Mūsdienās būtu grūti iztēloties slepenas pilsētas, kuras nav norādītas ne kartēs, ne navigācijas sistēmās vai arī, kuru pilsētnieki nedrīkst atklāt savu dzīvesvietu. Izklausās pēc zinātniskās fantastikas, taču Otrā pasaules kara laikā, ASV, bija izveidotas veselas trīs šādas pilsētas.
Tuvojoties kara noslēgumam, ASV spēra liktenīgu soli un uzmeta divas atombumbas - 1945. gada 6. augustā, bumba vārdā "Mazulis" teju vai iznīcināja Japānas pilsētu Hirošimu, bet dažas dienas vēlāk, 9. augustā, atombumba "Resnulis" skāra Nagasaki. Par atombumbu ražošanu ASV teritorijā nojauta vien retais. Kāpēc? Jo atombumbas tika ražotas slepenībā, īpaši izveidotās slepenajās pilsētās.
Neilgi pēc tam, kad ASV bāze Pērlhārborā piedzīvoja šausminošus uzbrukumus, valdība sāka kalt plānus prettriecienam, proti, atomkaram.
Lai uzsāktu atombumbu ražošanu, tam bija jānotiek slepeni, tāpēc vairums inženieru un arhitektu sāka strādāt pie slēptu pilsētu celšanas.
Šo slepeno projektu nodēvēja par Manhetenas projektu - par godu militāro inženieru rajonam Manhetenā, Ņujorkā.
Slepenās pilsētas tika celtas vietās, kur retais aizdomātos par kādas dzīvības eksistenci konkrētajās teritorijās. Tuksnešu ieskāvumā, 1942. gadā, uz pilnīgi tukšiem zemesgabaliem tapa trīs pilsētas - Losamosa Ņūmeksikas štatā, Oukridža Tenesī štatā un Hanforda Vašingtonas štatā.
Visas rūpnīcas, noliktavas un citas ražošanai nepieciešamās ēkas apņēma inženieru, zinātnieku, militārpersonu un viņu ģimeņu savrupmājas. Līdz ar guļamrajonu, pilsētnieku vajadzībām tika uzceltas arī publiskās ēkas, bez kurām pilsēta nespētu funkcionēt. Šeit bija gan parastas skolas, slimnīcas, kinoteātri, iepirkšanās centri, saloni, parki.
Šo ēku un iestāžu celšanā tika slepeni iesaistīti vairāki arhitektu biroji un uzņēmumi, kas vēja ātrumā plānoja un cēla nelielas privātmājas no saplākšņiem, betona blokiem, metāla plāksnēm un ģipškartona ar domu, lai šīs ēkas varētu tikpat ātri likvidēt.
Visas trīs pilsētas bija strikti norobežotas no tuvākajām pilsētām un ciemiem - tās atradās vismaz 40 kilometru attālumā no tuvākajiem ciemiem, kā arī pilsētas atdalīja gan dabiskas barjeras, gan sētas un žogi.
Kopumā pilsētās dzīvoja 125 000 iedzīvotāji, kas, lielākoties, bija izolēti no apkārtējās pasaules. Pilsētas netika uzrādītas kartēs, iedzīvotāji nedrīkstēja uz pastkartēm un vēstulēm norādīt atpakaļadresi, bet bērni, kas piedzima slepenajās pilsētās, reģistrēja tuvākajā apdzīvotajā pilsētā.
Pilsētu mistēriju atklāja publikai dienā, kad Hirošimu sasniedza atombumba - 1945. gada 6. augustā. Tā laika ASV prezidents Harijs Trūmens sniedza preses konferenci, kurā paskaidroja pilsētu nozīmi un nepieciešamību. Pēcāk šīs pilsētas turpināja iesākto darbu - kodolrūpnīcās turpinājās atombumbu un to detaļu ražošana līdz aukstā kara beigām, bet 80. gados un vēlāk lielākā daļa no slepeno pilsētu mājām tika nojauktas.
Manhetenas projekts bija pirmais masu apbūves plāns, kas nebūtu iespējams bez stratēģiskas arhitektu un inženieru iesaistes. Slepenās pilsētas deva ieskatu un jaunas metodes pilsētplānošanā, dzīvojamo ēku būvēšanā, civilajā un mehāniskajā inženierijā, kā arī šis projekts aizsāka moduļu namu izstrādē.
