Šuplinskas revolūcija?
Nevienlīdzīgā izglītība

Mazajās lauku skolās bērnu ir tik maz, ka daudzu priekšmetu skolotāji bieži strādā tikai dažas stundas nedēļā un saņem pāris simtus eiro mēnesī. Izglītības ministre piedāvā iedot katrai mazajai skolai pietiekamu "iztikas grozu", vienlaikus radikāli samazinot tur strādājošo skolotāju skaitu. Pagaidām nav skaidrs, kā to varēs izdarīt.

FOTO: Ilustrācija: Raivis Vilūns

Iepriekšējo valdību centieni piespiest pašvaldības slēgt pustukšās skolas un samazināt pedagogu skaitu situšies kā pret mūri. Vai to izdosies izdarīt jaunajai izglītības ministrei Ilgai Šuplinskai (JKP)?

Skolotāja Karina Semjonova dzīvo Alūksnē, bet 11 gadus viņa ik dienas brauca uz 20 km attālo Jaunlaicenes sākumskolu, kur mēnesī pelnīja aptuveni 300 eiro “uz rokas”. Kad skolā bija palikuši tikai vairs tikai 19 bērni, pašvaldība to nolēma slēgt. Karinai paveicās. Viņu pieņēma Alūksnes novada vidusskolā. Tā ir vidēji liela skola ar 260 bērniem, un par līdzīgām darba stundām Karinas atalgojums tagad ir 600 eiro pēc nodokļiem. Divreiz vairāk nekā laukos, taču mazāk par Latvijas vidējo algu, kas nu jau pārsniegusi 1000 eiro pirms nodokļu nomaksas.

Alūksnes novada skolu tīkls ir līdzīgs kā citur Latvijā, kur ap mazpilsētu plešas reti apdzīvoti lauki. Trīs skolas pilsētā un septiņas pustukšas laukos. Pirmajās viens skolotājs uz gandrīz desmit bērniem – tātad ar pilna laika darbu un samaksu, otrajās – viens uz pieciem, ar niecīgu noslogojumu un vēl niecīgāku algu. Rūpēs par izglītības pieejamību valsts lauku skolotājiem maksā proporcionāli vairāk (1.grafiks), taču skolēnu ir tik maz, ka pedagogi algās to nejūt.

FOTO: Re:baltica

Pustukšu skolu turēšana un līdz ar to pārāk lielais skolotāju skaits gan laukos, gan pilsētās radījis absurdu situāciju. Izglītībai tērējam proporcionāli daudz – kopā ar Igauniju esam 4. vietā Eiropas Savienībā – taču mūsu skolotājiem ir zemākās algas starp visām dalībvalstīm. Gandrīz divreiz mazākas nekā Igaunijā, kur paralēli straujākai skolu reformai valdība pedagogu darba samaksai ik gadu piešķīrusi ievērojamu papildfinansējumu.

FOTO: Re:baltica

FOTO: Re:baltica

Par to, ko zemās algas nodara nozarei, Re:Baltica rakstījusi daudz: zems profesijas prestižs, akūts jauno skolotāju trūkums sistēmā un būtiski sliktāki mācību rezultāti laukos nekā pilsētās.

Slēdzot skolas, jāatlaiž cilvēki

Alūksnes novads ar trim slēgtām skolām 2018.gadā bija rekordists pašvaldību vidū. Taču līdzīgi kā citur, lēmumi pieņemti tikai tad, kad vairs nav ko mācīt. Jaunlaicenes sākumskolā pēdējā gadā bija palikuši 19 skolēni četrās klasēs, Ilzenes pamatskolā – 25 skolēni deviņās. Liepnas internātpamatskolu likvidēja, jo valsts šāda veida skolas vairs nefinansē.

