Saule vija zelta rotu

Tā nosaukts topošo skolēnu Deju svētku lielkoncerts, kura modelēšanas mēģinājums notika Siguldas kultūras centrā 8. jūnijā. Apmeklēju koncertu, lai redzētu, vai attaisnojas svētku rīkotāju paziņojums, ka runa ir par tautas deju lielkoncertu. Protams, negaidīju tādu pārsteigumu, ka tiks dejotas tikai tautas dejas, bet tomēr. Koķetēšana un nekonsekvence ar nosaukumiem ir mums raksturīga un par tautas deju gribam saukt autoru jaunrades dejas, kuras jau pēc definīcijas paredzētas dejošanai tikai priekšnesumu formā uz skatuves, uz estrādēm vai stadionos. Tikai kā tad lai saucam tautas dejas?

Vērojot koncertu un ieklausoties tekstos, radās ļoti noteikts priekšstats, ka koncerta un laikam arī visu topošo svētku veidotāju mērķis ir veidot dvēseļu tiltus ar senčiem. Ļoti labi, ja salīdzina ar iepriekšējiem, 2018. gada Deju svētkiem. Uzreiz varu teikt, ka mani iepriecināja un patīkami pārsteidza vairākas lietas, ar kurām gribu padalīties šajā rakstā. Vispirms jāuzteic etnogrāfiskais orķestris Kaspara Bārbala vadībā. Varam jau sākt turēt īkšķus, lai izdodas visu koncertu un tās ir 36 dejas, kās jānospēlē divās stundās. Orķestra skanējums sajūsmina un neapšaubāmi ir spēcīgs pamats, lai izdotos tautas dejai tuva gaisotne. Tiesa, tautas dejas klātbūtne ir minimāla, bet tomēr tā atzīstami iekļauta Indras Filipsones un Artas Melnalksnes tautas deju svītās. Kā vainagojums – Sudmaliņas, kuras noslēgumā sajūsmināja gan dejotājus, gan skatītājus. Bez tam tautas dejas sadzīviskais un  sakrālais pamats ir samērā veiksmīgi iekodēts vairākās jaunrades dejās.

Par jaunrades jeb skatuves dejām jāpiebilst, ka aizvien spēcīgāk sevi piesaka izrādiskums, kur horeogrāfi ļoti piedomājuši un piestrādājuši pie vizuāliem un akustiskiem efektiem  – piemēram Dagmāras Bārbales asprātīgā deja ar austrumnieku lakatiem, kur meitenes var koķetēt, cik un kā tik māk. Koķetēšana dejā uzsvērta arī Taigas Ludboržas dejā Paunu kule, kurā teicami atrisināta vienlaicīga un paralēla darbība ar spilveniem jeb varbūt cisu maisiem un ornamentālu horeogrāfiju caurvij spēles elementi, kur vieta arī tādiem tekstiem, kā “Vai tu mani mīli, Anniņ?”. Ar akustisku efektu izmantošanu aizrāvies Agris Daņiļēvičs, kuram redzējām divas akustisku efektu dejas – ar īsiem sprunguļiem un pagarākām viciņām. Ja sprunguļu klik, klak varēja dzirdēt sitamies pret skatuves dēļiem, tad stibiņas gaisā švīkstēja ar atzīstamu un nedaudz biedējošu šalkoņu. Ilonas Bogdanovas dejā ar grābekļiem parādās tilts uz XX gadsimta 50.– 60. gadu jaunrades deju estētiku. Izrādiskums šai gadījumā kalpo kā paņēmiens skatītāju emociju raisīšanai, tātad pārsvarā dejas valodā ietekmē mūsu dvēseļu kustību. Kā režisoriska veiksme jānovērtē tas, ka atrasts labs līdzsvars starp ornamentālajiem un sižetiskajiem horeogrāfiskajiem izteiksmes līdzekļiem.

