Viens no latviešu aktuālākajiem reperiem un bītmeikeriem – ansis uzstāsies arī festivālā "Ogle", kas norisināsies 12. un 13. jūlijā Saukas dabas parka teritorijā.  Kopā ar ansi "Ogles" programmā iekļauti tādi pazīstami hiphopa mākslinieki kā Arturs Skutelis, "Latgalīšu reps", "Brīvrunu projekts" un "Singapūras satīns".  Piedāvājam ieskatīties dziļāk anša daiļradē, kas aiz tās slēpjas un kas saista ar festivāla mērķi – cīņu ar depresiju un garīgās veselības problēmām.

 

Būs apritējis jau vairāk nekā gads kopš pēdējā un visiem jau labi zināmā albuma "Balzams" iznākšanas. Pa šo laiku tu esi aktīvi uzstājies un sniedzis koncertus, šķiet, teju visur Latvijā. Kāda ir bijusi sabiedrības atsaucība un iegūtā pieredze?

Lielākoties – tiešām laba! Šķiet, diezgan droši varu teikt, ka kopš “Balzama” esmu piedzīvojis savus spilgtākos solo brīžus uz skatuves. Tas laikam ir tikai normāli, ka skatuves dzīvē regulāri ir jauni pārsteigumi un pieredzes, jo ik pa brīdim pieķeru sevi pie domas, ka “nu kaut kas tik lielisks gan ar mani notiek pirmoreiz, tas ir vairāk nekā skaidrs”. Ir gan arī gadījies uztrāpīties uz pasākumiem, kuri noteikti nav domāti man, – reizēm, tikko ir sācies koncerts, konstatēju faktu, ka uzstājos cilvēkiem, kas ir ļoti apjukuši par to, kas šobrīd vispār notiek, un ne es tur gribu atrasties, nedz arī cilvēki pie skatuves to vēlas. Sākumā ir smieklīgi, bet zinu, ka tas nebūs mans labākais koncerts; dažas reizes esmu ko šādu piedzīvojis. Mans pēdējā laika novērojums – 90% gadījumos bērnu auditorija nezina, kā uzvesties hiphopa šovā, un es savukārt nezinu, ko darīt tādā pasākumā. Iespēju robežās cenšos vispār neparādīties nepilngadīgas auditorijas priekšā.

Tu būsi viens no galvenajiem māksliniekiem arī festivālā "Ogle", kurš sola sniegt gan ierastās festivālu izklaides iespējas, gan reizē cīnīties ar aktuālām mentālās veselības problēmām sabiedrībā – depresiju,  izdegšanu (u.c.). Kāds ir tavs viedoklis par neierasto konceptu apvienot izklaides festivālu ar tik nopietnu tēmu?

Man jau sen šķita, ka vietējā repa skatuve ir gatava un arī piemērota sabiedriskiem pasākumiem ar kādu vienotu vēstījumu. Atceros, ka bērnībā mums mājās Ķemeros mammas brāļa istabā redzēju uzlīmes ar pasākumiem "Roks par neatkarību", “Roks pret narkotikām”, kaut ko tamlīdzīgu. “Oglē”, protams, nebūs tikai reps, bet daudz dažādas mūzikas, taču, ņemot vērā to, cik reizēm cieša saikne ir repa mūziķiem ar saviem klausītājiem, tā var būt gandrīz spirituāla pieredze, kā starp labiem draugiem. Un, ņemot vērā šo saikni, domāju, ka šis pasākums varētu būt lielisks sākums jaunām sarunām par tik svarīgu tēmu.

Noskaties - ansis – aicinājums uz festivālu "Ogle".

Šķietami ikkatram ir nācies personīgi vai tuvinieku lokā saskarties ar depresiju/izdegšanu vai līdzīgām problēmām dzīves laikā, arī daudzās tavās dziesmās manāmas depresīvas un smagas vadlīnijas. Kādas ir bijušas tavas tumšās dzīves svītras, kā tas ir ietekmējis tevi un tavu daiļradi?

Ja godīgi, tagad zinot to, ko zinu par šīm tēmām, es noteikti neieteiktu citiem savām tumšajām svītrām kāpt pāri tādā veidā, kā to esmu darījis pats.

Es vienmēr esmu bijis tas, kurš visu noklusē, tur pie sevis un nevienam neprasa palīdzību. Lūdzu, meklējiet palīdzību, meklējiet speciālistus.