Taču novadā 10 līdz 30 km no Alūksnes arvien ir septiņas nelielas lauku skolas – sešas pamatskolas un – pēdējo gadu – arī viena vidusskola. Visās kopā ir aptuveni 500 bērnu un nepilns simts skolotāju (vidējā attiecība 5:1). Ar naudu, ko valsts pašlaik dod pedagogu algām, lai katram iznāktu pilna likme un vismaz minimālie 710 eiro pirms nodokļiem, arī mazajās skolās tai vajadzētu būt divreiz lielākai – 10:1. Savukārt Latvijas vidējai algai – ap 1000 eiro pirms nodokļiem – spēj tuvoties tikai tās skolas, kur šī proporcija sasniedz 15:1, un tādu nav daudz – tikai aptuveni 5%.

Pašvaldības izglītības pārvaldes speciālisti apzinās, ka šobrīd tiek darīts pāri gan pedagogiem, gan bērniem. Turklāt jaunais mācību saturs prasīs labāk aprīkotu mācību vidi, vairāk grupu darbu, ko tik mazās skolās nevar nodrošināt.

Tāpēc 2018.gada rudenī sagatavoja piedāvājumu no 2021.gada septiņu lauku pamatskolu vietā atstāt tikai divas. Katrā būtu vairāk nekā simt skolēnu, pārējie brauktu uz pilsētu. Bērni vairs nemācītos apvienotās klasēs, un skolotājiem būtu kaut nedaudz lielākas algas.

FOTO: Foto: Līga Vīksna, “Alūksnes un Malienas ziņas”

Pēc dokumenta publiskošanas sacēlās paredzama vētra. Pašvaldībā pieraduši, ka pirmais spiediens glābt skolu vienmēr nāk no pedagogiem. “Ja man nebūtu laimīgais stāsts – darbs vidusskolā –, es droši vien būtu bezdarbniece. Tad kas ir labāk – vai nu braukt un ziedot sevi, strādājot pa četrām stundiņām, vai palikt vispār bez darba?” kolēģu situāciju skaidro skolotāja Karina Semjonova.

Viņas bijušajā skolā pastāvīgā darbā bija nodarbinātas piecas skolotājas. Trīs turpina mācīt citās skolās, viena tagad stāv pie konveijera kokapstrādes rūpnīcā, vēl viena pirmspensijas vecumā kļuva par bezdarbnieci.

Ziņojumā nebija teikts, cik skolotāju varētu zaudēt darbu, ja slēgtu uzreiz piecas skolas. Vienkāršs aprēķins rāda – ap 50 jeb gandrīz trešdaļa no visiem novada skolotājiem. Vissmagāk tas skartu pirmspensijas vecuma pedagogus – virs 55 gadiem novadā ir 30%. Darbu zaudētu arī skolu tehniskie darbinieki.

FOTO: Publicitātes foto

Atlaistie skolotāji, kam līdz pensijai ir mazāk par trim gadiem, pašlaik var saņemt pusgadu ilgu pabalstu vidējās izpeļņas apmērā, taču šis “spilvens”, iespējams, pārāk stingro nosacījumu dēļ nav pieprasīts. Kopš ieviešanas 2018.gada pavasarī to izmantojuši tikai 11 pedagogu – desmitreiz mazāk, nekā plānoja IZM.

Iebilstot arī lauku skolēnu vecākiem un daļai deputātu, domes priekšsēdētājs Arturs Dukulis (ZZS) pakāpās soli atpakaļ. Viņš stāsta, ka ziņojumā izskatīts tikai ļaunākais iespējamais variants, kas pieņemšanai virzīts netiks. Domē pētīšot arī citus un iepazīstinās iedzīvotājus ar reformas izmaksām.

Kritērijs slēgšanai – izglītības kvalitāte

Dukulis sūdzas, ka valdība smagos lēmumus par skolu slēgšanu atstāj vietvarām. “Vidusskolā ir pateikts, cik skolēnu klasē, lai var nodrošināt skolotājiem algu, bet par 1. – 9. klasi pašreiz ir apmēram tā: jūs, pašvaldība, esat dibinātājs, tad paši arī lemiet.”

