Viņš bijis arī Latvijas Radio bigbenda mākslinieciskais vadītājs un bundzinieks, piedalījies vairāk kā 70 džeza un populārās mūzikas albumu ierakstos, vadījis meistarklases Norvēģijā, Vācijā un Lielbritānijā un dažādos mūziķu sastāvos uzstājies daudzviet pasaulē no Eiropas līdz Ziemeļamerikai un pat Folklenda salām. Šobrīd galvenā aktualitāte Māra dzīvē ir festivāls "Rīgas ritmi", kas notiks jau no 2. līdz 6. jūlijam. Par to tad arī šī saruna.

Foto: Informē par festivālu "Rīgas Ritmi 2019".

Ar ko īpašs deviņpadsmitais festivāls "Rīgas ritmi"?

Īpašs noteikti ir tas, ka šajā gadā tiek atzīmēta džeza simtgade Eiropā. Attiecīgi pielāgota arī festivāla programma. Rīgā būs gan Ņūorleānas metrs, devītais pasaules brīnums, "Grammy" mākslinieks un vēl visādi dēvētais Džons Klīrijs. Viņa mūzikā uzskatāmi parādīts, kā džeza žanrs sācies, kā veidojies un joprojām veidojas. Vēl ir jaunais censonis Džeimisons Ross, kuram arī ir izteikts Ņūorleānas gars. Viņš, starp citu, piedalījies arī vairākos ierakstos kopā ar Džonu Klīriju. Trešais amerikāņu mākslinieks šā gada festivālā ir Džūdita Hila, kuras izpildītais R&B arī ir viņai dabisks un šīs mūzikas attīstību ļoti labi raksturojošs. Vispār neatceros nevienu festivālu "Rīgas ritmi", kurā nebūtu bijis kāds no amerikāņu māksliniekiem. Otrs aspekts ir tas, ka šajā festivālā izkristalizējušies virzieni, kādos džeza mūzika attīstījusies. Arī citās valstīs, ne tikai ASV. Viens no centrālajiem notikumiem šajā festivālā ir Ķīnas mākslinieku uzstāšanās.

Turklāt Ķīnas mākslinieki festivālā būs pirmoreiz.

Tā tiešām ir. Interesanti sakrita tas, ka Ķīnas pianists A Bu šogad uzvarēja konkursā "Riga Jazz Stage". Žūrija parasti uzaicina laureātus uz saviem festivāliem. Tā mēs uzaicinājām A Bu uzstāties arī festivālā "Rīgas ritmi". Otri ķīniešu mākslinieki būs lielprojekts "Tianchang Band", kurā apvienojušies labākie Ķīnas džeza eksporta mūziķi. Viņi ļoti uzskatāmi demonstrē to, kā savu folkloru var adaptēt džezā. Tā ir eksotika, var droši lietot arī vārdus "pārsteidzoši, interesanti". Pirms diviem gadiem bijām Ķīnā šovkeisā jeb mūziķu skatē, kur šo grupu arī pirmoreiz dzirdējām. Garlaicīgi nebija ne mirkli. Vēl festivālā būs Krievijas māksliniece Kristīna Kovaļova, kura gan dzimusi Ukrainā. Ja iepriekšējos gados problēma ar Krievijas māksliniekiem bija izteikta tā sauktās "firmas" jeb labi zināmu rietumu džeza skaņdarbu spēlēšana, tad Kristīna atkal ir labs piemērs, kā džeza mūzikā var iepīt tautas mūzikas krāsas. Veidojas savs rokraksts, ko nevar sajaukt.

Latviešiem arī ir sava džeza valoda?

