Londonas Universitātes starptautiskās ekonomikas profesore Brigita Granvila uzsvēra, ka ir ļoti svarīgi turpināt tālāku eiro politisko integrāciju visās eirozonas valstīs.

“Monetārā savienība pieprasa arī politisko savienību – to pieprasa ideja par kopīgo budžetu,” sacīja Granvila.

Pērn Francijas prezidents Emanuels Makrons piedāvāja veidot vienotu budžetu visai Eiropai. To viņš raksturoja kā nākamo soli pēc Eiropas Centrālās bankas dibināšanas 1998. gadā, kas vēlāk ļāva izveidot eiro.

Profesore Granvila norādīja, ka netic Makrona idejai par tik liela mēroga integrāciju.

“Ja tas notiktu, sekas būtu visai bīstamas. Bez politiskā ietvara mēs nevaram iegūt īstu savienību. Tajā pašā laikā bez politiskās vienotības eirozona bremzē Eiropas attīstību,” sacīja Granvila.

Tiek prognozēts, ka eirozonas ekonomiskā izaugsme 2019. gadā kļūs lēnāka, bet 2020. gadā vairāki analītiķi prognozē pat recesiju.

Pašlaik Eiropas monetārā savienība, pēc profesores domām, piedāvā vienotu valūtas kursu visā Eiropā, un bez politiskas integrācijas pastāv risks jaunai krīzei.

“No eiro nevar tik vienkārši atteikties, taču jārēķinās, ka ir krīžu riski. Kas varētu izraisīt krīzi, pagaidām ir grūti pateikt, bet pašlaik uzskatu, ka pēc desmit gadiem šī valūta būs vēsture,” sacīja Granvila, piebilstot, ka pašlaik nodokļu ieņēmumi Itālijā ir kritušies par 5%, Francijā par 2%, bet Vācijā tie ir pieauguši pat par 19%.

“Lielākā eirozonas kļūda ir tā, ka, piemēram, Vācijai ir jāsadarbojas ar valstīm, kas neapdomīgi tērē savu naudu, bet Vācija savos tēriņos ir daudz apdomīgāka. Vienotas monetārās politikas trūkums lēnām, bet grauj pensiju sistēmas, uzkrājumu un banku sistēmas,” pauda Granvila.

Iepriekš Francija ir paudusi uzskatu, ka Eiropā ir nepieciešams izveidot banku savienību, kopīgus noteikumus un likumus, kā arī institūcijas, kas centralizēti ļautu nodrošināt eirozonas centrālo banku darbu.

Tomēr citas valstis, kā, piemēram, Vācija, iebilst pret šādu ideju. Vācijas bijušais finanšu ministrs Volfgangs Šoible sacīja, ka Eiropas Savienībai ir jābūt lielākai ietekmei pār eirozonu, mainot ierasto politiku, kas paredz vienādus fiskālos noteikumus visā Eiropas Savienībā.

Eiro kritiķis Hanss Olafs Henkels norāda, ka Eiropas Centrālā banka un Brisele ir lauzušas savus solījumus sabiedrībai attiecībā uz eiro labumiem. Viņš sacīja, ka eiro solīto labumu vietā ir radījis zināmu ekonomisko un politisko kaitējumu Eiropai, un no tā cietusi arī Vācija, kas ir lielākā Eiropas ekonomika. Pašlaik deviņās Eiropas Savienības dalībvalstīs nav eiro, un no šīm valstīm tikai Rumānija vēlas pievienoties eirozonai.

Henkels uzsver, ka tieši šīs deviņas valstis ekonomiskajā jomā pēdējo gadu laikā ir labāk tikušas galā ar dažādiem izaicinājumiem.

“Eiro ir pārāk spēcīga valūta Itālijai un Francijai. Šeit ir augsts bezdarbs. Valstis nevar veikt devalvāciju. Citas valstis saskata grūtības veikt reformas. Reizēm, lai saglabātu konkurētspēju, ir nepieciešams veikt dažādus pasākumus, ko eirozonā nevar veikt. Eiro piespiež valstis mainīties, lai gan mainīties vajadzētu valūtai,” sacīja Henkels.

Tikmēr Pasaules Bankas vecākais ekonomists Marcins Pjatkovskis ir pretējās domās – viņš uzskata, ka ideja par eiro norietu ir “nepareiza un utopiska”.

“Tāpat kā šķiršanās – tā nebeidzas labi. Tā ir kā laulība – ja reiz teicām “jāvārdu”, tad mums pie tā ir jāpaliek. Ir jāstrādā, lai šī laulība [starp Eiropas Savienību un eirozonu] izdotos,” sacīja Pjatkovskis.

Viņš uzsver, ka vienotā valūta nav problēma, bet sekas rada “juceklīgā pārvaldes politika”, kas Eiropā nav vienota.

Ekonomists saka, ka izaugsme uz vienu iedzīvotāju pēdējo 30 gadu laikā notikusi tādā pašā tempā kā ASV. Viņš kritizē to, ka eirozonas monetārā un fiskālā politika nav pietiekami “ekspansīva”, lai apturētu iespējamo krīzi.

“Tas ir politisks, kulturāls un civilizēts process. Eiro tika ieviests, lai vienotu Eiropu. Varbūt mēs kļūdāmies, taču atpakaļceļa vairs nav – jāvirzās uz priekšu un jāattīsta vienotā Eiropas valūta,” sacīja Pjatkovskis.