Tomēr tieši Latvijas Pašvaldību savienība (LPS) bija tā, kas 2018.gada rudenī bez diskusijām nobloķēja IZM sagatavotos noteikumus par minimālo skolēnu skaitu pamatskolās un sākumskolās. Noteikumi palika nepieņemti un kā uzdevums iekļauts Krišjāņa Kariņa (JV) valdības deklarācijā.

Pašvaldības panāca, ka mazs skolēnu skaits vien nevar būt iemesls arī vidusskolu slēgšanai. Daudzās vidusskolas, kas būtiski sadārdzina izglītības izmaksas, ir viena no galvenajām atšķirībām, Latviju salīdzinot ar Igauniju. Lai tīkla reforma tomēr izkustētos, valdība uz vietvaru nostāju reaģēja ar ultimātu – ja nepiekritīsiet kvalitātes jeb eksāmenu rezultātu kritērija ieviešanai, nedosim naudu pedagogu algu celšanas grafika pirmajam solim.

FOTO: Re:baltica

Grafiku pēc ilgstoša pedagogu spiediena apstiprināja tā paša gada janvārī. Nekā pārspīlēta tajā nav – pat visu soļu pilnīga izpilde neļautu skolotāju algām panākt valstī vidējo, bet tikai novērstu straujāku plaisas palielināšanos.

Pedagogu arodbiedrība (LIZDA) valdības rīcību nosauca par šantāžu. Taču ultimāts nostrādāja un noteikumus pieņēma.

Tie paredz, ka vidusskolām neatkarīgi no lieluma no 2020. līdz 2023. gadam jāspēj sasniegt vismaz 40% no valstī vidējā centralizēto eksāmenu rādītāja, bet 2031.gadā – jau 60%.

Liela daļa ne vien laukos, bet arī pilsētās pat sākumā prasītos 40% šobrīd nesasniedz. Bijušais izglītības ministrs Kārlis Šadurskis (JV), kurš tolaik strīdos ar pašvaldībām pat bija gatavs demisionēt, tagad to sauc par vienu no lielākajiem panākumiem ceļā uz efektīvu skolu tīklu – un līdz ar to arī lielākām algām pedagogiem.

Algām nepietiek, bet skolas pastāv

Par otru – 2016.gadā ieviesto jauno skolotāju algu modeli, kura mērķis arī bija likt pašvaldībām slēgt dzīvotnespējīgās skolas un līdz ar to mazināt lielās atšķirības pedagogu atalgojumā.

Taču fundamentālas izmaiņas nenotika.

Atšķirība samaksā arvien ir milzīga – trūcīgākajās vidējā alga nesasniedz pat 200 eiro pirms nodokļiem, kamēr turīgākajās pārsniedz 1000 eiro. Arī mazās skolas, neraugoties uz nepietiekamu finansējumu, turpina pastāvēt. Daļēji – pateicoties pašvaldību budžetiem.

Alūksnes novads sedz mazo skolu direktoru algas, kurām ar valsts naudu neiznāk. Pietrūkst arī konsultāciju, darbu labošanas un stundu gatavošanas apmaksai – atšķirībā no pilsētas skolām, Alūksnes laukos pedagogi to dara bez maksas.

Skolu skaits šajā laikā krities tikpat lēni un vienmērīgi kā iepriekš (5. grafiks). Triju gadu laikā slēgtas 66 iestādes, turklāt daļa no tām tikai uz papīra – kā lielāku skolu filiāles turpinot bērnu mācīšanu vecajās adresēs.

 

Vēl ap 30 skolām mainīta izglītības pakāpe uz zemāku, piemēram, no vidusskolas par pamatskolu. “Butaforiskas izmaiņas bez ietekmes uz pedagogu algām,” secina ekonomģeogrāfs un skolu tīkla pētnieks Jānis Turlajs.

Izglītības nauda – pašvaldību budžetos

Pieņemot pedagogu algu paaugstināšanas grafiku, valdība noteica, ka naudu ņems gan no valsts, gan pašvaldībām. Jau tobrīd bija skaidrs, ka tas nav izpildāms, jo valsts pašvaldību ietaupīto naudu no skolas slēgšanas nevar pārlikt savā kabatā, no kuras maksā skolotāju algas.

