C, 18.08.2022.

Savvaļas dzīvnieki nav tūristu izklaide! Eksotiskā biznesa ēnas puses

TVNET/National Geographic
Savvaļas dzīvnieki nav tūristu izklaide! Eksotiskā biznesa ēnas puses
Facebook LinkedIn Draugiem Twitter
Comments 6
Foto: TASS/Scanpix

Pašiņš ar miegainu lauvu, džungļu pavēlnieku, ar ķēdi ap kaklu un izrautiem nagiem. Jāšana uz ziloņa, kurš jau ir otrajā savas "karjeras" cēlienā. Dejojoši lāči. Tūristiem labpatīk domāt, ka dzīvniekiem tā ir tikpat jautra izklaide kā viņiem pašiem. Taču tā, protams, nav. Žurnāls "National Geographic" skaidro, kā tūristu apsēstība ar eksotiskiem sociālo tīklu foto kaitē dzīvniekiem, kas tajos izmantoti vien kā dekorācijas.

Maetamanas ziloņu zoodārzs Taizemes ziemeļos. Mīna ir četrus gadus un divus mēnešus veca - zilonim tas ir maza bērna vecums. Žurnālistei Natašai Deilijai satiekot Mīnu pēc viņas darba dienas, zilonēnam ap kājām ir īsa metāla ķēde ar asumiem. Tā vajadzīga tāpēc, ka citādi Mīna mēdzot spārdīties, paskaidro viņas kopējs Hammons Konghavs.

Maetamana ir tikai viens no daudzajiem ziloņu atrakciju parkiem tūristu iecienītajā Čhīanmai. Tūristu grupas kāpj laukā no autobusiem, uzrāpjas ziloņiem uz snuķiem un zibspuldzes zibšņu pavadībā tiek pacelti gaisā. Tūristi aizrautīgi vēro, kā vieni no gudrākajiem dzīvniekiem pasaulē mētā šautriņas un spārda lielas futbola bumbas.

Mīna ir viena no Maetamanas desmit ziloņiem, kas uzstājas. Mīnas profesija - glezniecība. Viņa ar snuķi satver otu, un Konghavs viņai galvā spiež tērauda naglu, virzot otas triepienus. Kopējs bieži vien liek Mīnai uzzīmēt ziloni savannā - brīvībā. Zīmējumus pārdod tūristiem.

Foto: Reuters/ScanPix

Mīnas dzīve būs līdzīga kā vēl apmēram 3800 ziloņiem, kas Taizemē dzīvo nebrīvē, un vēl tūkstošiem citu visā Dienvidaustrumāzijā. Viņa uzstāsies līdz apmēram desmit gadu vecumam. Jaunie ziloņi nav klausīgi, tāpēc dzīves sākumā tos "ielauza", sāpīgi dauzot un bakstot ar metāla āķi.

Vēlāk sākas otrs darba cēliens - uz viņas muguras vairākas reizes dienā jās tūristi. Kad Mīna paliks pārāk veca vai slima, lai vizinātu tūristus (varbūt tas notiks 55 gadu vecumā, varbūt 75), viņas dzīve būs galā. Lielāko daļu dzīves viņa aizvadīs pie ķēdes.

Šāda tipa tūrisms nav nekas jauns, taču sociālo tīklu laikmetā daudzi dzenas pēc neparastām un vizuāli efektīgām fotogrāfijām. Tomēr krāsainās bildes ar peldi ar delfīniem, pieglaušanos tīģerim un jāšanu uz ziloņa muguras sniedz maldīgu priekšstatu par to, kas notiek aiz kadra. Daudzi tūristi nemaz nenojauš, ka izklaides parkos sastaptie draudzīgie dzīvnieki dzīvo līdzīgi kā Mīna. Vai pat vēl daudz sliktāk.

Netālu no Maetamanas ir "EcoValley" ziloņu parks. Tas ir pavisam atšķirīgs - nekādas jāšanas uz ziloņiem, nekādu glezniecības priekšnesumu. Apmeklētāji var apskatīt izstādi par Taizemes nacionālo dzīvnieku un pavērot, kā tie savā vaļā dzīvojas ar zāli un kokiem apaugušā laukā. "EcoValley" viesu grāmatā austrālieši, dāņi un amerikāņi atstājuši jūsmīgas atsauksmes par šķietami ētisko dabas parku.

