ES līdzekļu apguve un faktori, kas liecina par krīzes tuvošanos (10)

- Kas ir “investEU” programma? Kā tā darbojas?

- Tas ir investīciju plāns Eiropai jeb tā saucamais “Junkera plāns”. Tas faktiski tika iesākts Junkera komisijas laikā – 2014. gadā. Latvijas prezidentūras laikā, 2015. gada sākumā tika izveidota juridiskā bāze šim plānam. Tajā laikā – 2014. gadā Latvija būtībā bija atkopusies no ekonomikas un finanšu krīzes, bet citas valstis tolaik vēl nebija līdz galam atguvušās.

Pirmais faktors, kas cieš krīžu laikā, ir investīcijas. Pirms pieciem gadiem bija tā, ka investīciju līmenis, salīdzinot ar pirmskrīzes periodu, bija būtiski zemāks, un bija nepieciešams dot stimulu Eiropas uzņēmējiem. Eiropas Komisija šo stimulu veidoja, izmantojot Eiropas budžetu kā garantiju, iesaistot Eiropas Investīciju banku.

Uz publiskās naudas pamata, Eiropas Investīciju banka darbojas divos virzienos – lielos stratēģiskos objektos, piemēram, Latvijā īstenojot Latvijas Universitātes akadēmiskā centra izbūvi Torņakalnā. Otra daļa, kur ļoti trūka finansējums, ir mazie un vidējie uzņēmumi (MVU). Tiem ir savas problēmas – kredītvēsture, riski, kapitāla trūkums, līdz ar to Eiropas Investīciju fonds uzņēmās savu daļu atbildības, sadarbībā ar komerciestādēm, varēja piedāvāt MVU labākus kredīta nosacījumus.

Līdz ar to šīs divas “lielās rokas” - stratēģiskie valsts nozīmes objekti un MVU projekti – tā faktiski arī ir investEU” programma, ko realizē ar Eiropas Savienības budžeta garantiju, Eiropas Investīciju bankas un fondu līdzdalību lielajos un mazajos projektos.

Šis plāns darbojas visās 28 ES dalībvalstīs. “investEU” sākotnēji paredzēja līdz 2018. gadam Eiropas budžetā ieguldīt 315 miljardus eiro, bet šis mērķis jau ir pārsniegts, jo investīcijās ieguldīti vairāk nekā 400 miljardi eiro. Latvijā “investEU” ietvaros ir atbalstīti projekti par 200 miljoniem, kas palīdzēs piesaistīt vēl papildu 1 miljardu privātā finansējuma.

Šim plānam ir iespēja ģenerēt papildu investīcijas, projektus un darbavietas. Varētu teikt, ka šis investīciju plāns ir palīdzējis radīt jaunas darbavietas. Ir secināts, ka izaugsme ir bijusi par vidēji 0,6% no IKP straujāka, nekā tā būtu tad, ja nebūtu šāda investīciju plāna. Ir radītas vismaz 750 000 jaunas darbavietas, kas arī ir palīdzējis tam, ka Eiropas Savienībā šobrīd ir vēsturiski augstākais nodarbināto skaits – vairāk nekā 240 miljoni cilvēku.

- Runājot par šo plānu, saistībā ar “Brexit”. Vai Lielbritānijas izstāšanās no Eiropas Savienības var to kaut kādā veidā ietekmēt?

- Pirmo reizi ES vēsturē kāda valsts referenduma ceļā ir lēmusi atstāt bloku, mēs gan nezinām, kad un uz kādiem nosacījumiem tas notiks. Pagaidām šis termiņš ir pārcelts līdz oktobra beigām. Savā ziņā tas var ietekmēt investīciju plānu, jo Lielbritānija ir neto maksātāja, kas palīdz ievērojami papildināt Eiropas Savienības budžetu.

Otrais, kas jāņem vērā – Lielbritānija tomēr arī ir liela saņēmēja no šī Junkera plāna. Līdz ar to jā – no vienas puses, ES budžets “Brexit” dēļ būs mazāks, līdz ar to šo Junkera plānu tas neietekmē, bet kaut kādā ziņā Lielbritānijas izstāšanās ietekmēs ES budžeta kopapjomu, ja vien pārējās dalībvalstis nelems palielināt iemaksas budžetā. Lielbritānija arī būs zaudētāja, jo tā vairs nevarēs neko iegūt no šī investīciju plāna. Droši vien britiem ir savi plāni, kā slēgt jaunus tirdzniecības līgumus ar citām valstīm. “Brexit” ietekmē principā jebko, kas notiek ES, tostarp arī to finansējuma apjomu, kas ir pieejams Latvijai.