Pašvaldības var piemaksāt skolotājiem brīvprātīgi, un daudzas to arī dara.

Taču atšķirīgās iespējas un prioritātes vēl vairāk palielina nevienlīdzību skolotāju vidū un līdz ar to mazina kopējo izglītības kvalitāti. Uz to kā būtisku risku kontekstā ar pašvaldību lielo autonomiju un augošo finansējumu Latvijai 2016.gadā norādīja OECD.

Latvijas pašvaldības izglītībai tērē vislielāko izdevumu daļu Eiropas Savienībā – vidēji 41%. Pēdējos gados vietvaru pašu tēriņi izglītībai auguši daudz straujāk nekā no valsts saņemtais skolotāju algām (7.grafiks).

 

Alūksnes novadā nav rēķināts, kāds varētu būt ietaupījums pašu budžetā, slēdzot daļu skolu. Telpu, saimniecisko darbinieku un ēdināšanas izmaksas laukos dala ar pirmsskolas grupām, tāpēc acīmredzamais ieguvums nav liels. Vienīgā lauku skola, kurā tādu nav, izmaksā ap 50 000 eiro gadā. Ietaupīt varētu vismaz divas trešdaļas šīs summas – pārējais aizietu skolēnu pārvadāšanai. Samazināt izdevumus varētu arī pilsētā, vienā ēkā saliekot valsts ģimnāziju un sākumskolu, taču tā pagaidām neesot prioritāte.

Papildu atbalsts mazajām skolām 

Neilgi pēc valdības apstiprināšanas Dukulis ar kolēģiem pieteicās vizītē pie izglītības ministres Ilgas Šuplinskas (JKP), kuras partijas programmā solīts “saglabāt mazās skolas”. Gribēja dzirdēt arī detalizētāku izklāstu par solīto atbalstu pierobežai. “Bet ministre sāka mūs mācīt, kā mums attīstīt uzņēmējdarbību, lai nebūtu jāslēdz skolas. Mēs par tādām idejām sapņojām 90.gadu sākumā. Biju šokēts,” stāsta Dukulis. To, ka Šuplinska sākumposmā “iedeva pilnīgi nepareizus signālus”, secina arī cīņās ar vietvarām pieredzējušais Šadurskis: “Pašvaldībām tā ir kā medusmaize. Kā stopsignāls.”

FOTO: Re:baltica

Šuplinska sāka, kritizējot teju visas līdzšinējās iniciatīvas skolu tīkla sakārtošanā. Nopēla Šadurska rosināto un Turlā vadībā veidoto “Jāņa sētas” skolu karti un tīkla optimizācijas modeli – karte esot pārāk dārga; pētījums ņemot vērā tikai pedagogu algu izmaksas, bet ne skolu remontos ieguldīto naudu. Nosodīja mēģinājumu ar papildu dotāciju motivēt pedagogus tajās pašvaldībās, kas skolas tomēr slēgušas. Solīja pārstrādāt kvalitātes kritērijus, jo nevarot prasīt vienādi labus rezultātus visās Latvijas vietās.

Tomēr, kad kļuva skaidrs, ka bez reformas valdības kolēģi nemeklēs naudu pedagogu algu celšanas grafika otrajam solim, ministres nostāja mainījās. Viņa uzdeva mēneša laikā pašvaldībām sniegt savu redzējumu par skolu tīkla attīstību, taču tā vietā saņēma vien regulārās atskaites par to, kuras skolas plānots reorganizēt tuvākā gada laikā, turklāt ne straujāk, kā tas darīts līdz šim. Nesagaidījusi cerēto, ministre nosauca piedāvāto minimālo skolēnu skaitu dažāda veida skolās. Ja skolēnu būs mazāk, pašvaldības – tāpat kā tagad  – skolas varēs piefinansēt pašas. Piedāvājums lielo pilsētu un administratīvo centru vidusskolās īpaši neatšķiras no Šadurska darbības laikā pieņemtā, bet ir stipri saudzīgāks pret lauku teritoriju.

