Vai Černobiļa varēja arī neuzsprāgt? (12)

Foto: Pixabay
CopyLinkedIn Draugiem X

1986. gads pasaulei neatnesa tikai Černobiļas katastrofu vien. Tā paša gada janvārī, 73 sekundes pēc pacelšanās, eksplodēja amerikāņu kosmosa kuģis Challenger. Izmeklētāji vēlāk secināja, ka šīs traģēdijas iemesls bija grupdomāšana — vēlme saglabāt harmoniju kolektīvā, kā dēļ neērtie, disharmoniskie un kritiskie viedokļi tika izstumti.

Savukārt Černobiļa uzsprāga nevis tāpēc, ka grupa centās saglabāt saskaņu, bet gan tādēļ, ka vadība izmantoja menedžmenta principu “turi muti un dari kā liek”, ar varu un autoritāti piespiežot speciālistus izpildīt lietas, par kurām padotie skaidri zināja, ka tā rīkoties ir nepareizi, bet pakļāvās vadības spiedienam un draudiem. Finālā tika sasniegts vienīgais iespējamais rezultāts — katastrofa, kuras upuru skaits mērāms no 4 līdz pat 93 tūkstošiem cilvēku. Taču, ja vēlaties atviegloti uzelpot, tad atbilstoši oficiālajai statistikai Černobiļā bojā gājis ir tikai 31 cilvēks. Kā teica mana tante, “homo sovetikus jau bez meliem nevar”.

Foto: Pixabay

Ja jūs vēl neesat redzējuši, tad iesaku noskatīties HBO miniseriālu “Chernobyl”, kura piecās sērijās maksimāli tuvu realitātei atveidoti notikumi liktenīgajā naktī un avārijas seku likvidācijas periodā. Šis kinodarbs patiešām ir hipnotiski ievelkošs, jo katrs tajā var atrast kaut ko savu. Kā autentiskā dzīves reprodukcijā tajā pārklājas vēsturiska dokumentalitāte, trilleris, psiholoģiska drāma un filosofiska novele. Tomēr laikam pats lielākais dzinulis šo seriālu skatīties ne tikai vienu, bet arī otro un pat trešo reizi ir fakts, ka, lai arī Černobiļas traģēdija ir plaši zināma, neviens līdz šim tā arī skaidri nebija izklāstījis, kādēļ tieši šī nelaime atgadījās. Tagad viss notikušais parādīts ar precizitāti līdz sekundei.

Papildu aktualitāti Černobiļas jautājumam piešķir šā fakta vēsturiskais svars, jo vēlāk Mihails Gorbačovs, kurš katastrofas brīdī tikko bija aizvadījis savu pirmo gadu CK ģenerālsekretāra amatā, savos memuāros rakstīs, ka “Černobiļa daudz vairāk nekā Perestroika kļuva par iemeslu Padomju Savienības sagrāvei, šī katastrofa kļuva par lūzuma punktu, jo pirms tās bija viens laikmets, bet pēc tās — jau pavisam cits”.

Foto: Jānis Vingris/TVNET

Domājams, jebkuram cilvēkam rodas loģisks jautājums — kāds industriālai kataklizmai sakars ar laikmetiem valstu un tautu dzīvēs? Sakars ir tik liels, cik tas atstāj iespaidu uz cilvēku domāšanu, pārliecību un ticību. Mūsu pasaule ir tāda, kādu to esam gatavi pieņemt savā prātā. Brīdī, kad liela daļa cilvēku tiek izšūpota no vecajiem domāšanas rāmjiem, jāmainās arī ārējai realitātei.

Lai arī Černobiļa bija sprādziens fiziskajā pasaulē, ne mazākā mērā tas bija arī sprādziens prātā, kas lika apjēgt, “cik tālu esam nonākuši”, un saprast, ka “tālāk tā strādāt vairs nevar”. Vēl precīzāk — dzīvot tālāk, sekojot vecajiem principiem un līdzšinējai domāšanai, vairs nav iespējams.

Akūto nepieciešamību pēc izmaiņām domāšanā lieliski ilustrē citāts no seriāla pirmās sērijas, kur tūlīt pēc negadījuma sasaukta vietējā izpildkomiteja, un tajā, izskanot aicinājumam evakuēt iedzīvotājus, kāds vecā kaluma vīrs uzstājas ar runu par ticību padomju sociālismam un valsts aparātam, aicina neuzdot liekus jautājumus, atstāt valsts pienākumus partijas ziņā, atslēgt telefona līnijas un aizliegt iedzīvotājiem izbraukt no pilsētas. — Laikā, kad Frankfurtē cilvēki nelaida bērnus uz ielas, Černobiļas skolēni, neuzdodot liekus jautājumus un ticot sociālisma ideāliem, dzenāja bumbu turpat zālājā zem degošā reaktora.

