Igaunija pagājšnedēļ kļuva par ANO Drošības padomes nepastāvīgo locekli. Ņemot vērā, ka 2013. gadā par tādu kļuva arī Lietuva, esam kļuvuši par pēdējo Baltijas valsti, kura šajā institūcijā nekad nav bijusi ievēlēta. Vai situāciju izdosies mainīt 2025. gadā?

Kas ir noticis?

Piektdien, 7. jūnijā pienāca ziņa, ka mūsu ziemeļvalsts Igaunija kopā ar Nigēru, Tunisiju, Vjetnamu, Sentvinsentu un Grenadīnām ir ievēlēta par Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) Drošības padomes nepastāvīgo locekli.

Igaunijas prezidente Kersti Kaljulaida jau ir paziņojusi, ka Igaunijas ievēlēšana ir vēsturisks solis, kurš sniegs papildu slāni Igaunijas aizsardzībā.

«Šodienas lēmums, kuru pieņēma visas pasaules valstis, ka Igaunija ir piemērota ANO Drošības padomes locekle nākamajiem diviem gadiem, palīdzēs mums vairāk iestāties par mūsu valsti un mūsu tautu. Tas palīdz iestāties par labāku pasauli. Par vērtībām, bez kurām mums un daudzām citām valstīm un tautām nebūtu vietas pasaulē,» paziņoja Kaljulaida.

Viņa norādīja, ka Igaunijai ir svarīgi nodrošināt starptautisko tiesību izpildi, cilvēktiesību ievērošanu un pasauli, kas ir balstīta uz noteikumiem un vienošanos. Citādi virsroku ņemtu tikai īpašas intereses un spēks. Igauniju ar ievēlēšanu jau ir paguvusi arī apsveikt gan Latvijas Ārlietu ministrija, kura ir paudusi lepnumu par godpilno notikumu, gan arī Lietuvas ārlietu ministrs Linas Linkevičus.

Igaunijas ievēlēšana nozīmē to, ka Latvija ir palikusi pēdējā Baltijas valsts, kura nekad iepriekš Drošības padomē nav tikusi ievēlēta.

Mūsu dienvidu kaimiņš Lietuva šajā godpilnajā postenī tika nozīmēts 2013. gadā.

Igaunijas prezidente Kersti Kaljulaida pēc vēlēšanu rezultātu paziņošanas

FOTO: Reuters / Scanpix

Jāatgādina, ka Latvija savu kandidatūru minētajai institūcijai pieteica jau 2011. gadā un kandidē uz vēlēšanām, kuras norisināsies 2025. gadā. Šajā kontekstā rodas jautājums – vai mēs sekosim mūsu abu «māsu» piemēram un ieņemsim šo nenoliedzami arī pelnīto vietu starptautiskajā saimē, vai arī paliksim par apdalītajiem?

Tomēr es domāju, ka šeit daudziem sākumā radīsies pavisam cits jautājums – kāpēc Latvijai Drošības padome vispār ir vajadzīga?

Kas ir ANO Drošības padome un kāpēc Latvijai tur būt?

Šeit primāri būtu jāsaprot, kas vispār ir ANO Drošības padome. Tā ir pasaulē lielākās (vienlaicīgi arī stipri «bezzobainās») starptautiskās organizācijas visprestižākā institūcija. Drošības padomes galvenās atbildības sfēras ir jau ietvertas tās nosaukumā – atbildība par drošību un mieru pasaulē. Tā ir institūcija, kura piemēro starptautiskas sankcijas, norīko miera uzturēšanas vai «uzspiešanas» operācijas. Tāpat tā arī var izmantot dažādus smalkākus un miermīlīgākus diplomātiskus instrumentus (piemēram, publiska nosodījuma izplatīšanu, rekomendāciju izplatīšanu saspīlējuma preventīvai novēršanai u.c.).

Visbeidzot ANO var nodarboties ar tādu situāciju izpēti, kura varētu radīt problēmas starptautiskajam mieram un drošībai un arī konstatēt esošās problēmas. Papildus tam Padome rekomendē Ģenerālajai asamblejai ģenerālsekretāra amata kandidātu un kopā ar šo asambleju ieceļ Starptautiskās tiesas tiesnešus.

Turklāt Drošības padomi no citām ANO institūcijām atšķir kāds ārkārtīgi būtisks nosacījums.

ANO Hartas 25. pants nosaka to, ka visas ANO dalībvalstis piekrīt akceptēt un izpildīt Drošības padomes lēmumus.

Pārējās institūcijas var tikai pieņemt rekomendējošus lēmumus, teikts ANO Drošības padomes mājaslapā.

Lēmumi šīs padomes ietvaros tiek pieņemti pēc balsošanas principa, un katrai institūcijas loceklei ir viena balss. Procedurālos jautājumos lēmumi tiek pieņemti ar deviņu valstu pārsvaru, bet substantīvos jautājumos ir nepieciešama deviņu valstu un arī Drošības padomes pastāvīgo locekļu – ASV, Ķīnas, Krievijas, Francijas un Lielbritānijas piekrišana. Kopumā Drošības padomē tiek pārstāvētas 15 valstis.