Ārpus pašvaldību administratīvajiem centriem jebkurā pagastā – un tādu pēc pašvaldības reformas būtu daudz vairāk – varētu strādāt “saimes skolas” ar tikai 35 bērniem no 1. līdz 3. vai pat 6. klasei. Tāpat kā pašlaik – apvienotās klasēs. Vai 80 skolēnu pamatskolas ar vidēji deviņiem audzēkņiem klasē.  Vēl mazāk pierobežas skolās un reti apdzīvotās vietās. Piedāvātie skaitļi arī neesot akmenī cirsti – skolu finansēšanas nosacījumus papildinās vidusskolām pārskatītie kvalitātes kritēriji, centralizēto eksāmenu indeksu aizstājot ar 10 citiem sasniegumus, emocionālo un mācību vidi raksturojošiem rādītājiem. Tādus izstrādās arī pārējām skolām.

Šuplinskas redzējumā finansiāli to ļautu nodrošināt divas būtiskas reformas. Pirmā – pāreja no “nauda seko skolēnam” uz pietiekamu iztikas grozu katrai skolai. Turlajs, kurš detalizēti analizējis skolu tīklu kontekstā ar algām, norāda, ka ar pašreizējiem līdzekļiem to var realizēt tikai ar vēl lielāku pārdali: vēl vairāk atņemot lielajām un vēl vairāk iedodot mazajām.

Otrā – būtiski mazāks skolotāju skaits. Ministres skatījumā, kas tāpat kā finansēšanas modelis uz papīra vēl nav uzlikts, “saimes skolās” turpmāk strādātu tikai 2 – 4 skolotāji, nevis aptuveni 10 kā pašlaik.

Vai jau 2020.gadā, kad reformas stātos spēkā, pietiks “universālo kareivju”, kas spēs mācīt gan pamata mācību priekšmetus, gan divas svešvalodas, datoriku, sportu un mūziku, savukārt nav pārliecināta LIZDA. Nav arī skaidrs, kā tas tiks panākts – skolas direktors autonomi nosaka, cik skolotāju vidū sadalīt algām paredzēto naudu.

Visbeidzot ministre paziņoja, ka Vidzemes augstskola gatavos arī jaunu skolu karti. Tajā apstiprina, ka iepazīstinājuši IZM vadību ar skolu tīkla modelēšanas iespējām, taču konkrētu sarunu par darba apjomu, termiņu un izmaksām nav bijis.

Šuplinskas plānos ir viena gada laikā līdz 2020.gada septembrim panākt to, ko iepriekšējās valdības tikai daļēji spēja četros – pilnībā mainīt gan pedagogu algu modeli, būtiski pārdalot naudu skolu vidū, gan skolu vērtēšanas kritērijus. To, ka tas nebūs viegls ceļš, iezīmēja jau pirmā valdības sēde, kurā gan LPS, gan LIZDA prasīja ziņojumu atlikt kā neapspriestu.  

LPS izglītības padomniece Ināra Dundure tomēr neslēpj prieku, ka beidzot ir ministre, kas “sauc lietas vārdos un meklē risinājumus.” Viņa īpaši uzteic piedāvājumu laukos veidot saimes skolas un attālākajās vietās saglabāt arī mazas vidusskolas. Vai jaunā politika mazinās lielo plaisu lauku un skolēnu zināšanās, kas 15 gadus veco grupā sasniedz pat vienu mācību gadu? Dundure OECD pētījumu datiem netic, jo LPS analīze to nerādot.

Saimes skolu modelis kā vīzija šķiet simpātisks arī Alūksnes mēram Dukulim. Ja vien ministrija nodrošinās pietiekamu finansējumu, par ko Dukulis neesot drošs, pašvaldība apdomāšot tādu veidošanu vairākos novada pagastos- taču tikai pašu iecerētajā laikā, nevis “kaut kādās kampaņās”.

Uz augšu