Foto: Jānis Vingris/TVNET

Tieši tādi paši vecā kaluma vīri bija pie varas Padomju Savienībā. Sākot ar ārlietu patriarhu un ēras simbolu Gromiko, kurš gan asistēja Staļinam Jaltas konferencē 1945. gadā, gan arī 1985. gadā oficiāli izvirzīja Gorbačovu ģenerālsekretāra amatam. Par visiem Brežņeva draugiem ar Andropovu priekšgalā nemaz nerunājot — vecā gvarde ar karalaika rūdījumu rūpīgi sargāja un uzturēja sistēmu, kuras trulie pamatprincipi bija labi derējuši laikā, kad agrāra valsts bija jāpārvērš par industriālu. Taču modernajam laikmetam, kurš sekoja industrializācijai, šie vecie principi bija kļuvuši par indi, gluži kā ksenons, kurš izdalījās reaktorā un līdz noteiktam brīdim slāpēja tā aktivitāti, lai tad, vienā mirklī izkūpot, pavērtu ceļu eksplozijai.

Jebkura sistēma ir inerta un dabiskā veidā pretojas pārmaiņām. Bet, tiklīdz pārmaiņas ārpusē sāk norisināties ātrāk nekā sistēmā iekšā, tā sistēma sāk atmirt.

Pasaule virzās uz priekšu, un tie, kuri nespēj iet ar to kopsolī, neglābjami atpaliks. Turklāt stagnācija nav stāvēšana uz vietas. Tā ir slīkšana. Un, kad vecās metodes vairs nestrādā, bet radīt jaunas vecās sistēmas ietvaros nav iespējams, seko sprādziens.

Černobiļa ir kas daudz vairāk par vēsturisku notikumu. Tā ir mācību stunda, kura parāda, kas notiek, kad cilvēki izvēlas neredzēt un bez domāšanas pakļaujas formālismam, hierarhijai un komandstruktūrai kā izpildītāji, nevis paši aktīvi iesaistās koleģiālā lēmumu pieņemšanā un risinājumu apspriešanā.

Faktiskais Černobiļas cēlonis ir lejupvērstas uzticēšanās trūkums un individualitātes noliegums. Atteikšanās domāt patstāvīgi, pakļaušanās un konformisms. Tā ir klasiska vecā komuņaku laikmeta domāšana, kuru arī šodien varam sastapt modernajā Latvijā.

Industriālajā laikmetā cilvēks bija ražošanas līdzeklis — fabrikas iekārtas piedēklis, izrīkojams, komandējams un pēc definīcijas stulbs, lai ar savu gudrību nemulsinātu priekšniecību. Pretstatā tam — modernajā laikmetā katrs indivīds ir pastāvīgs aktīvais aģents, līdzatbildīgs un līdztiesīgs kopradīt rezultātu. Šo patiesību jau pēc katastrofas apjēdza Černobiļas galvenais inženieris Nikolajs Fomins, kurš kādā dokumentālajā filmā atzīst, ka: “(..) mana lielākā vaina ir tajā, ka visu laiku uzskatīju, ka galvenais ir tehnika, bet izrādījās, ka pats svarīgākais ir cilvēki.”

Sistēmas, kuras nerespektē cilvēku, nav vērstas nākotnē un nav dzīvotspējīgas, jo jau savā saknē ir lemtas bojāejai — nereti diemžēl sprādziena rezultātā. Turklāt paraujot sev līdzi citus, kā, piemēram, Zolitūdes traģēdijā. Nākotne nepieder likumam, nākotne pieder likuma garam un cilvēkam kurš to interpretē, uztur un ievieš.

Pārmaiņas, protams, ir neizbēgamas. Tās ieradīsies līdz ar izmaiņām cilvēku domāšanā un pasaules uztverē. Vecās struktūras sabruks, un to vietā nāks jaunas. Šo nenovēršamo transformāciju pieprasa izmaiņas tehnoloģijās un iepriekš nebijušajās iespējās, ko tās piedāvā. Jebkurā gadījumā progress nenotiek pakāpeniski — tas notiek sprādzienveidīgi, kad jaunais sasniedz kritisko masu. Tādēļ Černobiļas ir neizbēgamas, jo vienmēr būs kāds, kurš vēlēsies jaunajā ērā strādāt un domāt pa vecam.

Foto: TVNET reportāža no Černobiļas

Komentāri (12)CopyLinkedIn Draugiem X
Aktuālais šodien
Svarīgākais
Uz augšu