Tā var apgalvot. Kad viesojāmies "Blue Note" klubā, Ņujorkas Universitātes Džeza studiju direktors Deivs Šrēders ļoti labi formulēja, ka ir interesanti paklausīties, kā džeza mūzika attīstījusies citās valstīs, ka mūsu priekšnesums, pateicoties latviešu klasiķu darbiem un tautas mūzikas elementiem, ir pat ļoti pārliecinošs, interesants un atmiņā paliekošs. Latvijas kultūras identitāte tajā ir izteikti saklausāma. Arī Latvijas Radio bigbenda projekts ar austrāliešu multiinstrumentālistu Džeimsu Morisonu ir stāsts par džeza daudzveidību. Viņš aranžēja latviešu tautasdziesmas, parādījās interesants skats no malas, kā mūsu folkloras mantojumu var ielikt džeza izteiksmes līdzekļos. Katrs džeza mūzikas kartē ir ar savu pienesumu. Arī, piemēram, skandināvi. Šogad mums festivālā ir Jona Nilsons, kuram atkal ir citādāks skatījums, izteikti zviedrisks. Zināms, ka zviedriem labi padodas angļu valoda, ņemot vērā kaut vai "ABBA" un "Roxette" fenomenu, mūzikas producēšana kā tāda. Tas jūtams arī Jona Nilsona mūzikā. No Skandināvijas vēl mums ir lielisks Norvēģijas mākslinieks - ģitārists Steinārs Ādnekvams no starptautiskās grupas "Freedoms Trio". Vēl ir franču flamenko māksliniece Paloma Pradala, kura arī piedāvā ļoti spilgtu, atšķirīgu pieeju džeza stilistikai. Ja skatāmies uz šā gada festivālu kopumā, tad tas ir kā laba kūka - mazliet skābs, mazliet salds, mazliet rūgts, kaut kas varbūt ir arī sīvāks.

Kā mākslinieciskajam direktoram liekot festivāla programmu, apzināti prātā tiek paturēts arī šis ģeogrāfiskais moments, lai būtu pārstāvēti dažādi reģioni un attiecīgi dažādi džeza novirzieni?

Domāju, ka jā. Tas varbūt nav matemātiski - tik mākslinieki no turienes, tik no turienes. Tiek ņemti vērā arī tā dēvētie pīķi mākslinieku karjerās, kad viņi ir vislabākajā formā. Ir tādi mākslinieki, kurus viņu aizņemtības dēļ esam gaidījuši vairākus gadus. To pašu Jona Nilsonu, kuru aicinājām jau agrāk ar viņa grupu "Dirty Loops". Šogad viņš ir šeit un jau kā solomākslinieks. Festivāla "Rīgas ritmi" programmā apzināti nav viena izteikta hedlainera jeb galvenā mākslinieka. Mēs rūpējamies par to, lai cilvēks, kurš ir festivāla "Rīgas Ritmi" fans, apmeklētu visus vai vairākus koncertus un tādējādi iegūtu kopējo pēcgaršu. Tāpēc esam izveidojuši īpašu superbiļeti, ar ko par saprātīgu cenu klausītājs var apmeklēt visus galvenos koncertus. Šogad sanāk, ka festivāla muzikālā stilistika ir mazliet niknāka. Nav izteikta svinga, ir vairāk fusion, R&B, Ņūorleānas stilistika. Un Ķīna ir eksotika. Savukārt Ņujorkā dzīvojošais A Bu ir spožs jaunais talants. Kad viņš sāka savu uzstāšanos konkursā "Riga Jazz Stage", žūrija nolika malā pierakstus un vienkārši baudīja mūziku, kas bija ļoti aizraujoša... Katrs gads festivālā ir unikāls. Nākamgad svinēsim 20 gadu jubileju. Mēģināsim piedāvāt, ja ne gluži retrospekciju, tad iespēju ikvienam saprast, ar ko tad festivāls "Rīgas ritmi" ir unikāls un atšķirīgs.

Ar ko šis festivāls ir unikāls un atšķirīgs?

Es domāju, ka pirmkārt ar ārkārtīgi talantīgiem māksliniekiem. Ar to, ka katru gadu 90 procenti programmas ir pilnīgi jauna. Ar to, ka mēs rīkojam meistarklases, kas paredzētas ne tikai mūzikas studentiem un pedagogiem, bet ikvienam interesentam. Šajās meistarklasēs ir iespēja kontaktēties ar māksliniekiem, kuri tik tiešām ir iekšā lielajā džeza apritē. Galvenā ideja ir mainīt cilvēku domāšanu. Tāpat rīkojam šovkeisus, kas ir veids, kā prezentēt Latvijas mūziku ārvalstniekiem. Uzaicinām uz festivālu ārzemju festivālu rīkotājus, koncertzāļu direktorus, mūzikas žurnālistus un rādām, kas mums ir labākais. Rezultātā Latvijas džeza mākslinieki ir uzaicināti uzstāties ASV, Kanādā, Japānā un vēl daudzās citās valstīs. Tiešajam kontaktam ar cilvēkiem ir pavisam cita vērtība un atdeve, nekā dārgiem reklāmas rullīšiem. Turklāt jebkurš, kurš atbrauc uz festivālu, novērtē arī to, cik mums ir skaista pilsēta. Lai cik kurš būtu liels snobs, tas vienmēr tiek patiešām novērtēts. Tāpat arī festivāla mākslinieki vienmēr vēlas šeit atgriezties.

