielā skrējienā”. Cerot drīzumā “Juhus” alu ieraudzīt arī Latvijā, atvados.

Braucot uz Tartu runājam par murķeļiem - jā, par pavasara sēnēm, ko “sēņu izlāpušie”, nocietušies visu garo ziemu, līdz ar pirmajiem siltajiem saules stariem metas lasīt un gatavot. Vispirms gan jāatrod tās īstās murķeļu vietas. Izrādās, latvieši dalās divās grupās - tajos, kas murķeļus slavē kā gardus, un tajos, kas saka, fui, indīgi, tos ēd tikai tie, kuriem patīk riskēt ar veselību.

Izrādās, ka “traki” uz sēnēm ir ne tikai latvieši - arī igauņi esot lieli sēņu patrioti.

Un kā nu ne - neskartie meži tā vien vilina ar labumiem. Tiesa, Igaunijas mežos var gadīties sastapt lāci. Igaunijā dzīvo ap 300 ķepaiņu. Latvijā manīti ap 30, bet visi ir ienācēji no Igaunijas un Krievijas. Pētnieki uzskata, ka tuvākajā laikā tiksim pie saviem lāčiem. Lieta tāda, ka, lai lāci varētu nosaukt par Latvijas, tam jānāk pasaulē mūsu zemē. Kad kāda lācene pārziemos Latvijā, ziemas guļā laižot pasaulē mazuļus, tie būs mūsējie. Igaunijā ir atļautas lāču medības - protams, ar stingriem ierobežojumiem. 

Ierašanās Tartu man ir kā svētki - man vienmēr licies, ka radošajā studentu pilsētā brīvības ir mazliet vairāk nekā citur. Tomēr mēs izbraucam cauri pilsētai un piestājam pie liela tirdzniecības centra "Lõunakeskus" , lai ielūkotos lauksaimnieku tirgū, pareizāk sakot, veikalā. Lielākā daļa preču ir no Dienvidigaunijas, bet daļa atceļojusi no attālākiem reģioniem. Veikals ir omulīgs un šķiet neliels, bet palūkojoties vērīgāk, kļūst skaidrs, ka pleču klāsts ir plašs.

Foto: TVNET Evija Hauka

Nobaudām gardus sierus, zivi no Peipusa ezera, un dzirkstošu vīnu. Mani pārsteidz cik daudz un dažādu alu piedāvā mazās alus darītavas. Tā ir vesela pasaule, no kuras es neko daudz nesaprotu.

Lūkojos apkārt meklējot lāča gaļas konservus, līdz tirgus saimniece mani pieved pie stenda, kur lina audumā ietīts mazs klucītis.

Lāča ziepes, viņa paziņo. Kad jau grasos tās nopirkt, noskaidroju, ka klucītis maksā 100 eiro. Lai lācis pats mazgājas. Nopērkam dažādus našķus un priecājoties par tirdzniecības centrā valdošo mieru, brīvu no pircēju gūzmas, jau atkal pošamies ceļā. 

Par to, kāda ir sajūta stāvot 140 gadus vecu, autentisku dzirnavu trešajā stāvā, kad visa ēka dreb un šūpojas; kāpēc latvieši dodas slēpot uz Otepi, ko piedāvā vienā no labākajiem Igaunijas restorāniem, kāpēc deviņos no rīta degustēt vīnus ir tik forši un kāpēc Igaunijā suņa vārds ir “Muris” lasiet TVNET nākamajā sestdienā, 25.maijā. 

KomentāriCopyLinkedIn Draugiem X
Redaktors iesaka
Nepalaid garām!
Uz augšu