Sabiedrībai ir izplatīts ASV un Polijas kopīgs paziņojums par Vašingtonas nodomu palielināt savu militāro klātbūtni Polijā vēl par 1000 vīriem. Tie tiktu dislocēti no Vācijas vai citām valstīm. Kā šis notikums ietekmētu mūs?

Kas ir noticis?

Trešdien, 12. jūnijā ASV prezidents Donalds Tramps un Polijas prezidents Andžejs Duda izplatīja kopīgu paziņojumu par ASV nodomu uz Poliju nosūtīt papildus 1000 karavīrus. Šie karavīri papildinātu jau esošos 4500 ASV karavīrus, kuri Polijā atrodas uz rotācijas principa bāzes.

Papildus tam Financial Times ziņo, ka Polijā tiks izvietota nepieciešamā infrastruktūra šo karavīru darbībai. Tramps gan ir uzsvēris, ka par to maksās Polija pati, un atteicies komentēt to, vai šie papildu karavīri varēs tikt uzskatīti par ASV pastāvīgo klātbūtni. Tramps arī pavēstīja, ka Polija ir ieinteresēta iegādāties vairāk nekā 30 iznīcinātājus «F-35» no ASV.

Lai gan Foreign Policy norāda, ka šo ASV lēmumu nevajadzētu tulkot kā Polijas uzvaru lūgumā izvietot Vašingtonas militāro bāzi, tomēr tas nenoliedzami ir signāls tam, ka ASV vēlas iegrožot Krievijas agresīvo ārpolitiku par spīti tam, ka valsts ir aizņemta konfrontācijā ar Ķīnu.

Tāpat ar papildu karavīru nosūtīšanu ASV ir ieinteresētas parādīt savu nostāju pret NATO sabiedrotajiem, kuri nepiekrīt Trampa norādei, ka nepieciešams tērēt vairāk savai drošībai. Polija ir viena no alianses dalībvalstīm, kura izlieto vismaz 2% no sava IKP aizsardzībai, un Tramps vēlas signalizēt, ka piekrist ASV diktātam ir izdevīgi. Šis signāls esot īpaši domāts Vācijai, kura aizsardzības izdevumu jautājumā ir saskārusies ar spēcīgu kritiku. Zīmīgi ir tas, ka Tramps jaunos karavīrus plāno pārvietot no Vācijas vai citām valstīm.

Šajā kontekstā rodas jautājums – kā šī militārā attīstība varētu ietekmēt Baltijas valstu (arī Latvijas) drošību?

FOTO: FABIAN BIMMER / REUTERS

Kā tas varētu ietekmēt mūsu drošību?

Pirmkārt, fakts, ka ASV apsver palielināt savu klātbūtni Polijā, jau pats par sevi ir pozitīvs. Bijušais militārais analītiķis un bloga «Vara bungas» autors Mārtiņš Vērdiņš intervijā portālam TVNET norāda, ka Polijas militāro pozīciju pastiprināšana nozīmē arī Baltijas pozīciju pastiprināšanu. Savukārt ar Baltijas pozīciju stiprināšanu tiek stiprinātas Latvijas pozīcijas. «Ir jāņem vērā, ka Polija ir mūsu reģiona militārais centrs NATO ietvaros. Tur atrodas multinacionālie štābi,» saka Vērdiņš. Līdzīgu viedokli ir paudis Lietuvas aizsardzības ministrs Raimunds Karoblis. Viņš ir norādījis, ka no drošības viedokļa gan NATO, gan amerikāņi Baltijas valstis un Poliju uztver kā vienu reģionu.

Otrkārt, jāatceras, ka Baltijas valstu ģeogrāfiskajā aizsardzībā ir viena salīdzinoši grūtāk aizsargājama teritorija – Suvalku koridors (atrodas starp Kaļiņingradu, Baltkrieviju, Poliju un Lietuvu). Scenārijā, ja Baltkrievija un Krievija militāri apvienojas, tad Maskavai ir salīdzinoši lielas iespējas šo teritoriju ieņemt un pēc tam izveidot spēcīgas aizsargpozīcijas. Tādējādi, ja šim koridoram tuvumā ir vairāk draudzīgu karavīru, tad loģiski, ka palielinās iespēja šo teritoriju aizsargāt.

Suvalku koridors (ar zilu)

FOTO: Google Maps

Šajā Suvalku un arī citu Baltijas teritoriju aizsardzības un uzbrukuma atturēšanas kontekstā ir jāpievērš uzmanība arī izteiktajiem konkrētajiem plāniem, kuri ir ietverti oficiālajā abu pušu vienošanās tekstā.