Vainaga idejas īstenojuma pieteikums modelēšanas koncertā izskatījās gaumīgs un pārliecinošs. Māksliniecisko vadītāju Indras Ozoliņas un Ingas Pulmanes veikums jānovērtē ar augstu atzīmi.  Divu stundu garais priekšnesums nelikās par garu, tieši otrādi – gribējās skatīties un varbūt pat dejot līdzi vēl un vēl. Vai kā pietrūka, lai veidotos dvēseliskā saikne ar senčiem? Protams, kokles dzidrā, dvēseli pacilājošā skanējuma. Kokles Latvītes Cirses rokās bija visu laiku, bet, izņemot dažas taktis Ziemas vainaga laikā, tās bija tikai orķestra daļa. Par maz, nu ļoti vajag vairāk. Kokles tomēr ir, bija un būs mūsu tautas dvēseles instruments un tas ir arī dejas instruments.

Kadriļas un daudzdaļīgās tautas dejas

Dvēseliski smalki sastīgotu projektu īstenojuši LU Deju folkloras kopas “Dandari” dalībnieki. Interesanti, ka tas ir vairāk muzikāls projekts, respektīvi, spēcīgāks ir mūzikas jeb precīzāk – deju mūzikas vēstījums. Blīvplates atklāšana notika LU Mazajā aulā tai pašā 8. jūnijā un dejoja ne tikai Dandari (vadītāji Inga Holsta, Druvis Anusāns), bet arī otra kopa, kam tuvas kadriļas – Jelgavas “Dimzēns”, ko ilggadīgi vada Velta Leja. Diska atklāšanā dejoja pat tādas dejas, kas ir abu kopu repertuārā vēl no pirmo Baltiku laikiem. Piemēram, Balabaska un Rucavietis ir dejas, kurās lielu vērību pievērsām precīzai vai par sinhronai kustībai. Toties pēdējā laikā Dandari un Dimzēns ir pievērsuši lielu vērību daudz niansētākai kustību valodai, līdz ar to paplašinot savu repertuāru un radot jaunas iespējas dejot arī Eiropas modes dejas – kadriļas, franksēzes, anglēzes u.c.

Izziņai

Tautas horeogrāfijas žanri ir deja, rotaļa, rotaļspēle un rotaļdeja. Pēdējā laikā aizvien lielāku interesi izraisošie danči ir rotaļdejas jeb var teikt divdaļīgas pāru dejas, kuras var piedalīties neierobežots pāru skaits. Daudzas XIX gadsimta un agrāku laiku Eiropas modes dejas ir asimilējušās un saplūdušas ar mūsu rotaļdejām, kurām ir vismaz tikpat sena izcelsme, kā divdaļīgajām tautas dziesmu melodijām. Apsveicami, ka “Dandari”, “Dimzēns” un vēl dažas deju kopas aktualizē ne tikai divdaļīgās pāru rotaļdejas, kuras dejojam pārsvarā pa riņķi vien, bet arī daudzaļīgas pāru dejas, kuras dejojam ne tikai apļos, bet arī rindās, gatvēs, krustos  un šo dejas rakstu kombinācijās. Kadriļas, dejas noteiktam pāru skaitam, ir sava laika Eiropas modes dejas. Tās pārsvarā ir radītas dejošanai salonos nevis   zemnieku būdiņās un no tautas dejām atšķiras stilistiski, bet daudzi gājieni ir tādi paši kā mūsu krustdejās vai gatvu dejās. Kāpēc sakrīt gājieni? Tāpēc, ka horeogrāfi savulaik kadriļas veidoja, atdarinot zemnieku vidē izplatītas deju formas. Tika sacerēta jauna mūzika, tika veidotas jauna kustību valodas stilistika, bet dejas gājieni palika tie paši – tradicionālie, kādus tautā dejoja sen pirms izveidojās kadriļa kā modes vai salondeja.