- Kādi ir lielākie projekti Latvijā, kas tiek finansēti par Eiropas Savienības naudu?

- Par ES naudu ir īstenoti daudzi lieli projekti. Mums ir tāds nošķīrums – projekti zem un virs 50 miljoniem eiro. Daļa no šiem projektiem ir sabiedrībā diezgan labi zināma, daļa no tiem ir ES struktūrfondu projekti, kohēzijas fondu projekti.

Viens no lielākajiem projektiem, kas pašlaik ir dienaskārtībā, ir Latvijas dzelzceļa elektrifikācijas projekts, kas ir 400 miljonu eiro vērts. Latvija ir iesniegusi plānu, ko Eiropas Komisija šobrīd izvērtē, bet izskatās, ka šis projekts tiks īstenots, kā plānots.

Tāpat arī Krievu salas projekts, uz kuru tika pārcelta akmeņogļu pārkraušana no Andrejostas uz Krievu salu. Šis projekts bija 130 miljonu vērts. Ir arī projekti, kas pagaidām nav notikuši, piemēram, elektrovilcienu iepirkums. Tramvaja līnija uz Skansti arī bija plānota par Eiropas līdzekļiem.

Liels vides projekts ir gudronu dīķu sanācija Inčukalnā, viedā betona ražotājs “Primekss”, starptautiskā lidosta “Rīga”, tāpat arī Stradiņa slimnīcas jaunais korpuss un Latvijas Universitātes Zinātņu māja ir tapusi par Eiropas naudu. Projektu ir daudz. Kas attiecas uz “investEU”, no šī plāna ir tapis jaunais LU Akadēmiskais centrs Torņakalnā, arī “HansaMatrix” ir saņēmis 10 miljonus eiro lielu aizdevumu, kas ir pirmais privātā sektora uzņēmums, kas ir ieguvis no Junkera plāna.

Ir daudz un dažādi MVU – Latvijā šādu uzņēmumu skaits, kas iegūs no Junkera plāna, ir aptuveni 7500. Katrā nozarē ir kādi projekti, kas var tikt īstenoti. Bet šeit ir jānošķir šie struktūrfondu projekti – granti, kas ir dāvināta nauda, un Junkera plāna nauda, kas faktiski ir ilgtermiņa aizdevumi uz labiem nosacījumiem. Tā nav dāvana, tā ir kā palīdzība dažādu finanšu instrumentu veidā. Nauda, kas tiek atmaksāta, tālāk var tikt ieguldīta jaunos projektos. Turpretim grantus vienreiz iegulda, un vienā brīdī tie amortizējas.

- Politiskajās aprindās ne reizi vien ir izskanējis, ka no nākamā gada vairs nebūs pieejami Eiropas līdzekļi ceļu remontiem. Vai tas nozīmē, ka ceļu remontiem vairs nebūs iespējams iegūt jebkādu Eiropas finansējumu?

- Var būvēt slimnīcu, var būvēt ceļus, var veidot jaunas darba vietas zinātniekiem... Tā ir Latvijas stratēģiskā izvēle. Piemēram, Igaunija jau šajā plānošanas periodā vairāk naudas novirzīja zinātnei un inovācijām, nevis ceļiem. Ar ceļu finansējumu ir tā, ka tas bija priekšfinansēts.

Tēlaini izsakoties, mums ir septiņu gadu “rāmis” un aploksne ar naudu septiņiem gadiem. No šīs aploksnes mēs vairāk iztērējām pirmajos gados, līdz ar to nākamajos gados bija palicis mazāk finansējuma. Tāpat jāņem vērā, ka Latvija nav likusi ceļos lielākus nacionālā budžeta līdzekļus, kā tas bija sākotnēji solīts.

Līdz ar to tur varētu rasties zināms caurums. Tā ir liela problēma politiskajā ziņā, jo Latvijā ir nepieciešamas investīcijas ceļu būvē. Ir ļoti daudz nepieciešamības, taču tādas ir arī citās nozarēs. Taču es nedomāju, ka tās būtu beigas.