Piemēram, Polija ir apņēmusies bāzēt «MQ-9 Reaper» dronu eskadriļu un arī stiprināt savas speciālo militāro operāciju spējas. Tādā veidā reģionā tiek uzlabota arī ASV izlūkkapacitāte un kapacitāte laikus vērsties pret «zaļajiem cilvēciņiem». Ceturtās paaudzes karadarbības (hibrīdkara) apstākļos tas ir būtiski.

Tomēr Vērdiņš saka, ka ieguldījumu šajā sfērā nevajadzētu pārspīlēt. «Šī izlūkošanas uzraudzība jau tāpat notiek. Tādas ASV domnīcas kā Rand jau iepriekš ir teikuši, ka viss labais ir tas, kas jau atrodas Baltijā. Tomēr, ja šīs papildu tehnoloģijas atradīsies te uz vietas, tad tās var decentralizēt,» norāda bijušais militārais analītiķis. Uzmanību pievērst vajadzētu arī tādiem elementiem kā jauna kauju apmācības centra izveide, jauna gaisa debarkācijas punkta izveide un ASV divīzijas štāba izveide.

Ceturtkārt, šāda ASV darbība arī noteikti izraisītu Krievijas atbildes reakciju. Mārtiņš Vērdiņš norāda, ka noteikti varētu gaidīt niknu Maskavas retoriku, neskatoties uz to, ka šo karavīru potenciāli būtu ļoti maz. Tendence šeit saglabājas, apgalvo bloga autors. «Tas arī varētu būt iegansts kādas diskusijas atsākšanai ar Baltkrieviju par sauszemes karaspēka, aviācijas bāzes vai pilnvērtīgas bāzes izveidi. Es domāju, ka to tik viņi gaida,» saka Vērdiņš. «Lai gan principā ieganstu šādu sarunu atsākšanai viņi jebkurā gadījumā var atrast un, ja nebūtu šīs vienošanās starp Poliju un Ameriku, tad atrastu kaut ko citu,» turpina bijušais analītiķis.

Ko varam secināt?

Tā vien šķiet, ka papildu ASV karavīri Polijā pozitīvi ietekmētu visu trīs Baltijas valstu drošību. Mārtiņš Vērdiņš pamatoti norāda, ka Polija tomēr ir mūsu reģiona militārais centrs un arī ārkārtīgi stratēģiski svarīga valsts visam Baltijas jūras reģionam kopumā. Turklāt intervijas laikā Vērdiņš pauž vēl kādu būtisku lietu – Polijas ietekme Latvijas, Igaunijas un Lietuvas drošībā kļūst arvien lielāka. «Džordžs Frīdmans jau pirms 10 gadiem ir paredzējis, ka Polijas loma tieši Baltijas valstu aizsardzības jomā palielināsies un stiprināsies,» saka Vērdiņš.

Tomēr vienlaicīgi bijušais militārais analītiķis arī norāda, ka šī tendence uz Polijas ietekmes pieaugumu varētu būt vēl ātrāka. «Polija no ASV prasīja savā teritorijā pastāvīgu divīziju, kuru tie pat bija gatavi nosaukt par «Trampa fortu». Šobrīd runa ir tikai par bataljona kaujas grupu. Tas ir desmit reižu mazāk, nekā bija gaidīts. Trampa administrācijas reālais izpildījums atpaliek gan no mūsu, gan arī laikam poļu ekspektācijām,» apgalvo Vērdiņš.

Polijas prezidents Andžejs Duda

FOTO: Reuters/ScanPix

Šeit jau atkal pierādās pieņēmums, ka Latvijas, Lietuvas un Igaunijas neatkarība ir cieši sasaistīta ar Polijas. Galu galā tieši Polija ir valsts, kuru ASV redz kā visefektīvāko ķīli starp Krieviju un Vāciju, lai novērstu abu šo valstu potenciālos centienus dominēt visā Eirāzijas kontinentā. Ja krīt Polija, tad krīt arī Baltija.

Tāpēc būtu jāatceras, ka jautājums par mūsu aizsardzību nav tikai jautājums par to, ka kāda militāra alianse mums kaut kad nāks palīgā, bet gan jautājums par ģeopolitiskām interesēm novērst kādas valsts dominanti pasaulē. Galu galā, ja ieņems mūs, tad Polija var palikt tramīga un iet no Vašingtonas orbītas prom. Taču šādu scenāriju tā pieļaut visnotaļ nevēlas.