Omānas līča incidents: trīs iemesli, kāpēc tam jāpievērš uzmanība (18)

Foto: AFP / Scanpix
Toms Rātfelders
CopyLinkedIn Draugiem X

Incidents Omānas līcī jau atkal ir licis starptautiskajai sabiedrībai saviļņoties par Irānas un ASV konfrontāciju. Kāpēc tam būtu vērts pievērst uzmanību?

Kas ir noticis?

Ceturtdien, 13. jūnijā, tika saņemti trauksmes signāli no diviem naftas tankkuģiem Omānas līcī – uz tiem esot nogranduši sprādzieni, vēstīja raidsabiedrība BBC. Versijas par notikušo atšķiras. Turpat netālu esošā Irānas Islāma Republika paziņoja, ka tās jūras spēki evakuējuši 44 cilvēkus no kuģiem, kas «negadījumu» laikā aizdegušies Irānas piekrastē. Irānas televīzijas demonstrētajos kadros redzams, kā no abiem kuģiem paceļas milzīgi dūmu stabi un liesmas.

Savukārt ASV Piektā flote paziņoja, ka tās karakuģi saņēmuši trauksmes signālus no abiem tankkuģiem, kas ziņojuši par uzbrukumiem. Līdzīgi degšanu vērtē arī Singapūrā bāzētā kompānija «BSM Ship Management», kurai pieder viens no cietušajiem kuģiem. Tā notikušo ir nodēvējusi par «drošības incidentu» un ziņojusi, ka viens apkalpes loceklis incidentā ir ticis viegli ievainots.

Šajā kontekstā ASV sekretārs Maiks Pompeo nevilcinās uzbrukumā vainot Irānu, un Vašingtona 14. jūnijā izplatīja video, kurā ir redzams, kā Irānas Revolucionārās gvardes vienības aizvāc neeksplodējušu magnētisko mīnu no viena no uzbrukumam pakļautajiem kuģiem. Ir izplatītas arī fotogrāfijas, kurās redzama pie kuģa korpusa piestiprinātā mīna pirms tās aizvākšanas.

Saprotams, ka Irāna pret to vērstās apsūdzības ir noliegusi un apsūdz ASV un tās reģionālos sabiedrotos (Saūda Arābiju, AAE un citus) centienos izraisīt ar Teherānu bruņotu konfliktu.

Situācija ir visnotaļ satraucoša, un tai būtu jāpievērš uzmanība vismaz trīs iemeslu dēļ.

Irānas prezidents Hasans Rohani
Irānas prezidents Hasans Rohani Foto: Reuters/ScanPix

Iemesls Nr. 1: jauna bruņota konflikta iespējamība

Minētais incidents notiek laikā, kad starp ASV un Irānu ir ievērojami pasliktinājušās attiecības. Nesaskaņu galvenais iemesls ir Vašingtonas 2018. gada izstāšanās no vēl Baraka Obamas laikā noslēgtās «kodolvienošanās» jeb Kopīgā visaptverošā rīcības plāna (JCPOA).

Minētā vienošanās principā bija Irānas iespēja ļaut tās ekonomikai attīstīties bez ārējiem ierobežojumiem, jo paredzēja iespējas pārdot naftas (un citus) resursus globālajos tirgos, investīciju piesaistes iespējas un citus labumus. Apmaiņā pret šā darījuma noslēgšanu Irānai bija jāveic nepieciešamie pasākumi, lai novērstu savas iespējas jebkad iegūt kodolieročus.

Saprotams, ka šo ASV lēmumu asi kritizēja Irānas režīms, un gada laikā tas mēģināja izdarīt spiedienu pret Eiropas Savienību nodrošināt tādus apstākļus, lai Irāna varētu piekļūt globālajai ekonomikai par spīti sankcijām. Valsts sāka arī veidot ciešākas attiecības ar ASV tradicionālajiem pretiniekiem – Krieviju un Ķīnu.

Tomēr gadu vēlāk ES veiktie pasākumi ir izgāzušies un Irānas ekonomiskā situācija ir tikai pasliktinājusies.

Jāatgādina, ka maija sākumā ASV pārtrauca tās sniegtos naftas tirdzniecības aizlieguma izņēmumus (waivers) valstīs, kuru ekonomika ir atkarīga no šo produktu importa. Kā piemērus var minēt Ķīnu, Indiju, Turciju, Japānu, Dienvidkoreju, Taivānu, Turciju, Itāliju un Grieķiju. Ja šīs valstis pirks naftu no Irānas turpmāk, tad tām būs jāsaskaras ar ASV noteiktajām sankcijām. Vienlaikus Trampa administrācija ir piemērojusi jaunas sankcijas Irānas tērauda, alumīnija, dzelzs un vara sektoriem.

