Zaudējums ar nākotnes piegaršu

FOTO: Edijs Pālens/LETA

Latvijas hokeja izlase Bratislavā ar 1:3 zaudēja Krievijai. Saglabājot cerības spēlēt ceturtdaļfinālā. Lai tas notiktu - vispirms ir jāuzvar Zviedrija. Katrā ziņā Latvijai čempionāts turpinās.

Pirms Krievijas un Latvijas spēles to vien dzirdējām, cik šī Krievijas izlase ir meistarīga un talantīga. Kolēģis no “Sport-Express” Igors Jeronko, kurš ilgus gadus Rīgā rakstījis par “Dinamo”, bet tagad strādā Maskavā, uzskatīja, ka Latvijas izlasei nav nekādu izredžu uzvarēt, turklāt mūsu labāka maiņa (Ķēniņš - Bļugers - Balcers) diezin vai vispār tiktu Krievijas izlasē. Tagad, kad 60 minūtes aiz muguras, varam teikt, ka tik traki jau nebija. 

Ja hokejā vērtētu nevis spēli kopā, bet pa trešdaļām, tad pirmās divdesmit minūtes Latvija uzvarēja ar 1:0, bet trešajās divdesmit minūtēs mums bija gan iniciatīva, gan teritoriāls pārsvars, kā arī vairāk metienu (16:10). Ja nu kāds netīšām nebūtu redzējis vidus trešdaļu, viņam itin viegli varētu iestāstīt, ka Latvija spēlēja labāk. Vai bija iespējams no Krievijas “izraut” trīs punktus? Jā. Ja nebūtu vairāku “ja”.

Ja mums vienas spēles diskvalifikācija nebūtu Ralfam Freibergam. Ja savainojuma dēļ mačs ar čehiem nebūtu bijis pēdējais Bratislavā Guntim Galviņam. Līdz ar to aizsardzībā pirmo spēli aizvadīja Jānis Jaks, bet Kristaps Zīle iepriekšējos mačos vairāk bija rezervistos. Jau sāk piemirsties, ka no sastāva izkritis centra uzbrucējs Rodrigo Ābols. Kā centrs tika mēģināts Miks Indrašis, taču uzbrukuma malā no viņa ir prāvāks pienesums, tāpēc par centru pārkvalificēts Gints Meija. 

Noteikti par labu visai komandai nenāca Ronalda Ķēniņa četru minūšu noraidījums. Kas vispār bija komisks. Metiena brīdī krievu superzvaigzne Aleksandrs Ovečkins trāpīja pa Roņa nūju, kuras viens gals pārsita NHL vecim lūpu. Vainīgs, protams, Ķēniņš. Lai nu tā būtu. Tas pats Ovečkins aiz vārtiem nospēlē asi pret Oskaru Cibuļski. Nu, labi, nedosim 5+20, bet divītis vismaz. Var jau būt, ka Dmitrija Orlova sitiens ar elkoni pa seju Oskaram Batņam bija nejaušs, bet arī te vainīgais izspruka cauri tikai ar pārrunām.

Neesmu tiesnešu nīdējs, bet Bratislavā, it sevišķi pret lielajiem, sākas mazliet citi noteikumi.

Droši vien rezultāts būtu patīkamāks, ja jau otrās trešdaļas 33. sekundē netiktu zaudēti pirmie vārti. Vai Ņikitas Guseva 2:1 vairākumā. Kristaps Sotnieks tikai kādu pussekundi saminstinās, un ripa taukšajā vārtu stūrī. Vai cita Ņikitas - NHL šīs sezonas rezultatīvākā uzbrucēja Kučerovs izskrējiens cauri Sotniekam un Robertam Bukartam? Viens mirklis un Kučerovs jau pie Merzļikina. Bija arī kuriozas lietas. Kādā no sarunām ar Arti Ābolu apjautājāmies, kādas novitātes IIHF noteikumu skaidrojumos. Kā vienu no vairākiem punktiem Artis minēja, ka laukuma spēlētāji vārtsargam izkritušo nūju drīkst padot tikai ar rokām. Cibuļskis pastūma ar savu nūju...

Ziemeļamerikāņiem ir mode: jautāt, ko mēs no šīs spēles varam paņemt līdzi uz priekšdienām? Ja pret Zviedriju spēlēsim kā pēdējās divdesmit minūtes pret Krieviju, tad viss var notikt. Turklāt tempu pret krieviem uzturēja divarpus mūsu uzbrucēju trijnieki. Par labāko mūsu brigādē atzina Teodoru Bļugeru. Un es tam piekrītu par simts procentiem. Arī pret Krieviju Tedis bija labs iemetienos - 13 uzvarēti, 16 zaudēti; ļoti aktīvs pie vārtiem, nereti nonākot triju un pat četru naidnieku ielenkumā. Arī spēles laiks Teodoram ļoti liels (23:46), kas uzbrucējam vispār ir neaptverams cipars.

Kā otrā opcija manā triju zvaigžņu sekcijā - Oskars Cibuļskis. Osis nu tik labi uzmeta pat Andreja Vasiļevska vārtiem, ka NHL vārtsargam ij muskulis nenoraustījās. “Holliday Inn” viesnīcas vestibilā itin bieži satiekot Cibuļskim pavilku viņu uz zoba: sak, šogad mums tie aizsargi... Piecas spēles - 1+4, kā uzbrucējam. Trešā zvaigzne - Elvis Merzļikins, kurš atkal bija tuvu savam veiksmes zirgam. 30 atvairīti metieni no 33 - ļoti solīdi.

Uz augšu