Šķiet, ka "Rīgas ritmi" tiešām jau iekarojuši savu stabilu vietu pasaules džeza un arī pasaules mūzikas festivālu kartē.

Noteikti. Ir bijuši gadi, kad Kongresu nama zāles durvis jātaisa ciet ar varu, jo ir tik liels cilvēku pieplūdums. Tagad ir mazliet mierīgāk, kas izskaidrojams ar arvien lielāku piedāvājumu koncertu grafikā. Varam teikt, ka lielā mērā pateicoties mums džeza mūzikas koncerti kļuvuši tik pieprasīti, ka pat klasiskās mūzikas festivāli sāk piedāvāt 70 procentus džeza repertuāru. Fantastika! Skaidrs, ka tas mazliet samežģī tirgu, bet parāda, ka džeza mūzika ir pieprasīta. Attiecīgi arī "Rīgas ritmi". Esam vienīgais Latvijas festivāls, kas reģistrēts Eiropas džeza tīklā jeb "Europe Jazz Network", kur apvienojušās visas lielākās Eiropas džeza institūcijas. Nevar vienu no otra atraut arī konkursu "Riga Jazz Stage", festivālu "Rīgas Ritmi" un vēl pārējās lietas, ko džeza un vispār improvizācijas mūzikas laukā darām visa gada laikā. Esam braukuši un skatījušies, kā ir citur, un sapratuši, ka esam vēl palikuši pie pamatvērtībām. Daudzviet festivāli tiek bāzēti uz atpūtu, kur mūzikai ir jau pakārtota loma. Ir lieli budžeti, lieli mākslinieki, bet viss centrēts uz izklaidi - iedzeršanu, ēšanu, satikšanos. Mēs tomēr joprojām spītīgi turamies pie koncerta, nevis ballītes formāta. Nav runa par fona mūziku, bet par klausīšanos un baudīšanu. Mums mūzikai viennozīmīgi atvēlēta galvenā vieta.

Mūsdienās džeza festivāliem pasaulē jau ne pirmo gadu ir stipri vien izstaipīts žanra jēdziens. Tajā pašā Montrē Džeza festivālā spēlē arī rokgrupas un popgrupas. "Rīgas ritmi" acīmredzami mēģina noturēt sabiedrību izglītojoši izklaidējošo funkciju.

Kad 19 gadus atpakaļ sākām šo festivālu, mans draugs Jirki Kangass no festivāla "Pori Jazz", kas nu jau nosvinējis piecdesmit gadu jubileju. Viņš toreiz teica - ja būtu sācis organizēt  festivālu tagad, nekad nebūtu licis tā nosaukumā vārdu "džezs". Daudziem tas asociējas ar kaut ko konservatīvu, lai gan ideja ir - progresīva mūzika, progresīviem cilvēkiem… Ne velti esam uzsvēruši, ka

”Rīgas ritmi” ir improvizācijas, džeza un pasaules mūzikas festivāls. Tieši "improvizācija" ir festivāla idejas atslēgas vārds.

