Ziemeļu vīnogu vīns, pēc senas receptes gatavota maize, mazliet balandu izturībai, rudzu trifeles un brandavīns. To  visu baudījām jaunā tūrisma ceļa «Taste HansEATica» gardēžu pieturvietās Igaunijā.  

https://www.tvnet.lv/6685781/gardezu-celojuma-piezimes-ar-ko-igaunija-mus-parsteidz

Hei, digitālā paaudze, Rodēna skulptūras “Domātājs” pozā pie gaišzilās gadžeta auras sastingušie! Vai zināt, kā čaukst graudi, kad atdalās no pelavām, kā rēc un dreb simtgadīgas dzirnavas, kā pēcpusdienas saules staros izskatās miltu putekļi, kā smaržo un garšo tikko cepta rudzu maize? Es arī nezināju līdz brīdim, kad ierados 1880. gadā celtajās  Hellenurmes ūdensdzirnavās, kas atrodas 35 kilometrus no Tartu, starp Elvu un Otepē.

Atklāti sakot, nekad nedomāju, ka vecu, autentisku dzirnavu apmeklējums var būt tik aizraujošs. Jau ieraugot dzirnavu ēku, nopriecājos, ka te nav izskaistinātu komerciālu banalitāšu.

Vecās dzirnavas ezera krastā stāv filozofiskā mierā - varas, kas tajās atstājušas savas pēdas, kā nākušas, tā aizgājušas.

FOTO: TVNET Evija Hauka

Un dzirnavas maļ...

Kad durvīs parādās dzirnavu īpašniece Mae, ēka burtiski atdzīvojas. Sieviete šķiet stipra un uzņēmīga, gluži kā viņas vecvectēvs - ūdensdzirnavu īpašnieks. Viņas dzirkstošā enerģija pielīp arī mums - jau nedaudz pagurušajiem viesiem. Mae man šķiet netipiska igauniete, lai gan,  taisnību sakot, neko daudz par dažādos reģionos dzīvojošo igauņu mentalitāti nezinu. Viņa daudz smejas, sajauc kopā igauņu, angļu un krievu valodu, stāstījumu pavadot ar izteiksmīgiem žestiem. Kā par brīnumu, visu var saprast. Iztrūkstošās detaļas aizpilda Tartu dzīvojošās latvietes, tulces Ilzes stāstījums.

FOTO: TVNET Evija Hauka

Mae saka, ka, lūkojoties uz vecvectēva dzirnavām, katru reizi pamana kādu jaunu detaļu, kas atklāj vēstures līkločus. Tā ir! Vecas mājas runā. Lūk, padomju laikus izcirstas durvis, lūk aizmūrēts fragments. Mae dzirnavas atjauno saudzīgi, soli pa solim. Dodamies iekšā! Krēsla, stāvas kāpnes, seni dēļi, caur kuriem pustumsā laužas vakara saules stari, milzīgas, mazliet biedējošas mašīnas.

Vispirms Mae lūdz nekur vienatnē nedoties, lūkām grīdās netuvoties, mašīnas neaiztikt. “Šis nav moderns muzejs ar skārienjutīgiem ekrāniem - te  viss ir pa īstam,” viņa saka.

Pārsteidzoši, bet 1922. gadā uzstādītās mašīnas joprojām darbojas. Kad Mae tās iedarbina, grīda sāk līgoties un visas mašīnas četrstāvu ēkā rēkdamas strādā. Graudu malšanas procesu te var vērot no sākuma līdz beigām. Padomju laikos te mala ēdienu lopiem, bet 20. gadsimta deviņdesmitajos gados, kad īsti nebija ko ēst, dzirnavas atkal iedarbināja, lai ražotu putraimus. 

FOTO: TVNET Evija Hauka

Smarža, kas nāk no mājīgi, bet ziemeļnieciski atturīgi iekārtotajām telpām, liecina, ka maizes cepiens ir gatavs.

Lieliem gabaliem laužam vēl kūpošo maizi, mērcējam balandu sviestā, kas kūstot tek gar lūpām.

Jāpiemetina, ka balandas ir izcils, vitamīniem bagāts zaļums, kas no avitaminozes un zobu izkrišanas paglāba Sibīrijā izsūtītos tautiešus.

FOTO: TVNET Evija Hauka

Igaunijas Šveicē

Sajūtu un iespaidu pārpilni atvadāmies no Maes un dodamies ceļā pa kalnaino un pārsteidzoši daudzveidīgo Otepes apkaimes reljefu. Otepe ir miniatūra pilsētiņa netālu no Tartu, ko ne bez pamata dēvē par Igaunijas Šveici. Otepe tiek uzskatīta par apskaužamu dzīvesvietu - te ir ainaviska vide, attīstīta tūrisma infrastruktūra. Braucam gar dzīvojamo rajonu, kurā, noprotams, mīt cilvēki, kuru ienākumi ir augsti.