Šajā brīdī būtu nedaudz jāpaskaidro, kas tad īsti ir šie pieci pastāvīgie locekļi? Principā tās ir lielvalstis, kuras ANO izveides brīdī bija apveltītas ar lielāko spēku pasaulē – ASV, Francija, Lielbritānija, Ķīna un Krievija (toreiz vēl PSRS). Tie ir svarīgi tāpēc, ka šīm valstīm ir tā saucamās veto tiesības. Tas nozīmē, ka jebkura no tām nepieciešamības gadījumā spēj padomes ietvaros nobloķēt kāda lēmuma virzīšanu.

FOTO: Reuters / Scanpix

Savukārt pārējās 10 valstis tiek uzskatītas par nepastāvīgajām loceklēm, un tās ANO Ģenerālā asambleja katru gadu pārvēl, balstoties uz reģionālo pārstāvniecību pasaulē. ANO valstis ir iedalītas piecas grupās – Āfrika, Āzija, Latīņamerika, Rietumeiropa un citi, Austrumeiropa. Katra no tām veido noteiktu Drošības padomes locekļu skaitu.

Ja mēs atgriežamies pie iedaļas sākumā uzdotā jautājuma par Latvijas nepieciešamību kļūt par nepastāvīgo locekli, tad jāsaprot, ka mēs piederētu patiesi ekskluzīvam pasaules valstu blokam. Ekskluzīvam tāpēc, ka tādu globālu jautājumu, kā Sīrijas pilsoņu karš, Ziemeļkorejas kodolambīcijas, Irānas agresīvā ārpolitika Tuvajos Austrumos risināšana ANO līmenī būs atkarīga arī no Latvijas balss. Mūsu zemē dzimušos diplomātus par savu taisnību censtos pārliecināt visdažādāko valstu pārstāvji, kuri arī var nākt no tādiem eksotiskiem reģioniem, kā Tuvie Austrumi, Latīņamerika un citi.

Lai gan protams, ka šeit nevajag pārspīlēt un jāatceras, ka ANO tomēr veto tiesību dēļ labi nefunkcionē, taču tendence būtu nepārprotama.

Savukārt kas notiek situācijā, kad kādam no kāda kaut ko vajag? Konkrētos apstākļos ir iespējams kaut ko paprasīt pretī. Tas savukārt ļautu Latvijai veiksmīgāk Drošības padomes ietvaros aizstāvēt sev prioritārās intereses.

Turklāt par interešu aizstāvību runājot, būšana par Drošības padomes nepastāvīgo locekli arī ļauj daudz efektīvāk komunicēt nepieciešamos ārpolitiskos vēstījumus. Galu galā – kā ir vieglāk veidot kādas diskusijas virzienu un virzīt izskatīšanai sev interesējošus balsojumus? Sēžot pie viena galda ar tiem, kurus vēlies ietekmēt, vai arī mēģinot pārliecināt runāt par konkrēto jautājumu no ārpuses?

Visbeidzot šī pozīcija arī viennozīmīgi ļauj veicināt starptautisko atpazīstamību.

Daudzas valstis būtu spiestas vismaz paskatīties, kur pasaulē tāda Latvija atrodas. Galu galā centienos kādu pārliecināt palīdz arī citas kultūras, mentalitātes un paražu iepazīšana. Turklāt fakts, ka vieta Drošības padomē jau pati par sevi ir prestiža, vieš zināmu cieņu.

Ko Latvija dara lietas labā pagaidām?

Lai iegūtu atbildi uz šo jautājumu, portāls TVNET uzrunāja Latvijas Republikas Ārlietu ministriju. Tā sniedza informāciju, ka uz vietu Austrumeiropas valstu grupā 2025. gadā pretendē arī Melnkalne.

Ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs uzstājas ar uzrunu ANO Ģenerālajā asamblejā

FOTO: AP/Scanpix

Tāpat tika norādīts, ka Latvijas kandidatūras stratēģija pagaidām ir tā saucamajā diskrētajā posmā, kad ārlietu dienests veic plānošanu, apzina kampaņai un darbam padomē nepieciešamos resursus, aktīvi apkopo citu valstu lobija pieredzi un veic diplomātijas pasākumus, lai sekmētu Latvijas ievēlēšanu padomē. Līdztekus tiekot arī strādāts pie pasākumiem, lai vairotu plašākas sabiedrības izpratni par ANO un daudzpusējo attiecību izpratni mūsdienu politiskajā situācijā. Kā piemēru institūcija min Latvijas iesaistīšanos ANO jauniešu delegātu programmā.

ANO kampaņas publiskā fāze tikšot sākta 2-3 gadus pirms vēlēšanām. Šāds lēmums esot ticis pieņemts, balstoties uz citu valstu pieredzi.

Vai Latvija arī varētu iekļūt Drošības padomē?

Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Māris Andžāns portālam TVNET norāda, ka Latvijai iekļūšanai šajā prestižajā institūcijā būtu jābūt labam plānam. Tomēr ļoti daudz kas būs atkarīgs no apstākļu sakritības jeb no pretiniekiem. «Tas, ko noteikti nevajadzētu aizmirst, būtu neaizrauties. Nevajadzētu aizkaitināt potenciālos balsotājus, un būtu jāpiemēro atbilstoša stratēģija atbilstošajai situācijai. Ir jāskatās, kas būs balsotāji, un jau laicīgi ir jāmēģina izprast to nostājas, problēmas un vēlmes,» saka Andžāns.

Vienlaikus pētnieks norāda, ka Latvijai ir labas iespējas tikt ievēlētai. «Noteikti iespējas ir. Ja jau lietuvieši un igauņi ir tikuši ievēlēti, kāpēc gan to nevarētu Latvija? Turklāt šeit nevajadzētu pārspīlēt ANO Drošības padomes varu. Tā tomēr ir ļoti ierobežota, un dalību tajā es ne tuvu nepielīdzinātu citām lietām, kuras Latvija ir izdarījusi. Pie šim lietām var arī pieskaitīt prezidentūru Eiropas Savienības padomē, kuras novadīšana bija daudz lielāks notikums,» norāda pētnieks.

Atbildot uz jautājumu par Igaunijas panākumu atslēgu šogad, Andžāns norāda uz ne tik spēcīgu konkurenci.

«Igaunijai ir starptautiski pietiekami labs tēls, ja salīdzina ar tās sāncensi (Rumāniju).

Tas noteikti bija viens no ievēlēšanas iemesliem,» saka Andžāns. Vienlaikus Igaunijai ļoti esot arī palīdzējusi valsts vadītāju iesaiste. «Tai ir ļoti laba prezidente, kura prot komunicēt vairākās valodās un ir daudzējādā ziņā cienījama. Viņa pati piedalījās šajos pirmsievēlēšanas procesos. Iespējams, ka vēl viens faktors arī bija viņas mēģinājums pragmatizēt attiecības ar Krieviju. Tas ir svarīgi, jo Maskavai ANO ietvaros nav maza ietekme. Tai nav tikai veto tiesības, bet arī diezgan liela ietekme pār daļu ANO valstu un tās uzskatiem par citām valstīm,» saka Andžāns.

Savukārt Igaunijā bāzētās domnīcas «Starptautiskās Aizsardzības un drošības centrs» pētnieks Kalevs Stoišesku intervijā norāda, ka Igaunija jau iepriekš pirms vēlēšanām ir vizītēs apceļojusi daudzas valstis Āzijā, Okeānijā, Latīņamerikā un Āfrikā. «Tās visas apceļot pēdējo 2-3 gadu laikā bija liels darbs,» apgalvo Stoišesku. Viņš arī norāda, ka Igaunijas ievēlēšanā lielu lomu spēlēja fakts, ka valsts nekad iepriekš Drošības padomes locekle nebija bijusi. Turklāt pasaules valstis varētu būt domājušas, ka maza valsts būs uzticamāka par lielu valsti – Rumāniju.

ANO Drošības padome

FOTO: AP/Scanpix

Par Latviju runājot, Stoišesku iesaka tai mācīties no Igaunijas pieredzes. Būtu nepieciešams izvērst aktīvu lobēšanas kampaņu, taču nevajadzētu arī spēlēt «netīri». «Es varu jums apgalvot, ka Igaunija nebrauca uz Ņujorku ar dolāru pilnām somām, lai balsis nopirktu. Ir bijušas valstis, kuras tā dara. Spēlei ir jābūt godīgai,» pauž eksperts.

Ko varam secināt?

Tā vien izskatās, ka Latvijas iespējas tikt ievēlētai ANO Drošības padomē būtu jāuztver samērā pozitīvi. Kā pamatoti norāda Māris Andžāns, minētā institūcija par spīti savam lielajam prestižam nav arī tik ļoti ietekmīga. Tā tomēr var rīkoties tik tālu, cik tālu to atļauj piecas pastāvīgās padomes locekles. Šā iemesla dēļ cīņa par vietu šajā institūcijā nebūt nav tik liela, cik tā varētu būt, un tajā var iekļūt arī valstis, kurām pasaules politikā ir vidējs vai arī mazs svars (kā mums). Turklāt Latvijas konkurente Melnkalne arī ir salīdzinoši maza valsts, kurai nav pasaulē pārāk liels diplomātisko pārstāvniecību tīkls. Ja Igaunija spēja uzveikt Rumāniju, kura ir daudz lielāka valsts un arī ar lielāku divpusējo attiecību vēsturi Āfrikā, Āzijā un citur, tad kāpēc mums neuzveikt Melnkalni?

Tomēr tas, protams, nenozīmē, ka nebūtu jāiegulda milzīgs darbs, lai pārliecinātu pasauli par savas kandidatūras piemērotību. Galu galā, ja neviens tevi pasaulē nezina, vai ir iespējams zināt, par ko īsti potenciāli varētu balsot? Tādējādi Ārlietu ministrijai un citiem galvenajiem Latvijas ārpolitikas spēlētājiem būtu jāturpina jau sāktie kontaktu veidošanas mēģinājumi.