Piemēram, Ķekavas apvedceļš, kas ir ļoti nepieciešams projekts. Katru rītu radio var dzirdēt, ka lielākie sastrēgumi ir Krogsila un Baložu pagrieziena posmā. Lai arī šis ceļš ir daļa no “Via Baltica”, tas ir vienīgais, kas ārpus Rīgas iziet vien ar divām joslām, nevis četrām, tāpēc ir nepieciešams Ķekavas apvedceļš. Tieši tāpēc “Latvijas Valsts ceļi” jau vairākus gadus attīsta Junkera plāna projektu, kur esošajam ceļam paralēli tiks izbūvēts jauns ceļš, kas apiet Ķekavu, un savienosies ar Rīgas apvedceļu. Šobrīd notiek dažāda veida juridiskas procedūras.

Principā šajā gadījumā, privātais partneris, kurš projektē, būvē un uztur šo ceļu, no valsts saņems garantētu summu, tādējādi, uz privātā partnera pleciem gulstas diezgan daudz risku – uzbūvēt šo ceļu tā, lai tas būtu vieglāk un lētāk uzturams. Tas, savukārt, ir vēl viens veids, kā finansēt ceļu būvniecību – ar ilgtermiņa kredītresursiem. Pašlaik Latvijā ceļi tiek būvēti par ES grantiem – tie sastāda 85%, bet 15% ir nacionālais līdzfinansējums. Ir dažādi citi veidi, kā finansēt ceļu būvniecību, un Latvijai būs jādomā radoši un jāpieņem izšķiroši lēmumi.

Tomēr jau tagad var teikt, ka tā nauda grantu veidā no ES, visdrīzāk, būs mazāk, jo Latvijas kopējā aploksne objektīvu iemeslu dēļ būs mazāka. Un no tās lielāks īpatsvars būs veltīts kam citam, piemēram, inovācijām, energoefektivitātei, “zaļajiem” projektiem. Nedomāju, ka finansējums ceļu jomai nebūs vispār. Mazāk gan būs, nekā iepriekšējos gados. Ja valsts vēlēsies saglabāt ceļu finansējumu esošajā apjomā, tad būs jāmeklē citi veidi.

- Kā kopumā investīciju klimatu Latvijā un ES ietekmē darbaspēka trūkums, jo Latvijā vairākās nozarēs ir vērojams speciālistu trūkums?

- Jā, to mēs esam norādījuši savā ziņojumā Latvijai. Šo pašu problēmu uzsver arī OECD, kā arī Ārvalstu investoru padome. Gadu no gada tiek norādīts uz darbaspēka trūkumu Latvijā.

Tagad, kad ekonomika ir “karstajā cikla posmā”, pieprasījums pēc darbaspēka ir ļoti liels, bet tas var mainīties. Un tas, visticamāk, arī notiks, kad ekonomikas cikls ies uz leju. To mēs atceramies no ekonomiskās krīzes pirms vairāk nekā 10 gadiem.

2007. gadā bija milzīgs pieprasījums pēc strādājošajiem, bet divus gadus vēlāk jau bija milzīgs bezdarbs. Ekonomika ir cikliska, un tāpēc arī mainās pieprasījums pēc strādājošajiem. Protams, ka tas ietekmē arī investīciju lēmumus. Īpaši ārvalstu investori vispirms pārliecinās, vai šeit būs pietiekami daudz darbinieku, kam būs nepieciešams īstenot kādu projektu, vai strādājošie būs arīdzan pietiekami kvalificēti. Ne viens vien projekts Latvijai ir aizgājis secen, jo Latvijā nav pietiekama darbaspēka.

Eiropā kopumā varbūt šī situācija nav tik viennozīmīga. Tur lielāks uzsvars ir uz tehnoloģisko attīstību un robotizāciju, jo roboti var aizstāt kādu darbaspēka daļu. Pirms 15 gadiem zemnieku saimniecības, piemēram, bija daudz citādākas nekā šodien. Tas viss ir atkarīgs arī no konkrētās nozares.

Vēl jāņem vērā, ka Eiropa kopumā ir novecojošs kontinents. Paredzams, ka tuvākajos 15 gados Eiropā vidējais iedzīvotāju vecums būs 45 gadi, ASV 40 gadi. Protams, arī medicīnas sistēma uzlabojas un cilvēki dzīvo ilgāk. Tam līdzi nāk virkne citu problēmu, piemēram, pensionēšanās vecuma celšana, lai cilvēki varētu ilgāk strādāt. Tā ir tāda kompleksa problēma, kam nav ātra risinājuma.

Viens no šiem “pudeles kakliem” investoriem arī ir tas jautājums, vai "manai kompānijai būs pietiekami daudz cilvēku", kas varēs manu produktu pietiekami saražot. Tam ir vēl vienas sekas – viņi parasti jaunā tirgū ienāk ne tikai, lai kaut ko ražotu, bet arī lai pārdotu.

