Zinātnieks paziņo, ka arī divdimensionālā visumā varētu eksistēt dzīvība

Katrā melnajā caurumā varētu būt savs Visums

FOTO: AFP/LETA

Klasiskajā kulta romānā “Flatland”, kas publicēts 1884. gadā, tā autors iztēlojas divdimensionālu pasauli, kuru apdzīvo plakanas būtnes. Bet, vai tāda veida visumā tiešām varētu eksistēt dzīvība?

Kalifornijas universitātes zinātnieks Džeimss Skērdžils ir pacenties rast uz šo jautājumu atbildi pētījumā, kas publicēts pirmsdrukas vietnē arXiv.org. Interesanti, ka pēc viņa domām dzīvība divdimensionālā patiešām varētu pastāvēt.

Mūsu visums sastāv no trīs telpiskām dimensijām – platuma, dziļuma un augstuma – kā arī no laika dimensijas. Zinātnieki to apraksta, izmantojot apzīmējumu “3+1”.

Pētnieki jau sen diskutē par to, vai visumā, kurā būtu vairāk telpas vai laika dimensiju, varētu pastāvēt dzīvība, bet atbilde vienmēr ir bijusi noraidoša. Tas ir tāpēc, ka mūsu visums, kā domā zinātnieki, ievēro tā saucamo “antropisko principu”.

Pamatā antropisma ideja ir sekojoša: ņemot vērā, ka mēs eksistējam šādā visumā, tajā ir apstākļi, kas ir ideāli dzīvības eksistencei; proti, cilvēks ir pasaules radīšanas gala mērķis un pretstats visai pārējai dabai.

Ja eksistējošie dabas likumi un dažādas konstantes, piemēram, elektrona masa vai gravitācijas spēks, būtu kaut nedaudz citādākas, tad visums būtu pilnībā neapdzīvojams; tajā nevarētu attīstīties nedz dzīvība, nedz arī zvaigznes un planētas. Bet, vai tāds pats princips eksistētu arī visumā, kurā būtu mazāk dimensiju, nekā mūsu pasaulē?

“Pastāv antropiski iemesli uzskatīt, ka dzīvība vairāk nekā trīs telpiskajās dimensijās eksistēt nevar, un, ja to pašu varētu teikt par pasaulēm, kurās valda mazāk par trīs dimensijām, tad būtu jāpastāv antropiskam argumentam, kāpēc mēs pieredzam tieši trīs telpiskas dimensijas,” pētījumā raksta Skērdžils.

Fiziķi uzskata, ka pastāv divi galvenie argumenti, kas norāda, ka dzīvība divdimensionālā pasaulē nebūtu iespējama. Pirmkārt, šādā pasaulē nespētu funkcionēt gravitācija. Otrkārt, 2D visums būtu pārāk vienkāršs, lai tajā varētu pastāvēt dzīvība.

Par spīti tam, Skērdžils savā pētījumā ar matemātisku kalkulāciju palīdzību parādīja, ka teorētiski “2+1” visumā būtu iespējama vienkāršāka gravitācijas forma. Kā arī to, ka šādā visumā varētu pastāvēt pietiekami sarežģīti apstākļi, lai dzīvība varētu eksistēt.

Fiziķi pie šādiem secinājumiem nonāca pēc tam, kad izpētīja divdimensionālus neironu tīklus – datorsistēmas, kas modelētas uz bioloģisku smadzeņu tīklu bāzes.

Tiesa, kā rakstīts izdevumā “MIT Technology Review”, neskatoties uz iegūtajiem rezultātiem, Skērdžils uzsver, ka viņa veikums netiecas pilnībā pierādīt, ka dzīvība divdimensionālā visumā tiešām varētu eksistē.

Uz augšu