Ja salīdzina Kaspara Bārbala un Mārtiņa Miļevska aranžēto dejas mūziku topošajiem Deju svētkiem ar Ilmāra Pumpura aranžijām Dandaru blīvplatē, tad var pamanīt, ka viņu veikums ir ļoti atšķirīgs, bet arī cits citu labi papildina. Dejas svētku melodijas izceļas ar spēcīgu ritmisku pulsāciju un daudzveidīgu mūzikas instrumentu izmantojumu, kamēr Dandaru diskā labi līdzsvarots vijoles, akordeona un cītaras skanējums, bet ritmiskā pulsācija ir tik nemanāma, var teikt, ka tā veido tikai fonu. Neiedziļinoties niansēs un “nekāpjot ārā no dejas kurpēm” varu teikt, ka Dandaru mūzika ir rosinoša izdejot un pat izbaudīt kustību nianses, kamēr etnogrāfiskā orķestra skanējums liek lekt brīžam pa vecam, brīžam pa jaunam. Protams, katrai mūzikai ir savs uzdevums un uzreiz grūti pateikt, kura ir tuvāka tautas dvēselei?

Vai Dandaru ieskaņotā mūzikā ir saikne ar senču izkopto dejas sajūtu gammu? Noteikti ir, bet varbūt tomēr, tikai ar kādu tās daļu. Ne visai platu, ne pārāk šauru, bet toties dziļu vienā noteiktā virzienā. Viņu paņēmiens ļauj tuvoties tautas tradīcijai caur senāka laika eiropeisko modes dejas izjūtu, kur ļoti svarīga ir zināma atturība pozās, vienkārši zīmējumi un arī samērā maz kustību, lai varētu dejot ilgi un deja nenogurdinātu. Tas stilistiski ļoti atšķiras no skatuviskās latviešu dejas stilistikas, kur parastais dejas ilgums ir 2– 4 minūtes un dejotāji kā likums pēc dejas ir pamatīgi aizelsušies. Kā ir tautas dejas tradīcijā? Šķiet ir pieņemami un nepieciešami abi veidi. Pamatīgi aizelsušies mēs būsim, kad sacentīsimies fiziski grūtās tautas dejās, kā piemēram Skalu dancī un Lipindrakā vai varbūt gribēsim izlekt Velna polku.

Vēl viena vērtība, ko gribu uzsvērt, ir Ilmāra Pumpura vadīto muzikantu saspēles māka. Tādu vieglumu nespēj parādīt neviena cita muzikantu kapela Latvijā, kas spēlē tautas deju sarīkojumos jeb dančos. Kaut kas līdzīgs novērojams dažu individuālu muzikantu prasmju līmenī (te es domāju Edgaru Liporu, Ilgu Reiznieci un Ēriku Zepu), bet daudz grūtāk ir panākt, ka kapela spēlē tā, ka ne vien kājas cilājas, bet arī dvēsele “lido”. Tātad emocionalitāte tautas dejā ir ne mazāk svarīga kā jebkurā citā dejas žanrā un domāju, ka pienācis laiks tam pievērst lielāku uzmanību.

Kā prezentācijas noslēgumā minēja Ilmārs Pumpurs – šajā blīvplatē ir ierakstīta mūzika, kuru var klausīties braucot mašīnā. Klausāma deju mūzika – tas ir kaut kas jauns un patīkams.

Kokles un dvieļi

Svētdien, 9. jūnijā Mores Kalna Vaizuļos notika Kokļu diena un pie tam tā bija ļoti labi apmeklēta. Kalna Vaizuļu saimniece Margita Poriete kopā ar Rīgas Latviešu biedrības un Siguldas novada ļaudīm dabūja pamatīgi nopūlēties, lai divkārt lielāko interesentu pulku sagrupētu pie koklēšanas skolotājām Lienas Teterovskas no Ropažiem, Aigas Auziņas no Siguldas un Rozītes Katrīnas Spīčas no Rīgas. Kokļu diena bija kuplināta arī ar etnogrāfiskiem priekšlasījumiem, dabas darbnīcām, spēlēm bērniem un citām aktivitātēm, ko nodrošināja Rīgas Latviešu biedrības Sprīdīša skola. Ar ko šī diena bija īpaša? Ar dvieļiem. Ar senāk austiem rakstītiem un izrakstītiem linu dvieļiem, kuri tika dancināti Dvieļu dejā.