Es gan nedomāju, ka mani ir skārušas kādas nopietnas garīgas problēmas, varbūt tikai kādi spilgtāki introvertuma izraisīta antisociālisma uzliesmojumi. Noteikti arī neesmu džeks ar skarbāko dzīvesstāstu, un, ja arī būtu, gan jau būtu to paturējis pie sevis. Ir šis tas, ko varbūt kādreiz saņemšos “izventilēt” mūzikā, bet pagaidām to ir pagrūti iztēloties.

ansis

FOTO: publicitātes

Runājot par manu radošo darbību repā – mans “protests”, ko parasti piedēvē šim mūzikas žanram, ir diezgan klasisks: es neredzu visur tikai skaisto un neticu, ka citi neredz neglīto. Kā savu virsuzdevumu mūzikā neesmu uzstādījis ar savu darbību iepriecināt cilvēkus, bet drīzāk sajusties neērti, nekomfortabli. Uzdrošināšanās ir tas, kas mani šajā mūzikā uzlādē. Es uzskatu, ka mana perspektīva lielākoties ir tikai godīga, un man ir kaifs būt godīgam. Kas svarīgi – es necenšos kultivēt vai glorificēt bezcerību, man vienkārši patīk balanss un objektivitāte. Runāt par garīgo veselību arī, iespējams, nav tas jautrākais brīvā laika pavadīšanas veids, taču par to domāt un izglītoties noteikti ir ļoti svarīgi.

Kā tu esi cīnījies ar pieredzētajām problēmām un kāda loma tajā ir bijusi mūzikai?

Jautājums būtībā atbild pats uz uz sevi – tieši ar mūziku arī esmu cīnījies ar gandrīz visu, ar ko man ir nācies cīnīties, un joprojām cīnos. Ja kādreiz par to nebiju pilnīgi pārliecināts, tad tagad jau drošāk varu teikt, ka mūzikā no negatīvā spēju saspiest pozitīvo. No oglēm spiežam dimantus.

ansis "Ir pagājis ilgs laiks" (pied. Aija Andrejeva) 

"Pasaule mainās, un cilvēkiem vienmēr ir bijis grūti mainīties tai līdzi. Pasaule jūk prātā," ir vārdi no albuma "Balzams" pirmās dziesmas "Ir pagājis ilgs laiks". Kā, pēc tavām domām, mainās pasaule un kā personai ir jāmainās tai līdzi? Liela sabiedrības daļa piekritīs apgalvojumam, ka tā jūk prātā, taču kādēļ tā?

Jā, tāds arī bija mans novērojums, ka agrāk vai vēlāk gandrīz visiem pienāk tā “pasaule jūk prātā” slimība. Laikam jau ir tā, ka mums ir nepieciešams vismaz kaut kas (!) stabils, kaut kas nemainīgs, pie kā pieturēties. Pamats zem kājām, jūras līmenis, horizonts, diennakts cikls, kādas citas it kā stabilas vērtības. Varbūt kārtība? Tajā pašā laikā kosmiskajā mērogā pilnīgi viss ir tik mežonīgs, mūžīgi mainīgs. Mamma man, jau mazam esot, iemācīja, kas ir entropija. Tas koncepts ir biedējošs un tāpēc izraisa dusmas un rīcību kā reakciju uz tām. Pats arī esmu piefiksējis, ka pieķeru sevi pie domas, ka gribētos visu nedaudz piebremzēt, patīt atpakaļ uz laiku, kad viss bija nedaudz loģiskāks, skaidrāks un saprotamāks. Padzīvot tajā mītiskajā pasaulē, kurā vēl neeksistē globālā sasilšana, kurā Jeļcins un Klintons draudzīgi spiež viens otram roku un kur mūzika skan tā, kā skanēja vidusskolas diskotēkā. Protams, tas viss ir mīts. Nostalģija ir bīstama lieta, tāpēc mana racionālā izvēle noteikti ir turēt acis plaši vaļā un plānot vairākus soļus uz priekšu tajā pasaulē, kurā dzīvojam tagad. Zinu, ka tā mainīsies vēl un būs daudz nepatīkamu un arī patīkamu pārsteigumu. Ceru, ka dažus no patīkamajiem spēšu provocēt pats.       