Vispār jau Otepe ir Igaunijas ziemas galvaspilsēta, jo, pateicoties klimatiskajām īpatnībām, ziemas priekus te var baudīt no decembra līdz pat aprīlim.

Sniegs te esot biezs un noturīgs, nogāzes piemērotas tiem, kas dievina slēpot, bet prot to darīt hobija līmenī. Otepē ir trīs kalnu slēpošanas centri un mūsdienīgs slēpošanas tramplīns. Netrūkst te arī greznu SPA viesnīcu un restorānu. Otepi iecienījuši slēpotāji un snovotāji no Latvijas, jo kūrorts nav tālu no mūsu robežas un cenas tomēr relatīvi lētākas nekā Eiropas slēpošanas centros.

Kad piebraucam pie uzkalnā izvietotās modernās viesnīcas “GMP Clubhotel”, saule jau veļas uz rietu. Iekārtojamies gaumīgi iekārtotajos viesnīcas apartamentos un drīz vien atklājam gardēžu paradīzi. Viesnīcas restorāns “GMP Puhajarve”, iekļauts “White Guide Nordic 2018” ceļvedī, mūs pārsteidz ar izsmalcinātiem ēdieniem, kas gatavoti no vietējiem produktiem, nākušiem no Dienvidigaunijas dabas un saimniecībām. 

FOTO: TVNET Evija Hauka

Pēc lieliskām vakariņām gribas izmest līkumu gar Pihajerves ezera gleznaino krasta līkumu. Taciņa mūs aizved līdz pludmalei ar iekārtotu peldvietu, atpūtas vietām, bērnu rotaļu laukumu un laivu piestātni. Visapkārt ir uzkalni, nogāzes un simtgadīgi koki lieliem, raupjiem stumbriem. Otepē var lieliski atpūsties arī vasarā - apkārt ezeram vijas 12 kilometru gara pārgājienu taka. Rāmā ziemeļu daba, kas plešas ap viesnīcu, ieaijā saldā miegā.

Rītu sāku ar aromātiskas kafijas tasi, lūkojoties ledus laikmeta veidotā ainavā aiz loga, iegremdējusi kājas baltā paklājā.

Pēc iepriekšējās dienas vēdera priekiem esmu nolēmusi atturēties no brokastīm, bet, viesnīcas restorānā ieraugot siltu olīvmaizi, pastēti ar dzērvenēm un rabarberu plātsmaizi, mana apņemšanās izčākst. No tik gardām brokastīm nav iespējams atteikties. 

Vīns, suns, rudzupuķes

Kā sākas skaista diena? Pareizi! Ar dzirkstoša vīna glāzi. Esam piestājuši īpašā viesmīlības pieturvietā - vīna darītavā “Murimäe Veinikelder”. Mūs sagaida vīna darītavas centrālais tēls, simbols un, manuprāt, panākumu atslēga - zeltītais retrīvers vārdā Muris. Suns luncinās ap viesiem, dod ķepu un ļaujas, kad viņu samīļo. Igauņi ir pārsteigti, ka Latvijā par “muriem” sauc kaķus - viņiem tas ir suņa vārds. Izskatās, ka Muris ir meitene, pareizāk sakot, sunene jau gados, par ko liecina lēnīgais prātīgums un apaļīgie sāni.

FOTO: TVNET Evija Hauka

No vīna darītavas paveras skats, kādu parasti attēlo uz pastkartēm. Vīnogulāju terases, zaļa nogāze un plašumi, kur skatienam ieskrieties. Deg sveces, skan klasiskā mūzika, un mēs izgaršojam “Murimäe” saimniecībā tapušos augļu, ogu un vīnogu vīnus.

Starp mums ir daži vīna lietpratēji, kas ir gaužām pārsteigti par igauņu vīndares veikumu. Vīni ir izcili! Goda vārds!

Iespējams, noslēpums ir vīndares talantā, uzcītībā un varbūt igauņu spītā, kas visu liek izdarīt perfekti.

FOTO: TVNET Evija Hauka

Meklējot pareizās garšās niases, viņa apceļojusi daudzas pasaules vīna darītavas. Ziemeļu klimatam piemērotas vīnogu šķirnes, kas aug saulainā nogāzē, izvēlētas ļoti rūpīgi. Viegli noreibuši, vēl pakavējamies skaistajā vietā, lūkojoties tālumā, sabužinām Muri, kas pavada mūs līdz autobusam.  

Dodamies uz Sangastes “Rudzu māju”! Igaunijas krāsa ir rudzupuķu zilā - tā ir karogā, nacionālajos tērpos, traukos, mājās, telpās. Zili ir arī ziemeļzemes lauki, kuros aug Igaunijas nacionālais zieds - rudzupuķe.

FOTO: TVNET Evija Hauka

Tāpēc nelielās Sangastes pilsētiņas viesnīcas “Rudzu māja” restorāna īpašajā piedāvājumā ir ēdieni, kas top no rudzu graudiem, un rupjmaize.