Taču patiesībā Maetamana un "EcoValley" pieder vieniem un tiem pašiem īpašniekiem, un ziloņi bieži mainās no viena parka uz otru. Tas ir biznesa lēmums. Ķīniešu tūristi grib redzēt, kā dzīvnieki izpilda dažādus neiedomājamus trikus, bet rietumnieki grib baudīt "ētiskas" izklaides - piemēram, no attāluma paskatīties, kā ziloņi mazgājas tuvējā upītē.

"Rietumniekiem patīk mazgāšanās, jo tā izskatās bezrūpīga un dabiska," stāsta abu parku īpašniece Mīna Kalamapidžita. "EcoValley" parks 2017.gadā tika izveidots, lai apkalpotu abu veidu tūristus.

Savvaļas dzīvnieku tūrisma industrija piesaista cilvēkus, kuri mīl dzīvo dabu. Taču, cenšoties gūt pēc iespējas lielāku peļņu, tajā iesaistītie dzīvnieki nereti tiek ekspluatēti no dzimšanas līdz pat nāvei. Firmas gan visiem spēkiem cenšas, lai izskatītos, ka savvaļas dzīvnieki šīs izklaides izbauda tikpat lielā mērā kā tūristi. 

Atpūtnieki visbiežāk pat nesaprot, ka piedalās dzīvnieku ekspluatācijā, kas bieži vien ir nežēlīga. Priecīgās fotogrāfijas sociālajos tīklos rada iespaidu, ka viss kārtībā. 

Neliels progress šajā ziņā tomēr ir vērojams. 2017.gada nogalē pēc "National Geographic" pētnieciskā materiāla par kaitīgo savvaļas tūrismu Brazīlijā un Peru sociālais tīkls "Instagram" ieviesa jauninājumu - lietotāji, kuri meklēja tādas mirkļbirkas kā #slothselfie ("pašiņš ar sliņķi") vai #tigercubselfie ("pašiņš ar tīģerēnu"), saņēma brīdinājumu par dzīvniekiem kaitīgu saturu.

Foto: Reuters/ScanPix

Krievija, nedaudz ārpus Maskavas. Fotogrāfe Olga Baranceva kļuva slavena 2015.gadā, kad viņas darbus - pasakainas noskaņas cilvēku portretus kopā ar lāci, vilkiem un citiem meža zvēriem - pamanīja vairāki ārvalstu mediji. Taču kopumā viņa ar to nodarbojas jau sešus gadus.

Divarpus gadus vecais Aleksandrs kādā rudens dienā atvests uz fotosesiju. Puika kautri tur 26 gadus vecā lāča Stepana ķetnu.

Stepana saimnieki Jurijs un Svetlana Panteļejenko ar īpašu kārumu - ar auzu pārslām sajauktu tunci - vilina lāci tuvāk puikam. Viņi met Stepanam vīnogas, un viņš atver muti, lai tās noķertu. Fotogrāfijās izskatās, ka Stepans smaida.

Fotosesijas laikā Panteļejenko pāris nepārtraukti stumda Stepanu, piekārto ķepas, dod kārumus un maina pozu. Baranceva tikmēr ķer kadrus. Puika un lācis uz zeltaina, rudens izkrāsota meža fona - īsta pasaka.

Citā dienā tajā pašā mežā "National Geographic" žurnāliste pievienojas 12 jaunām sievietēm. Katra no viņām Panteļejenko pārim samaksājusi pa 760 dolāriem, lai varētu uzņemt identiskas bildes ar Stepanu un cilvēku kārtas modelēm. Viņu "Instagram" kontos modeles noglauda vilkus, lapsas un pūces - viņu fotogrāfijas ir līdzīgas kā Barancevai, taču sekotāju skaits krietni atpaliek no viņas 80 tūkstošiem.

Stepans ir 26 gadus vecs, kas brūnajiem lāčiem ir pensionāra vecums. Lācis tik tikko spēj pastaigāt. 

Panteļejenko iegādājās Stepanu no maza zoodārza, kad viņš bija trīs mēnešus vecs. Viņi saka, ka nepārtrauktā fotografēšanās un filmēšanās ļauj sapelnīt naudu lāča barībai.

Krievijā lāču dresēšanai un izmantošanai cirkā ir sena vēsture. Tāpat Krievija ir viena no pavisam nedaudzajām valstīm, kurā pastāv ceļojošie okeanāriji. Delfīni un baltvaļi ūdens tvertnēs tiek vadāti pa izrādēm no vienas pilsētas uz otru - parasti tik ilgi, kamēr tie nomirst. 