Lielā daudzumā mūsdienu populārajā hiphopa mūzikā, kā arī dažās no tavām dziesmām manāmas tendences par naudu, alkoholu, apreibinošām vielām, kā arī citreiz – kā tie šķietami nes laimi. Arī mūsdienu sabiedrībā (it sevišķi jauniešu starpā) šādi uzskati kļūst arvien izplatītāki. Kāds ir tavs viedoklis par šādu viltus laimi un tās aktualitāti?

Esmu pieminējis alkoholu un apreibinošas vielas visos iespējamajos kontekstos. Pieļauju, ka kādreiz darīšu to vēl. Un, jā, šeit noteikti gan autoram, gan arī klausītājam ir nepieciešams vismaz puslīdz skaidri apzināties kontekstu, uzskatu, ka tas ir ļoti svarīgi. Patiesībā reizēm šis konteksts pat ir ārpus paša autora kontroles. Piemēram, štatos ir vesela reperu paaudze, kuras apsēstību ar narkotiku tēmu drīzāk jāinterpretē kā palīgā saucienu, nevis šāda dzīvesveida glorifikāciju. Reps jau nav joka lieta, tāpēc es vispār negribu, lai manu mūziku dzird bērni, it īpaši, ja viņi to var pārprast un absorbēt tā, kā to neesmu paredzējis. Diemžēl tas tā notiek, un ne tikai ar bērniem. Esmu diezgan pārliecināts, ka šai mūzikai var būt pietiekoši negatīva ietekme, bet reps tāds ir bijis kopš seniem laikiem – nedaudz bīstams. Izmantošu šo interviju, lai lieku reizi piebilstu to, ka dzeršanai, pīpēšanai, narkotiku lietošanai un azartspēļu spēlēšanai var būt ļoti smagas sekas, un aicinu repa izpildītājus Latvijā paanalizēt savu auditoriju un domāt, no cik gadiem laist jauniešus savos koncertos, par spīti tam, ka tas reizēm palīdz nopelnīt krietni vairāk. Klubi un pasākumu organizatori – šis attiecas arī uz jums. Vēl – vecāki, domājiet, ko dara jūsu bērni. Dzirdēju, ka skolēni tagad ēdot Xanax’us rekreācijas nolūkos, jo ir saklausījušies iepriekšminēto štatu reperu hitus, un vecāki ar skolotājiem savukārt nemaz nezina, kas tas vispār tāds ir.

ansis

FOTO: publicitātes

Tavos rakstītajos tekstos ir dzirdami stāsti par pazušanu dzīvē, sapņu zaudēšanu kā arī vispārēju bezjēdzību un degradāciju. Kādas būtu tavas atziņas, lai nenonāktu šādā spirālē, vai ieteikumi, kā ar to cīnīties?

Mēs visi neesam šajās problēmas vieni. Es domāju, ka tas ir galvenais, ko esmu par sevi sapratis pats, un ceru, ka to šajos tekstos var saklausīt arī citi. “Bērni” gan ir stipri ironisks gabals – līdz komiskumam pārspīlēts, taču pēc šīs dziesmas pārdzīvojums par tā visa zaudējumu ir gandrīz neeksistējošs. Šai dziesmai gribēju filmēt klipu, kurā ar asarām acīs kapos aproku nepabeigtos projektus, USB spraudņus, cietos diskus un kladītes. Beigās no tās klipa idejas gan sanāca vēl viens apglabājams “bērns”.

ansis "Bērni"

Paldies par atbildēm! Kādi ir tavi plāni tuvākai vai tālākai nākotnei, kam klausītājam noteikti vajadzētu pievērst uzmanību?

Paldies par jautājumiem, uz kuriem šķita vērtīgi atbildēt! Mani aktuālākie plāni šobrīd ir saistīti ar nelielu privātās dzīves pārkārtošanu un prioritizēšanu aktīvam darbam pie mana nākamā albuma. Šogad būs arī daudz koncertu, braukšu ciemos šur tur, kur nekad vēl neesmu bijis. Un gribu koncertos it visur pirmajās rindās redzēt visus, kas ir atnākuši iedot man pretī daudz enerģijas! Paskatīsimies viens otram acīs, noticēsim un uzticēsimies viens otram, svīdīsim kopā, kliegsim kopā, un to brīdi vienkārši būsim patiesi un atklāti viens pret otru. Tas ir kaut kas, ko es priecājos paņemt sev līdzi pēc katra koncerta, lai sev atgādinātu, ka es savā mīlestībā pret šo mūziku neesmu viens.

ansis

FOTO: publicitātes

Biļetes uz festivālu iepriekšpārdošanā šeit.