Vai zināt, kā garšo sāļās rudzu trifeles, kama miltu kūciņas, šokolāde ar rudzu pildījumu? Ak jā, un cik labi pie dūšas iet malks ledusauksta rudzu brandavīna!

Jāteic, ka našķi ir izcili - gardi un veselīgi.

FOTO: TVNET Evija Hauka

“Rudzu mājā” ir 12 mazas istabiņas, kur var pārnakšņot ceļinieki. Šī ir gaumīga, jauka atpūtas vieta tiem, kas dodas tālākā ceļā. 

Ekscentriskais grāfs

Vindzoras pils līdzinieci, 1881.gadā celto Sangastes pili ar parku, ir jāredz! Vēl jo vairāk tāpēc, ka tā atrodas tikai 25 kilometrus no Valgas.  Sarkano ķieģeļu pili ar 99 istabām (100 bija tikai caram) uzcēla viens no tā laika izglītotākajiem Baltijas vācu muižniekiem - grāfs Fridrihs Georgs Magnuss fon Bergs (1845 – 1938).  Sorbonas universitātē studējušo grāfu interesēja lauksaimniecība, un, eksperimentējot ar rudziem, viņš radīja jaunu, pret salu izturīgu un ražīgu šķirni. Grāfs bija ļoti progresīvs - viņš savā saimniecībā ieviesa visus jauninājumus, kādi vien parādījās Eiropā.

FOTO: TVNET Evija Hauka

Grāfam piederēja viens no pirmajiem automobiļiem, bet pilī bija elektrība, apkure, ventilācija un telefons. Krāsns flīzes klāja nevis romantiski vai varenību apliecinoši, bet gan komiski zīmējumi, grīdas - tam laikam stilīgas flīzes. Joprojām apbrīnas vērts ir stiklotais ziemas dārzs, kas atradās blakus grāfa ekscentriski iekārtotajam kabinetam.

Tomēr visvairāk pārsteidz akustiskais efekts pie pils ieejas. Vienā stūrī čukstēto var perfekti saklausīt otrā stūrī. Jautri!

Skaistajā parkā, kas saglabājies tikai daļēji, reiz bija ap 500 dendroloģisko retumu. Pils priekšā ir vairāki dīķi un aug 300 gadu sens ozols vārdā Pēteris.

FOTO: TVNET Evija Hauka

Pirmās brīvvalsts laikā Igaunijas valdība Bergu nepatrieca, atšķirībā no citiem vācu muižniekiem. Viņam par nopelniem lauksaimniecībā ļāva palikt pilī.

Grāfs nodzīvoja garu mūžu, tomēr dzīves nogalē bija pliks un nabags - visa nauda bija notērēta zinātniskos eksperimentos un ekscentriskos projektos.

Cik labi, ka ir tādi cilvēki - neracionāli sapņotāji ar lielām idejām!

Padomju laikos pilī bija pionieru nometne, bet tagad skaistā ēka ar parku pieder pašvaldībai. Jāteic, ka pils pavisam lēnām “atdzimst no pelniem”. Pils ir uzturēta, bet ar greznu iekārtojumu nelepojas. Tās iekštelpas ar vecajām mēbelēm un dīvāniem mazliet atgādina hipsteru komūnu.

FOTO: TVNET Evija Hauka

Tomēr pils ir atvērta un pieejama visiem. 

Nobaudīt medījumu

Pēc pastaigas pa pili ir jāiestiprinās, tāpēc dodamies pusdienās uz Valgu. Netālu no slimnīcas, kur kvalitatīvus medicīniskos pakalpojumus iemanījušies saņemt arī valcēnieši, kas negrib mērot tālo ceļu uz Valmieru, atrodas neliela viesnīca “Metsis”.

Mēs pusdienosim vīru valstībā - greznajā Medību zālē. Pie sienām medību trofejas, kas ledainām acu pogām noraugās apmeklētājos.

Te ir gan mūsu mežos, gan Āfrikā nomedītu dzīvnieku izbāzeņi un ādas. Mednieki būs sajūsmā, bet nemedniekiem nesaprast. Es nezinu, kā te nonācis ezis un vāvere, bet ceru, ka nav nomedīti. 

FOTO: TVNET Evija Hauka

Mūs cienā ar mežacūkas cepeti, paskaidrojot, ka mežacūka esot no Polijas - mūsu mežos dzīvniekus izkāvis cūku mēris. Gaļa ir mīksta un sulīga, bet porcija šķiet pat pārāk dāsna - tik daudz gaļas nespēju apēst.

FOTO: TVNET Evija Hauka

Promejot ieskatos lūša stiklainajās acīs, un drīz vien pamājam atvadas Igaunijai. Esam Latvijā!

Par šokolādi, ķiplokiem, pašmāju vermutu, viduslaiku dejām un Valmieras teātra jauno restorānu, par kuru viedokļi ir kardināli pretēji - daļa jūsmo, daļa saka “savu kāju tur nesperšu”, bet vienaldzīgo nav, lasiet TVNET sestdien, 1.jūnijā.