TVNET pēta: kā izdzīvo nomaļos Latgales ciemos (40)

Viena no attālāko teritoriju problēmām, kas īpaši skar ar 19 pagastiem bagāto Daugavpils novadu, ir ģeogrāfiskā izolētība, proti, teritorijā ir 553 oficiāli reģistrētu ciemu – daudzi tālu no galvenajiem autoceļiem. Savukārt piebraucamie ceļi ir sliktā kvalitātē, sabiedriskais transports uz ciemiem nekursē. Vietās, kurām palaimējies, un maršruts nav slēgts, autobuss civilizācijas virzienā dodas reizi dienā vai pat nedēļā. Nomaļo vietu “pēdējo mohikāņu” vienīgais glābiņš ir autoveikals. 

GALERIJA: Kā izdzīvo nomaļos Latgales ciemos

Ja citviet autoveikalus pamazām slēdz, Daugavpils novadā astoņu gadu laikā to skaits par diviem pieaudzis. Iemesls mazo nerentablo lauku veikaliņu slēgšana. Šobrīd Daugavpils novadā ir 6 autoveikali.

Palēkdamies un zvāļodamies pa putekļaino lauku ceļu šaujas baltais busiņš. Laukos, kur mājas klajumā izmētātas vairāku kilometru attālumā, autoveikals ir  dzīvības dzīsla, vienīgā saikne ar civilizāciju. Kopā ar autoveikalu TVNET dodas ceļojumā pa vietām, ko nav skārušas patērētāju sabiedrības nedienas, kur “lielveikals savu kāju nespers”.  

SIA “Ganpekri” autoveikals uz attālajiem Krustpils, Jēkabpils un Daugavpils novada ciemiem dodas piecas dienas nedēļā – daži maršruti ir vairāk nekā simts kilometru gari.

Autobuss strauji nobremzē un piestāj ceļa malā. Sākumā pat nevar saprast, ko mēs gaidām, līdz aizaugušas takas galā mežmalā uzrodas kā jautājuma zīme salīcis stāvs. Steidzas, bet tik un tā neiet ātri, rokās vējš šūpo nolietotu, pabalējušu plastikāta maisiņu.  Autoveikala klienti ož pēc pelējuma, ar ko mēdz piesūkties vecu māju sienas, medikamentiem, zāļu tējām un urīna. Dažiem drēbes ir cauras un salāpītas.

Vasaras karstumā viņi slēpjas ēnā, bet drēgnās dienās ņem ķeblīti, vilnas segu un dodas uz ceļa gaidīt autoveikalu.

Makaroni, baltmaize un lēts vinčiks zaļā plastmasas pudelē – tā ir populārākā prece, ko ļaudis pērk autoveikalā. Vienkārši pensija ir 200 eiro vai kādam - 80. 

Te, kur jaunajiem nav vietas

Pirmā pietura. Autoveikals iebrauc lauku sētā, kur izskatās kā senā skatu kartiņā - pagalma vidū laiski izgāzušās pojenes  izspūrušām galvām, aka ar biezu ķēdi un spaini, salīkusi koka mājiņa. Mežarasās, mājās  “Kviešos” visu mūžu dzīvo Ņina. Nē, nav grūti, viņa purina galvu. Un patiešām, ar ko gan dzīve saspiestā daudzdzīvokļu mājas dzīvoklī ir labāka? Jā, salā iet uz “sirsniņmāju” pagalmā nav visai konfortabli, bet vai šaurās pilsētas labierīcības ir jaukāka vieta? It īpaši ap astoņiem no rīta, kad, atvainojiet, vienlaikus uz poda sēž lielākā daļa divpadsmit stāvu mājas iemītnieku. 

Iepirkšanās notiek pēc saraksta - lēni un apdomīgi. Ja pārdevējai šķiet, ka pircēja, ko piemirsusi, viņa pārjautā: “Ņina, vai miltus ņemsi? Varbūt marinētus šampinjonus?” 

Mazā busa “vēders” ir apbrīnojami ietilpīgs - nokrautajos plauktos var atrast visu - sālītus gurķīšus, kliņgeri, šnabīti, kaut kādas “astītes”, “spārniņus”, šampūnus, papīra dvieļus, kafiju. Var tikt arī pie tādām ekstrām kā gumijas zābaki un slota, bet iepriekš jāpasūta. 

No malas izskatās, ka divstāvu ķieģeļu mājā, ko ieskauj augļukoki, dzīve ir kā “pie Dieva sāniem”, bet izrādās, ka dzīvokļi stāv tukši - palikušas vien divas vecenītes. Vienīgā pircēja Nadežda kādreiz strādāja sovhoza fermā, pēc tam pastā, tagad dzīvoklī, kur reiz skanēja viņas bērnu balsis, sieviete pavada vientulīgas vecumdienas. Viņa prasa “tuziku” un brīnās par manu nezināšanu. Tā ir desa suņukam!