Runa ir par mūzikas žanriem, kuros improvizācijai, personiskajam pienesumam ir pati galvenā loma. Tas nozīmē, ka ikviens koncerts ir unikāls un nevar tikt precīzi atkārtots nekur citur. Sākotnēji bija doma nodēvēt festivālu par "Riga Jazz", bet apdomājāmies un palikām pie "Rīgas Ritmi" un idejas, ka pulss un ritms ir mūzikas pamatā. Pirmajos gados gan mums visādi gudrinieki pārmeta, ka festivālā skanošais nav nekāds džezs. Atbildējām, ka nekur arī nav rakstīts, ka būs tikai džezs. Skaidrs, ka šis žanrs arī mainās. Tas ir dzīvs, jo tajā iekšā ir brīvība. Arī padomju laikos tam bija tāda nozīme. Atceros, ka ar kolēģiem koncertējām pa visu lielo valsti, pulcējām lielus klausītāju pūļus un jutāmies brīvi, jo neviens šajā žanrā nevar uzspiest, kā māksliniekam būtu jāspēlē. Tā ir ļoti būtiska nianse joprojām.

Kad festivāls notiek, organizētājiem tie ir svētki vai galvassāpes?

Gan, gan. Bieži ir tā, ka pašam nesanāk izbaudīt koncertus. Tikai pēc vairākiem gadiem, skatoties uz afišām vai klausoties ierakstus, saproti, cik lieliska mūzika festivālā bijusi. Pēc viena festivāla braucu uz Siguldu ar auto, ieslēdzu radio "Klasika" un klausījos super mūziku. Jau grasījos ņemt telefonu un zvanīt radio direktorei Gundai Vaivodei, lai pajautātu, kas tā tāda par grupu, ka to vajadzētu uzaicināt uz festivālu. Tad atskanēja diktora balss, ka nupat izskanēja Buges Veseltofta koncerts festivālā "Rīgas ritmi". Lai mūziku baudītu, ir jāpiedalās. Ir jāsēž un jāklausās. Kad tu organizē festivālu, tad to gluži nevar darīt. Ir daudz dažādu lietu, kas jārisina. Protams, virspusēji vari novērtēt notiekošā koncerta kvalitāti, gaismas, skaņu un tā tālāk. Taču skaidrs, ka tie ir arī svētki, jo apzinies, ka atkal ir izdevies nofokusēt tos daudzos sīkumus, no kuriem sastāv festivāls. Tad var droši apgalvot, ka notiekošais koncerts ir kārtējais brīnums. Daudzi ir pārsteigti, ka mēs tik ļoti rūpējamies par māksliniekiem. Par viņu transportēšanu, ēšanu, tehniskajiem jautājumiem. Mums tas šķiet tikai loģiski. Māksliniekam ir jāspēlē precīzi uz tāda instrumenta, kāds viņam vajadzīgs. Tāpat nevar māksliniekam iedot vienkārši kaut kādu labu latviešu nacionālo ēdienu, kas viņa vēderam vienkārši neder. Katrs publikā  jutīs, ka māksliniekam sāp vēders. Šajā lietā nav sīkumu, tādēļ ar tiem visiem ir jātiek galā. Ja tu redzi, ka koncertā no mākslinieka nāk ārā viss labākais, ko viņš var dot, un publika ir sajūsmā, tad pašu pārņem liels prieks.

Kāpēc festivālā katru gadu neuzstājas Māra Briežkalna kvintets?

Ir tādi festivāli, kur tiešām uzstājas vieni un tie paši mākslinieki. Par sevi varu teikt, paturpinot iepriekšējo tēmu - mūzikai ir jāatdodas. Māra Briežkalna kvintets brauks uzstāties uz ASV, uz Tokijas Džeza festivālu Japānā. Tas viss notiks pēc festivāla "Rīgas Ritmi", jo es uzskatu, ka mūzika - tas ir nopietni un tā ir atbildība par katru noti, katru niansi. To nevar darīt pavirši.

Varbūt nākamais gads tomēr varētu būt izņēmums par godu divdesmitgades svinībām?

Laba ideja. Par to noteikti varētu padomāt. Vispār jau esam spēlējuši pasaulē kopā ar super māksliniekiem. Ar to pašu jau pieminēto Džeimsu Morisonu, arī ar saksofonistu Krisu Poteru un trompetistu Braeinu Linču. Domāju, ka vienu superdžemu par godu jubilejai tiešām varētu uztaisīt. Lai arī šā gada festivāls vēl nav noticis, mēs tiešām domājam jau par nākamo gadu, lai visiem atkal būtu interesanti un aizraujoši svētki.