Foto: Reuters/ScanPix

Ceļojošie okeanāriji tiek reklamēti kā iespēja apskatīt savvaļas okeāna iemītniekus, ko vairums cilvēku citādi nekad neredzētu.

Savvaļas tūrisma firmas parasti atrunājas, ka viņu dzīvniekiem ir ilgāks mūžs nekā tiem, kam savvaļā jābaidās no plēsoņām un nelabvēlīgiem laika apstākļiem. Bieži vien izskan apgalvojumi, ka par dzīvniekiem rūpējas visa mūža garumā - tāpēc tie esot kā ģimene.

Bet ilggadējā delfīnu dresētāja Alla Azovceva pakrata galvu. "Es šajā darbā neredzu nekādu jēgu," viņa saka. "Sirdsapziņa mani grauž. Skatos uz saviem dzīvniekiem un gribu raudāt."

Viņa delfīnu pasaulē iemīlējās 80. gados pēc amerikāņu neirozinātnieka Džona Lilija grāmatas izlasīšanas, kurā bija stāstīts par dzīvnieku inteliģenci. Viņa par jūras dzīvnieku dresētāju strādā apmēram 30 gadus. Taču laika gaitā viņu pārņēmusi nožēla par ārkārtīgi gudrajiem, sabiedriskajiem dzīvniekiem, kuri piespiesti dzīvot izolācijā nelielās ūdens tvertnēs.

"Tas ir līdzīgi kā likt fiziķim strādāt par sētnieku," viņa stāsta. "No uzstāšanās un treniņiem brīvajā laikā viņi nekustīgi peld ūdenī, skatoties uz leju. Tā ir visdziļākā depresija."

Daudzi delfināriju apmeklētāji nezina, ka daudzi dzīvnieki nomirst uzreiz pēc nokļūšanas nebrīvē, īpaši ceļojošajās trupās, norāda Azovceva. Viņa zina daudzus akvārijus, kuri paslepus un nelikumīgi nomaina mirušos dzīvniekus ar jauniem.

Kopš 2003.gada aizliegts ķert Melnās jūras delfīnus izmantošanai izklaides nolūkos. Tomēr kompānijas iepērk maluzvejnieku noķertos delfīnus. Tā kā tiem nav mikročipu, kas nepieciešami visiem nebrīvē esošajiem delfīniem, to ķermeņos nereti iešuj no mirušajiem sugasbrāļiem saglabātos čipus.

Azovceva norāda, ka vairs nespējot turpināt darbu industrijā.

Žurnāliste Deilija norāda, ka no visiem redzētajiem dzīvniekiem viņai visvairāk atmiņā iespiedušies divi - zilonis un tīģeris Samutprakanas krokodilu fermā un zoodārzā netālu no Bangkokas, Taizemē.

22 gadus vecais tīģeris Haihems vadīja savas dienas pie īsas ķēdes fotostudijā, kamēr smaganu infekcija izplatījusies līdz apakšžoklim. Novārgušais četrgadīgais zilonis Gluajhoms bija novārdzis, sapampušu kāju un lielu, asiņojošu brūci pie deniņiem.

Kad Deilija sazinājās ar parka īpašnieku, viņš atbildēja - tas, ka dzīvnieki nav nomiruši, pierāda, ka par viņiem pienācīgi rūpējas. Un tad piedraudēja ar tiesu darbiem.

Sešus mēnešus pēc atgriešanās no Taizemes žurnāliste lūdza dzīvnieku apraudzīt vietējai Rinai Džirenuvatai, kura viņai pirms tam bija palīdzējusi kā tulce. Džirenuvata Samutprakanā viņus vēroja vairākas stundas, sūtot žurnālistei fotogrāfijas un video.

Gluajhoms bija dzīvs - stāvēja tajā pašā nožogojumā, joprojām saliecis piepampušo kāju dīvainā leņķī. Viņam līdzās esošie ziloņi bija izkāmējuši.

Haihems joprojām bija pieķēdēts pie grīdā iedzīta āķa. Viņš sēž savā tumšajā kaktā. Kad izdzird cilvēku soļus, sāk dīdīties un pagriež nācējiem muguru.

"It kā viņš gribētu, lai siena viņu aprij," žurnālistei rakstīja Džirenuvata.

Tēmas
Aktuālais šodien
Jaunākās ziņas
Svarīgākais
Uz augšu