“Vispirms dzīvniekiem, pēc tam sev - kas paliks pāri,” viņa paskaidro.

Sieviete saka, ka dzīvojot pie ceļa, tāpēc labi - gandrīz katru dienu kāds autoveikals piebrauc. Varētu sapirkt visu ko, tikai naudas nepietiek. “Ģimene it kā ir un nav,” Nadežda saka, paskaidrojot, ka bērni strādā ārzemēs - viens Vācijā, otrs Dānijā. Mazdēls dzīvo Rīgā, bet mazmeita Ukrainā. Visi pa pasauli izsvaidīti.

Daudzi te autoveikala pārdevēju satiek biežāk kā paša bērnus. Turklāt autoveikals piegādā ne vien pārtiku, bet arī informāciju.

Daugavpils novada domes Attīstības nodaļas projektu koordinators Jāzeps Krukovskis saka, ka, lai gan autoveikalu īpašnieki biznesu aizvērt negrasās, lai to uzturētu nākas saskarties ar daudzām grūtībām, ko nosaka zemais apdzīvotības blīvums un lielie attālumi starp viensētām un apdzīvotām vietām. Tātad laiks un degvielas cenas spēlē pret autoveikaliem, kurus nesaudzē arī sliktās kvalitātes lauku ceļi.

“Nekādu lielo peļņu nenes,” uzņēmējdarbību raksturo SIA “Ganpekri” direktore Kristīne, vienlaikus piebilstot, ka nav jau arī tā, ka nodarbotos tikai ar labdarību. “Reizēm ir peļņa, citreiz pa nullēm, bet, ja jāremontē automašīna vai saslimst darbinieks un jāalgo vietā cits, ciešam zaudējumus,” viņa paskaidro.

Galvenais iemesls, kāpēc autoveikals jau 16 gadus ripina pa nomaļajiem ceļiem, ir racionāli domājošiem pilsētniekiem grūti izprotams  - “tāpēc, ka laukos jākustas un kaut kas jādara”.

Tāpēc līdztekus kafejnīcai un veikalam, “Ganpekri” saglabājuši autoveikala maršrutus. 

Māksla izdzīvot

Dmitrijs veikalu gaida, sēžot uz liela pelēka akmens ceļa malā. Kad viņš pieceļas, redzu, ka vīrs ir salīcis kā cirkulis, laikam arī kāja sāp. Žakete un bikses šķiet saaugušas ar viņa līko stāvu kopš kolhoza laikiem. Fotografēties viņš negrib, jo “pārāk labi neizskatās”. Tā viņš paskaidro, un tas ir vērā ņemams arguments. Dmitrija pensija ir ne vairāk, ne mazāk 80 eiro, bet viņš nežēlojas - trim nedēļām pietiek, pēc tam ēd “uz parāda”. Divas saujas makaronu, maza pudelīte lēta vīna, maizes kukulītis.

To visu Dmitrijs saliek desmitām reižu lietotā, plānā plastikāta maisiņā. Jā, autoveikala pircēji ir “zaļās domāšanas” rekordisti.

Autoveikala stāstā nozīmīgu vietu ieņem tāds kultūras fenomens kā parādu klade. Pārdevēja ar plašu vēzienu atšķir rūtiņu kladi, kurā akurāti un detalizēti aprakstīts katra “dzīves gājums” no pensijas līdz pensijai - kas pirkts, par cik, kurā datumā, kad nauda atdota. Liela daļa pircēju atdod parādu un tūlīt pat atkal iekuļas parādos, jo citādi iztikt nesanāk.

Par “parādu kladi” autoveikala īpašniece Kristīne saka – nu kā gan atstāsi cilvēku nekurienes vidū bez maizes.

Tomēr risks ir – daudziem klientiem “rītdiena nav apsolīta”.  16 gadu laikā autoveikala pircēju skaits sarucis vairāk nekā pusi.

“Kādreiz katrā ciematā bija cilvēki, bet tagad tie stāv tukši.”  Viņa atceras kā pirms gadiem pieciem nozuda kāda pastāvīgā kliente - piebrauc veikaliņš, bet no vecās kundzes ne miņas, un tā divas nedēļas. Beidzot briduši skatīties, kas noticis. Izrādījies, ka vientuļo sievieti piemeklējis insults, viņa pakritusi un palikusi bez palīdzības, mirusi. Arī “ātros” autoveikala darbiniekiem nākas saukt visai bieži.

Dvēseliskas sarunas

Vecticībnieks Ivans Ivanovs ir stalts vīrs, kurš naski soļo pāri pļavai. Viņam tik ļoti gribas parunāties, ka iepirkšanās paliek otrā plānā.

