No 23. maija līdz 25. maijam sporta kompleksā norisinās ZZ Čempionāts, kurā ap 15 tūkstošiem skolēnu no visas valsts pārbauda savu erudīciju un atjautību, kā arī radošās un fiziskās spējas. Turklāt viņi pilda uzdevumus ne tikai dažādās stafetēs, tādējādi pilnveidojot prasmi strādāt komandā, bet arī piedalās lekcijās un tādējādi gūst jaunas zināšanas. Tās ir iespējas, ko ZZČ nevarētu sniegt bez atbalstītājiem, kuru vidū ir arī Latvijas Lauksaimniecības universitāte (LLU).
Kā norāda ZZ Čempionāta atbalstītāja “Tele2” valdes priekšsēdētājs Valdis Vancovičs, šis vērienīgais sarīkojums "ir nākotnes līderu kalve, kas veicina līderības attīstību jau skolas vecumā". To, ka skolas gaitas ir ārkārtīgi svarīgs posms katra cilvēka dzīvē, jo attīsta prasmes, kas būs noderīgas tālākajā attīstībā, zina populārais latviešu autosportists, divkārtējais Eiropas rallijkrosa čempions, Reinis Nitišs. Tāpēc aicinājām viņu uz īsu sarunu par to, kad tika sperti pirmie soļi autosportā, kā izdevās apvienot mācības ar treniņiem un sacensībām un kādā lauciņā viņš ir iecerējis darboties nākotnē un tādēļ studē Latvijas Lauksaimniecības universitātē. Galvenās atziņas no sarunas jau viegli prognozēt - jāmācās, jāstrādā, nedrīkst slinkot. Tad visu var paspēt un, kā redzam, Reinim tas lieliski izdodas. Bet par visu pēc kārtas.
Kā tu nonāci līdz autosportam? Pats vēlējies vai arī tas saistīts ar ģimenes tradīcijām, ja tā var teikt?
Jā, man tētis bija autosportists un jau no bērna kājas, sešu gadu vecumā viņš mani iesēdināja kartingā. Tajā brīdī man neprasīja - patīk vai nepatīk, gribu vai negribu. Vienkārši ar diviem citiem puišiem no Jēkabpils iesēdināja mašīnā un aizveda uz kartinga trasi Jelgavā, kur viss arī sākās. Manuprāt, tas bija tā dabīgi no tēta puses, jo varēja būt citādi, ja viņš pats nebūtu bijis sportists. Tā kā - autosports no paaudzes paaudzē. Man katrā ziņā nekādu pretenziju pret šādu lēmumu nebija. Protams, bija reizes, kad bija bail, taču ar laiku braucu arvien biežāk un biežāk, pieradu, radās sacensību gars un azarts, un atpakaļceļa vairs nebija.
Tad jau sanāk, ka autosportista karjeru sāki vienlaicīgi ar skolu?
Tā ir - vienā gadā sāku braukt kartingā un iet skolā. Un manuprāt pats svarīgākais tobrīd bija vecāku uzstādījums - ja nebūs skolas, nebūs kartinga sacensību vai vispār jebkādu sacensību, jo tomēr sanāca daudz kavēt. Un tā nebija tikai iebiedēšana, jo atceros, ka divas vai pat trīs reizes neaizbraucu uz sacensībām, jo skolā nebija viss kārtībā. Tā bija laba mācība. Tas bija tas, kas man iemācīja plānot savu laiku, iet komunicēt ar skolotājiem, sarunāt, kad varēšu atstrādāt nepadarītos darbus. Tas man ir iegājies līdz pat šodienai. Universitāti varbūt apmeklēju nedaudz retāk, tomēr protu ar pasniedzējiem sarunāt, ko var izdarīt laicīgāk, kurus pienākumus var izpildīt vēlākā dienā. Tas viss aizvien ir saglabājies manī. Manuprāt tieši komunikācija ar apkārtējiem cilvēkiem ir pats svarīgākais, ko esmu saglabājis no skolas laikiem. Nevis sēdēt stūrī un baidīties, bet iet mēģināt darīt. Man pat ir ienākusies tāda atziņa, ka jebko ar jebkuru var sarunāt. Ja tu ej un tas otrs cilvēks redz tavu attieksmi pret darbu. Nu, protams, arī sava laika plānošana.
Kas bija tavi mīļākais priekšmets skolā, atceries?
Mīļākie priekšmeti jau vienmēr ir tie, kuros ir labākās atzīmes. Protams, sports ir starp mīļākajiem, bet man labi padevās arī matemātika. Man bija azarts būt labākajam klasē, pašam sev pierādīt, ka varu visu izrēķināt. Vēsture turpretī nebija mana stiprā puse.
Kur tu mācies šobrīd un kādēļ tāda izvēle?
Pēc devītās klases pabeigšanas Jēkabpils Valsts ģimnāzijā devos uz Rīgas Valsts tehnikumu, kur mācījos par automehāniķi, jo tam bija vistiešākā saistība ar to, ko daru, ar autosportu. Kad pabeidzu, bija jādomā, ko darīt tālāk. Simtprocentīgas skaidrības nebija, ko es gribētu darīt nākotnē, bet, tā kā ģimenē ir ar kokapstrādi saistīts uzņēmums, likās tikai prātīgi pievērsties šai jomai. Galu galā koki vienmēr ir bijuši, ir un būs. Tāpēc arī nolēmu iestāties Latvijas Lauksaimniecības universitātes Meža fakultātē un studēt kokapstrādi.
Tas nozīmē, ka kokapstrāde būs daļa no tavas nākotnes?
Jā, jo nezinu, cik ilgi vēl nodarbošos ar autosportu. Pavisam noteikti ir jāveido savā dzīvē kādi rezerves plāni, un šis ir viens no tiem rezerves plāniem. Turklāt mani tas arī interesē, un arī ģimenē ir vairāk ko apspriest, ne tikai runāt par autosportu (pasmejas). Droši vien tālākā nākotnē es arī būšu ģimenes biznesa turpinātājs. Noteikti noderēs Lauksaimniecības universitātē dotā iespēja viesoties Latvijas lielākajos uzņēmumos, kur parastam cilvēkam no ielas nav pieejas. Tā ir iespēja iepazīt, kā notiek ražošana, kā uzņēmumā tiek veidotas attiecības ar cilvēkiem, kā notiek uzņēmuma pārvaldība, kā rodas jaunas idejas. Skats uz dzīvi līdz ar to veidojas aizvien plašāks.
Kā jau zini, šobrīd norisinās ZZ Čempionāts. Ko tu ieteiktu, novēlētu tiem skolēniem, kas devušies uz to, un arī tiem, kas palikušo skolas solā?
Pirmkārt jau ir liels prieks, ka skolēni iet un piedalās. Pie tam tā ir vieta, kur pulcējas ļoti daudz vienaudžu, un ir iespēja iepazīties, nodibināt kontaktus nākotnei. Man šķiet jauki, ka ir šādi pasākumi. Otrkārt, es uzskatu, ka tad, ja ir jāizdara izvēle, kur mācīties, ir svarīgi klausīt savai iekšējai balsij, iet darīt un tajā lauciņā mēģināt sasniegt maksimumu. No visa kā pa drusciņai sagrābt nevar, bet, ja ir viens virziens, kurā gribas iet, tam ir jāpieķeras un jāturpina iet uz priekšu!