Irāna jau ir draudējusi bloķēt stratēģiski svarīgo Hormuza šaurumu, caur kuru plūst aptuveni piektā daļa no globālās naftas tirdzniecības. ASV uz to ir atbildējusi ar militārās klātbūtnes Persijas līcī pastiprināšanu. Jānorāda arī, ka vēl 12. maijā notika līdzīgs uzbrukums četriem tankkuģiem pie Apvienoto Arābu Emirātu (AAE) krastiem. Tāpat 14. maijā notika dronu uzbrukums divām Saūda Arābijā esošām naftas pumpēšanas stacijām, bet 12. jūnijā arī uzbrukums valstī esošai lidostai. Šajos nodarījumos ASV un tās reģionālie sabiedrotie arī ir apsūdzējuši Irānu un tās atbalstītos huti nemierniekus Jemenā.

Tik nokaitētas situācijas kontekstā pastāv neliela, tomēr iespēja, ka starp ASV un Irānu varētu izcelties bruņots konflikts. Turklāt tā ietvaros varētu ciest arī satiksme Hormuza šaurumā.

ASV valsts sekretārs Maiks Pompeo
ASV valsts sekretārs Maiks Pompeo Foto: Reuters/ScanPix

Iemesls Nr. 2: degvielas cenu kāpuma iespējamība

Par Hormuza šaurumu runājot, jau minēju, ka caur to plūst aptuveni piektā daļa no globālās naftas tirdzniecības. Ja patiesi izcelsies bruņots konflikts šajā ģeogrāfiskajā vietā, pastāv liela iespēja, ka ievērojami palielināsies globālās naftas cenas. Savukārt, ja realizēsies šis scenārijs, tad benzīntankos būsim spiesti atstāt lielākas naudas summas.

Šajā kontekstā jānorāda, ka neilgi pēc uzbrukuma globālā naftas cena palielinājās par vairāk nekā 4,5%, vēsta The Guardian. Lai gan ir paredzams, ka šis pieaugums varētu nebūt ilgs, tomēr visaptverošāki incidenti varētu atstāt arī daudz jūtamāku un ilglaicīgāku ietekmi.

Iemesls Nr. 3: ASV varas resursu papildu tērēšanas iespējamība

Lai gan tas ir ārkārtīgi mazticami, tomēr, ja patiesi izceltos bruņots konflikts starp ASV un Irānu, tad ir maz ticams, ka Vašingtona varētu panākt savu galveno mērķi – mainīt Irānas režīma uzvedību bez nopietnas militāras intervences. Galu galā Irāna ir pieradusi dzīvot nosacītā izolācijā un aplenkumā visu savu pastāvēšanas laiku kopš 1979. gada revolūcijas, un, pat ja Vašingtona sagrautu tās klātbūtni Irākā, Sīrijā, Jemenā un Libānā, tā vienalga nepadotos. Turklāt Irānas režīms ir arī meistars ārējā ienaidnieka tēla uzburšanā. Tas var saviem iedzīvotājiem teikt, ka krīzes situācijā mainīt valsts pārvaldi nebūtu gudri. Tādējādi tiktu palielināta iespēja nodrošināties arī pret iekšējiem satricinājumiem un ASV atbalstītu opozīciju.

Savukārt brīdī, kad ASV iebruktu Irānā, domājams, ka tā saskartos ar līdzīgu pretestību kā Irākā. Vašingtona varētu ātri sagraut Teherānai pakļautās regulārās armijas vienības, taču tās armijai ir arī ļoti labas asimetriskās karadarbības spējas. Ir paredzams, ka Vašingtonas karavīri netiks likti mierā vēl ilgi pēc Irānas ieņemšanas. Valsts stabilizācija varētu prasīt milzīgus naudiskos un cita veida resursus, kuri veido ASV spēku pasaulē. Tas savukārt varētu negatīvi ietekmēt tās apetīti iesaistīties citās pasaules daļās un jau atkal pastiprinātu uzmanību Tuvo Austrumu reģionam.

Komentāri (18)CopyLinkedIn Draugiem X
Aktuālais šodien
Svarīgākais
Uz augšu