Viņš ir pensionēts jūras ģeologs, studējis Maskavā, no 1972. līdz 1982. gadam Kadāfi režīma laikā strādājis Lībijā, kur nedaudz apguvis arābu valodu, pabijis Magadanā, Urālu kalnos, Ukrainā.

Ilgi strādājis Rīgā uzņēmumā ar šizofrēnisku nosaukumu “Latgiproprom”. Ivana sieva, desmit gadus jaunāka par viņu, dzīvojot Rīgā. Viņš te viens pats vecāku mājās. Neticami, bet Ivanam ir 80 gadu. “Ko Tu man to mazo iedevi - tur nekā nav,” viņš savas autobiogrāfijas vidū uzsauc pārdevējai, kas maisā ielikusi mazo vīna pudeli. Pārdevēja saka, ka mazajā pudelē vīns esot stiprāks. Ivans pagroza mantu rokā un beigās paņem otru. “Gribi salītos gurķīšus?” “Ko Tu? Man pašam savi.” Ivans visu laiku smaida un nerimstas stāstīt par sevi - šķiet, ka klausītājus viņš ilgi gaidījis. Promejot viņš sauc, ka viņa vectēvs pie Krievijas cara dienējis, bet slavenais komponists Jānis Ivanovs ir viņa onkulis.

Pie pamesta padomju laiku veikaliņa drupām zālē snauduļo paģirains vīrietis. Salīdzinot ar pārējiem viņš ir “jaunietis”, lai gan sarkani brūnā ādas krāsa, žulgainais skatiens un darba apģērbs liedz noteikt vecumu. Viņš gaida mūs, lai papildinātu “dienišķās devas” krājumus. Satrūkstos, kad blakus viņam pamanu desmit gadus vecu meiteni. “Mans onkulis”, paskaidro meitene. Strādājot fermā. Ar zilu vintage velosipēdu piebrauc vēl kāds, nu, kā lai saka... Gados jauns lauku iedzīvotājs.

Iereibis tēls gluži kā no čerkstošas septiņdesmito gadu propagandas kinolentes par alkohola postu sovhozos.

Tikmēr pirmais pļēgurs ir uzlāpījies un gatavs, gan pozēt fotogrāfam, gan dvēseliski izrunāties. 

Nākamais klients ir patīkams vecs vīrs, kurš braši turas, priecājas par ciemiņiem un joko. Viņš dzīvo viens mājā, kas kādreiz bijusi labi apsaimniekota. Tagad divas automašīnas, traktors un lauksaimniecības tehnika ieaugusi zālē. Jānis Mazurs kādreiz bija traktorists, zemnieks, bet pēc piedzīvotā insulta vairs nesaimnieko. Sieva viņsaulē, bet dēls pilsētā - atbrauc, šo to piepalīdz un prom ir.  “Re, mans pirmais opelītis,” viņš rāda uz sarūsējušu braucamo. “Tehnika man kādreiz daudz bija, bet ko nu vairs - pārdevu.” Jānis saka, ka nekur prom no savām mājām negribot. “Kas man pensionāram ko nedzīvot, ja veikals, re, pagalmā ieripo.”

“Klientu skaits sarūk,” saka autoveikala pārdevēja Lilija, piemetinot, ka lauku cilvēki ir stipri - turas. “Ir jau te arī turīgas zemnieku saimniecības, bet viņiem visiem ir savas mašīnas.” Interesanti, ka autoveikalā var norēķināties ar maksājumu karti, bet pircēji tomēr maksā skaidrā naudā.

Lai uzturētu autoveikalu, ar to ir “jāauklējas”, vēlāk stāsta autoveikala īpašniece Kristīne. “Ziemā, kad mīnusi, kases aparātu sasedzam. Vecie kases aparāti, kas bija pirms reformas, visu izturēja – salu, putekļus, karstumu un 20 grādu salu. Šie ir divas reizes mēnesī jāsūta uz apkopi.”

Mitrums, karstums, putekļi un sals kaitē, gan tehnikai, gan darbiniekiem, kuriem jābūt īpaši izturīgiem, lai dienu no dienas kratītos pa vientulīgajiem lauku ceļiem. 