Tā, piemēram, IKEA, “Akropole”, “Lidl”... Viņi šeit ienāk, ne tikai, lai nodarbinātu cilvēkus, bet lai pārdotu pārtiku, mēbeles vai apģērbus.

Attiecīgi – samazinoties cilvēku skaitam, kā tas joprojām notiek Latvijā, attiecīgi samazinās arī tirgus, kam var pārdot. Ir investori, kas meklē tirgu, vai viņi meklē atspēriena punktu, no kura ieiet citos tirgos. Ilgāku laiku bija uzskats, ka Latvija varētu kalpot kā “tilts starp Austrumiem un Rietumiem”, no kurienes kādas rietumvalstu kompānijas varētu vēlāk ieiet Austrumeiropas tirgos un otrādi. Tomēr pašlaik, acīmredzot, šāds biznesa modelis nestrādā. Darbaspēka tendences investoru skatījumā ir nozīmīga problēma, un vēl pie šīm problēmām tiek norādītas arī tādi faktori kā naudas atmazgāšana.

- Jūs pieminējāt šo ekonomikas cikliskumu, un vai pastāv risks, ka varētu sākties jauna krīze, kas savā mērogā varētu būt līdzvērtīga tai, kas bija pirms 10 gadiem?

- Ja mēs raugāmies uz ekonomikas veselīgumu un visiem pārējiem indikatoriem, kas raksturo ekonomiku – darbaspēks, investīcijas, eksports, mājokļu cenas... Tāpat pašlaik ES dalībvalstīm ir ieviesta stingrāka makroekonomisko risku uzraudzības sistēma.

Varam secināt, ka lielākā daļa Eiropas valstu ir daudz labākā stāvoklī nekā pirms iepriekšējās krīzes. Toreiz Latvijā bija ļoti lēti un pieejami kredīti. Šobrīd ir pretēja problēma – bankas ir ļoti konservatīvas, un nereti privātpersonām un MVU ir ļoti grūti saņemt kredītu. Kopumā tas kredītportfelis Latvijā desmit gadu laikā ir samazinājies.

Šķiet, ka Latvija un Eiropa pašlaik ir labākā stāvoklī, nekā pirms iepriekšējās krīzes, un tik dziļai krīzei kā pirms 10 gadiem nevajadzētu atkārtoties.

Par to ir daudz teoriju, piemēram, ekonomista Jozefa Šumpētera teorijas, kas liecina, ka tādas krīzes kā pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados - “melnā piektdiena”, septiņdesmitajos “naftas krīze” un pirms desmit gadiem pieredzētā – tās ir ļoti dziļas un pamatīgas. Tik dziļas krīzes nenotiek bieži. Krīze kaut kad arī būs, jo lielākajā daļā Eiropas valstu izaugsme nav tik strauja, un ekonomika sāk atdzist, un par to liecina arī daži citi indikatori.

Ekonomiku nereti arī sauc par “nožēlojamo zinātni”, jo kaut ko prognozēt ir grūti. Ja iepriekšējo krīzi būtu iespējams prognozēt, tad noteikti daudz kas tiktu darīts citādāk. Kļūdījās arī dažādi populāri ekonomisti savās prognozēs, tāpēc arī tas, ko es saku, ir diezgan riskanti (smejas).

Bet visdrīzāk, nākamā krīze būs mazāk smaga, jo ekonomikas pamatrādītāji ir veselīgāki nekā iepriekš. Krīze parasti sākas tur, kur to vismazāk gaida, bet jārēķinās, ka ekonomika ir cikliska, un tur neko nevar darīt.

- Runājot nevis par ekonomiskiem, bet par politiskiem faktoriem. Piemēram, pirms pieciem gadiem Krievija iebruka Ukrainā, un kā tas ir ietekmējis investīciju plūsmu Eiropā?

- Tām valstīm, kas ir Eiropas austrumu pusē, to vidū arī Baltijas valstīm, toreiz bija diezgan dziļš efekts. Šī pasaules daļa globālo investoru skatījumā ir kļuvusi tāda kā “toksiskāka” un riskantāka. Lielā mērā tas ir ģeopolitisku iemeslu dēļ. Tomēr arī Ukrainas krīze ir amortizējusies un kļuvusi par “pierastu” krīzi, piemēram, tikko Eiropas Padomes Parlamentārā asambleja nobalsoja par Krievijas balsstiesību atjaunošanu.