Tas, ka kokles mūsu kultūrā ir dvēselisks instruments, skaidrs laikam katram. Par linu dvieļiem kā simboliskiem dvēseļu tiltiem gan laikam daudziem varētu būt pārsteigums. Linu dvieļu lietošana sakrāliem mērķiem mūsdienās mazāk izplatīta, bet nav izzudusi pavisam. Interesanti, ka daudziem skapjos, lādēs un plauktos var atrast senus dvieļus, kurus nelieto ne ikdienā, ne svētkos. Tad kādai vajadzībai mēs tos turam?

Izziņai

Dvēseļu tilts mūsu tautas dejā ir būtisks vairākās rituālās jeb sakrālās dejās. Viena no tām ir Dvieļu deja, kura vairākos variantos dejota kāzās. Tā, izmantojot linu dvieli, tika dancināts vainags. Dancināšanu veica vedējmāte viena vai ar līgavas māti.Tāda deja mūsdienās ir reti sastopama. Ar dvieli Kurzemē, kuru šādā gadījumā sauca par skāteri, dejoja vedēji. Skāteri vedējam lika pār vienu plecu, bet dižvedējam varēja būt divi, krusteniski pārlikti dvieļi. Etnogrāfiskos kāzu uzvedumos skāteris parādās itin bieži. Visbiežāk atdarinātā kāzu deja, kas agrākos gados redzēta dejas svētkos ir Dvieļu deja, kuru dejo meitas vien. Tradīcijā gan to dejo meitas kopā ar puišiem, bet, ja nav puišu, tad meitas var dejot pašas. Jāteic, ka linu dvielis kā sakrāls priekšmets kalpo arī citos ģimenes un gadskārtu rituālos. Svarīgākais Dvieļu dejā ir tas, ka dejotāji līdz dejas beigām nesatveras rokās – visu dejas laiku starp viņiem ir dvielis. Tas liek ļoti uzmanīgi izturēties pret pārinieku, saskaņot kustības, lai dvielis veidotu stingru tiltu nevis plivinātos.

Šī Dvieļu deja, ko dejoja gandrīz visi pieaugušie bija īpaša ar to, ka tā tika veltīta pirms 40 dienām aizgājušā siguldieša Rīgas Latviešu biedrības domnieka Brikmaņu Jāņa piemiņai. Tas bija īsts dvēseļu tilts, kas savieno mūs, jo dejo ne tikai augums vien.

Par ko ir šis raksts? Jā, var rasties šāds jautājums, jo nav jau nekas neparasts ne deju svētki bērniem, ne mūzikas vai senas deju mūzikas blīvplates, ne kokļu dienas. Visus šos notikumus vieno rīkotāju mēģinājums veidot dvēseļu tiltus ar mūsu senčiem, kas atstājuši mums tik košu nemateriālās kultūras mantojumu, kā tautas deja, kuru mēs mīlam un kopjam kā nu mākam. Lielu lomu spēlē tautas muzikanti – gan lauku un pilsētas kapelu un orķestru muzikanti, gan koklētāji, kurus izdalu atsevišķi, jo kokles ieņem īpašu vietu deju mūzikas laukā. Aicinu paplašināt mūsu izpratni par tautas deju nevis uz skatuviskās kultūras rēķina, bet uzmanīgi paskatoties savās pūra lādēs, savās ģimenēs, savos aizgājējos un jaundzimušajos un sevī pašā. Tur, kur ir kāda mūsu nemirstīgās dvēseles daļa, kas gaida mūs dejojam.

Ernests Spīčs, tautas dejas skolotājs un pētnieks.