Pircēji no kapiņiem

“Sveika, saimniec,” pa gabalu sauc kundze, kas labu gabalu nākusi no mājām mežmalā. Ināra ir rīdziniece, kas uz viensētu nekurienes vidū pārcēlusies, jo “pēc meitas nāves man te ir vieglāk”. Bijušais vīrs un dēls viņu apciemo. “Viņi mani saprot,”  noskandina Ināra. Viņa ir sapucējusies - melna mežģīņu blūze, blondie mati saņemti copē, uz sejas kosmētika. Ināra ar vērienu atdod 120 eiro un krāmē pilnu somu - atkal uz parāda. Viņa pērk kaulus suņiem paskaidrojot: “Mans vectēvs teica: ja gribi labus suņus, baro kārtīgi!  No cilvēkiem es nebaidos. Ja baidītos, te nedzīvotu, bet suņus vajag, jo nāk stirnas, mežacūkas, alņi.” Ināra izplūst stāstā par stirnām, kurām ir “slikts raksturs”, lāci, kas apēda skudru pūzni, alni, kas ir mierīgs, bet iespēra pa mājas stūri. Ināra tur kazas, bet vistas nevarot, jo mežs esot pilns ar caunām, kas “iet pa jumtu un suņi neko nevar izdarīt”. Ināra nopērk lielu maisu ar “astītēm priekš ūdelēm”. “Viņas man peles ķer labāk nekā kaķis.” Ināra saka, ka ūdeles viņus izglābušas, tāpēc ļaujot tām dzīvot mājā un vēl piebarojot.

“Ja kāds manām ūdelēm pāri darīs,” viņa piedraud neredzamam ūdeļu ienaidniekam. 

Kādā rudenī peļu bijis tik daudz, ka tās līdušas visur - ne inde, ne lamatas neesot līdzējušas. Tad atnākušas amerikāņu ūdeles un izķērušas peles. Māja, kurā dzīvo Ināra  kādreiz piederējusi dzejniecei, kas māju pārdevusi “kopā ar mani kā ar tarakānu”. Jaunajiem saimniekiem pagaidām nevajagot, tāpēc tie ļaujot Inārai tur dzīvot. 

Kad piestājam pie kapu uzkalna, pabrīnos: te būs pircēji? Tomēr drīz aiz kopiņām pavīd daži stāvi un sastājas rindā pie autoveikala.

Tā ir vienīgā rinda šīs dienas laikā. Sīks vīrs stilīgās saules brillēs aiz krekla paslēpj vīna pudeli. Šodienas normu esot nostrādājis, viņš paskaidro. Kopā ar pārējiem pašvaldības “simtlatnieku” programmā kopjot zaldātu kapus. Kapsētā valda vislielākā rosība tuvējā apkārtnē - tiek pļauta zāle, ierīkoti celiņi. 

No skaista, iekopta dārza iznāk vecāks vīrs vārdā Antons Ansvēriņš. Bērni dzīvo Rudzātos un Liepājā. Arī Antons ir bijušais kolhoznieks. Kādreiz te valdījusi rosība, bijis dzīvīgs rajons, bet tagad līdz septiņus kilometrus attālajam centram autobuss kursē reizi dienā. 

Par mums, "viņiem" un autoveikalu nākotni

Kad viņi tur stāv raupjiem pirkstiem saujā meklēdami monētas un veikalniece atver rūtiņu kladi ar parādu sarakstiem, man ir kauns... Kauns par valsti, kurā cilvēki dzīvo TĀ, par valsti, kurā nav pat divu miljonu cilvēku, bet ir tie, kas nespēj izlemt, kā iztērēt desmitus tūkstošu - pirkt konceptuālo mākslu – greizu skārda vāku, uz kura rakstīts “Kas es esmu?” vai varbūt tomēr zīmējumu, kurā tūkstošs reizes uzvilkts vārds “Kāpēc?”, un tie, kas drebošām rokām “uz parāda” pērk makaronus. Un tie otrie nav kaut kādi otrās šķiras, totāli nodzērušies vai “paši vainīgi”. Viņi te ir piedzimuši, cienīgi dzīvojuši - viens strādājis par pastnieku, cits studējis Maskavā, bijis ģeologs, vēl kāds meistars, kombaina vadītājs. Man ir kauns, ka kāds no viņiem aiz sevis kā svešķermeni velk slimu kāju, vai čāpstina bezzobainu muti, un nav neviena, kas varētu saārstēt gūžu, vai “uzsaukt” kaut pašu lētāko zobu protēzi.

Viņi nav no tiem, kas pārpludina sociālos tīklus ar žēlabainiem palīgā saucieniem, viņu vārdus neatradīsiet labdarības organizāciju sarakstos. Un kurš gan viņiem ziedotu? Tādiem veciem, krunkainiem, ar demences iezīmēm raksturā.

Daugavpils novada domes pārstāvis Jāzeps Krukovskis uzskata, ka autoveikaliem nav perspektīvas - nākotnē tie izzudīs, un viņu vietā nāks mūsdienīgāka tirgošanās forma, proti, pirkumu izvēle un norēķināšanās notiks virtuālajā vidē, kurai sekos preču piegāde. “Vienmēr būs cilvēki, kuri gribēs dzīvot laukos, citi tur pavadīs vasaru,” saka Jāzeps Krukovskis, piebilstot, ka kamēr vēl lauku viensētās mīt seniori, autoveikali pie viņiem dosies kā ierasts.