Eiropas Savienība gan pieturas pie tā, ka sankcijas ir jāsaglabā un tās ir pagarinātas. Krievija, attiecīgi, ir pagarinājusi savas sankcijas. Protams, ka investīcijas šajā pasaules daļā, blakus Krievijai, tiek uzskatītas par riskantāku reģionu.

Tas ir arī Krievijas “pelēkās naudas” dēļ, kas ir gājusi cauri šim reģionam. Manuprāt, lielākā problēma mūsu reģionam ir tieši šī “netīrās” naudas klātbūtne mūsu finanšu sistēmās, un finanšu sistēmas nepilnīgās spējas novērst šos riskus. Ārvalstu investori norāda, ka tas ir galvenais risks. Ja, piemēram, “Financial Times” raksta par Latviju piecas dienas pēc kārtas saistībā ar naudas atmazgāšanu, tāpat arī par Igauniju, Dāniju un Zviedriju, tad tas nav labi. Arī šīm valstīm Eiropas Komisija ir ieteikusi uzlabot cīņu pret naudas atmazgāšanu.

- Kāda būtu Jūsu īsā prognoze par to, kas Latvijai tuvākajā laikā varētu mainīties investīciju un Eiropas naudas apgūšanā?

- Viens ir tas, ka līdz šim lielā mērā Latvija ir bijusi ieguvēja no ES struktūrfondiem grantu veidā. Tas, kas varētu mainīties, un mainās ir tas, ka šobrīd vairāk tiek izmantoti dažādi aizdevumi un garantijas, vai investīcijas caur riska kapitālu. Tie ir finanšu instrumenti, kas palīdz ar mazāku publisko investīciju daļu, piesaistot privāto kapitālu, izdarīt vairāk.

Otrais – būs svarīga investīciju kvalitāte. Tā kā grantu apjoms mazināsies, pieaugs nozīme nacionālajam finansējumam. Kā jau iepriekš teicu – ja pirms tam šī proporcija bija 85% ES naudas un 15% nacionālās, tad tagad regulas projektā teikts, ka šī proporcija būs maksimums 70% pret 30%. Līdz ar šo nāksies uzņemties lielāku finansiālo atbildību valstij, pašvaldībām un privātajam sektoram.

Vairāk būs jāizmanto kapitāla tirgus, izlaižot obligācijas (labs piemērs ir Attīstības finanšu institūcija ALTUM, kas ir emitējusi “zaļās obligācijas”, un ieņēmumi no šīs emisijas tiks izmantoti ALTUM ilgtspējīgu tautsaimniecībai svarīgu uzņēmējdarbības projektu finansēšanai lauksaimniecības jomā). Būs lielāka loma privātajam sektoram.

Esam pieraduši, ka lielākus projektus finansē pašvaldība vai valsts, bet mums pašiem jāveido savs kapitāla tirgus tāds, lai privātais sektors varētu veikt lielāku ieguldījumu.

No Eiropas Komisijas puses vēlamies teikt, ka ir jāinvestē gudrā ekonomikā, jāveic ekonomikas transformācija. Ja Latvija turpinās koncentrēties uz ražošanu un pakalpojumu sniegšanu ar zemu pievienoto vērtību, tad agri vai vēlu zaudēs konkurētspēju, algas augs pārāk strauji, un būs atkal potenciāls krīzes aizmetnis. Gudri jāinvestē projektos, kas var nest atdevi, modernizējot ekonomiku. Tas ir virziens, uz kuru Latvijas lēmumu pieņēmējiem jāvirzās Eiropas Komisijas un OECD skatījumā un rekomendācijās.

Vēlos uzsvērt, ka Latvija nav sliktā pozīcijā. Ja sākotnēji tika teikts, ka līdz “Eiropas nomalei Junkera plāns nemaz neatnāks”, tad tagad Latvija ieņem piekto vietu Eiropā pēc investīcijām “investEU” programmas ietvaros. No otras puses jā – paļaušanās uz Eiropas publisko naudu nav vienīgais virziens, ir jādomā par savu, Baltijas mēroga kapitāla tirgu stiprināšanu, lai varētu finansēties arī paši. Un jārēķinās, ka jau tālākā finansēšanas periodā, vēl pēc 10 gadiem, ES finansējums Latvijai kļūs vēl mazāks, jo Latvija būs kļuvusi bagātāka, un tai būs savs kapitāls, ko gudri un ilgtspējīgi investēt.