Nolādētais “dēmona kodols”, kas reiz nogalināja divus zinātniekus

"Dēmona kodols"

FOTO: Public Domain

Kopš ASV nometa divas atombumbas uz Japānu, pasaule atrodas lielāka vai mazāka atomkara riska priekšā. Ir skaidrs, ka kodolieroču izstrādes laikā var norisināties dažādi misēkļi, tomēr lielākā daļa no tiem vēlāk tiek slēpti. Tikai ne šie divi traģiskie negadījumi, kurus izraisīja tā saucamais “dēmona kodols”.

Japāna bija padevusies, un bija pienākušas kara beigas. Trešais ASV plutonija kodols, kuru, gatavojoties vēl vienam uzbrukumam, zinātnieki bija radījuši Losalamosas Nacionālajā laboratorijā, vairs nebija nepieciešams kā ierocis. Tomēr laboratorijas zinātniekiem kādu brīdi izdevās plutonija sfēru paturēt sev un veikt ar to dažādus eksperimentus. Kodols, kas bija veidots no plutonija un gallija sakausējuma, vēlāk tika nodēvēts par “dēmona kodolu”.

FOTO: Public Domain

Kodolsprādziena laikā bumbas radioaktīvais kodols sasniedz kritisko masu, kad sākas kodolu dalīšanās ķēdes reakcija, kas uztur pati sevi. Kad kodolmateriāls kļūst superkritisks, reakcijas ātrums pieaug. Amerikāņu zinātnieki to ļoti labi apzinājās un zināja, kā rīkoties, lai reakcijas kontrolētu, tomēr viņi vēlējās labāk saprast robežu, kad nekritisks materiāls kļūst par ārkārtīgi bīstamu un radioaktīvu materiālu.

Lai kodolu pietuvinātu tā kritiskajai masai, zinātniekiem vajadzēja kodola izstarotos neitronus pavērst atpakaļ pret kodolu, lai to padarītu nestabilu. Lai to paveiktu, Los Alamos laboratorijas zinātnieki veica virkni eksperimentu, kuros kodols tika ieskauts materiālos, kas atstaro neitronus.

FOTO: Public Domain

1945. gada 21. augusta vakarā fiziķis Harijs Dagliens viens pats atradās laboratorijā, kur centās no volframa karbīda gabaliem izveidot vairogu ap kodolu. Neitronu atstarošanās bija kodolu novedusi tuvu kritiskās masas robežai, tomēr eksperiments ritēja bez starpgadījumiem, līdz notika nelaime – Dagliens nejauši uz kodola uzmeta vairoga materiāla gabalu, kā rezultātā kodols kļuva superkritisks un Dagliens saņēma nāvējošu radiācijas devu. Viņš ieslīga komā un nomira 25 dienas vēlāk.

FOTO: Public Domain

Viņa kolēģiem Dagliena nāve gan nelika apstāties. Pēc deviņiem mēnešiem tika izdomāta jauna metode, kā kodolu novest līdz kritiskās masas robežai, proti, tam virsū tika likts berilija kupols. Kanādiešu fiziķis Luiss Slotins, kurš iepriekš strādāja pie “Manhetenas projekta”, šo procesu iepriekšējos eksperimentos bija veicis vairākas reizes. Ar vienu roku viņš turēja kupolu, bet ar otru roku un skrūvgriezi turēja zem kupola nelielu spraugu, lai kontrolētu neitronu plūsmu uz kodolu un atpakaļ. 1946. gada maija dienā skrūvgriezis nejauši izslīdēja un sprauga aizvērās. Kodols atkal kļuva superkritisks, ar nāvējošu radiācijas devu apstarojot Slotinu un vēl septiņus zinātniekus, kas vēroja eksperimentu. Slotins mira deviņas dienas vēlāk.

Aculiecinieki stāstīja, ka abos traģiskajos negadījumos bija vērojams spēcīgs zilas gaismas uzplaiksnījums.

Pēc pēdējā negadījuma “dēmona kodols” tika atdzesēts un iznīcināts kodolizmēģinājumā.

Uz augšu