Lūsis komentē ⟩ Divas riepas – labi! Četras riepas – slikti! (9)

Toms Lūsis
CopyLinkedIn Draugiem X
Foto: TVNET

Mani vienmēr fascinējušas dažādās pilsētvides aktīvistu kampaņas un veikumi. Lai arī pāris no tiem šķituši vairāk nekā trāpīgi, lielākā daļa tomēr parasti likusi aizdomāties: velns – droši vien ir ļoti jauki, ja tavā dzīvē vairs vienkārši nav īstu problēmu un sava ego apmierināšanai esi spiests izdomāt jaunas... 

Nelielam taktiskam pārsvaram jau priekšlaicīgi vēlos pateikt, ka, manuprāt, Rīgas dome pēdējo padsmit gadu laikā to iedzīvotāju labā, kas nav krieviski domājoši pensionāri mikrorajonos, ir darījusi sasodīti maz, un mani iepriekšējie raksti neļaus pārprast nostāju galvaspilsētas pārvaldības jautājumos (īpaši atjautīgajiem – klikšķiniet uz mana vārda raksta augšdaļā). Pēc šī nelielā ievada esmu gatavs uzsākt kritisku vārdu virknējumu visiem tiem, kuriem šķiet, ka jebkuras visuma problēmas atrisināsies, kolīdz uz katras Rīgas ielas tiks izveidotas velojoslas abos virzienos un to malās būs puķu podi. 

Ironiskā kārtā, tieši “podu glābšana” bija viena no akcijām, kas lika manām smadzenēm censties izdalīt ar nulli. Proti – pilsētas apsaimniekotāji bija veikuši kārtējo sev raksturīgi tizlo soli un centrā uzstādījuši grūti kopjamus un pārāk dārgus milzu puķupodus. No malas skatoties – tie traucēja pārvietoties ne tikai gājējiem, bet arī velosipēdistiem, turklāt nesniedza patvērumu no saules, kā to darītu koki, tāpēc pilsētas labā principā darīja tikpat daudz laba, cik salūzuša kaula ārstēšanai dod savainojuma papūšana un nobučošana.

Kolīdz atbildīgās instances saprata savu kļūdu un nolēma podus novākt, interneta vidi ātri vien izrotāja mirkļbirka #glābjampodus, kuras aktīvisti aicināja “adoptēt podus” (piezīme sev – podu adoptēšana būtu lieliska tēma nākamajam “Dod Pieci” maratonam). Nevaru nedz noliegt, nedz apstiprināt to, ka pēc iniciatora aicinājuma vietnē twitter “nofočējies ar savu mīļāko podu un dalies ar pasauli”, publicēju internetā bildi ar parakstu: “Lūk, mans mīļākais pods, nupat aplaistīju”, kurā esmu apķēris savu tualetes podu. 

Kritizēt galvaspilsētas domes un tās apakšstruktūru darbu ir ne tikai vērtīgi, bet arī ļoti vienkārši. Brīdī, kad viss ir slikti, katrs nepiepildīts esošais vai topošais politiķis var izvēlēties jebkuru kļūdu un censties panākt ļoti plašu tās rezonansi. Un šeit pat nav būtiski vai tā ir nesakārtotā veloinfrastruktūra vai muļķīgi puķu podi, jo abos gadījumos tas ir tikpat vērtīgi, kā uzspļaut uz ceļmallapas un pielīmēt to pie vēsturiskā bruģa. Neesmu moderns pilsētvides aktīvists, kura vienīgā dzīves raize ir no dzīvokļa centrā kopā ar savām atvasēm kravaskastes velosipēdā aizkratīties līdz Kalnciema tirgum, tomēr man šķiet, ka Rīgas lielākā un pagaidām vienīgā īstā problēma ir sūdīgs sabiedriskā transporta tīkls.

Jā, Rīgā ir pārāk daudz automašīnu. Neoperēju ar sev nepieejamu statistiku, taču izsaku pārgalvīgu minējumu, ka lielākā daļa no šīm automašīnām ir nevis pašu rīdzinieku spēkrati, bet gan to Latvijas iedzīvotāju, kuri uz darbu galvaspilsētā ierodas ne tikai no tuvējām piepilsētām, bet arī salīdzinoši tālākām pilsētām kā minimums 100 kilometru rādiusā. Vai veloceļi un puķupodi liks šai te – lielākajai daļai autovadītāju – pārsēsties uz velosipēdiem? Diez vai. Vai utopiskas “park&ride” sistēmas ieviešana spēs nodrošināt visiem šiem cilvēkiem nokļūšanu no jebkuras Rīgas robežas līdz darbam centrā vai kādā no mikrorajoniem? Diez vai. Respektīvi – mums var būt piecas velomaģistrāles no Berģiem līdz Bolderājai, bet neredzu kā tas varētu ievērojami samazināt automašīnu skaitu pilsētā. 

Jā, es ļoti priecātos, ja viss Rīgas centrs būtu brīvs no automašīnām, pilns ar kokiem un āra kafejnīcām, tajā pat laikā dzīvoju mikrorajonā, kurā ik vakaru ir milzu sastrēgumi ar automašīnām, kuru vadītāji cenšas izkļūt ārā no šīs lieliskās pilsētas, lai nopelnīto naudu aizvestu uz savām pašvaldībām. Tie nav cilvēki, kuri pārvāksies uz dzīvi Rīgas centrā, ja šeit būs veloceliņi un podi, bet tie ir cilvēki, kuri apsvērtu iespēju savas automašīnas atstāt piepilsētā, ja būtu iespēja ērti pārvietoties ar sabiedrisko transportu. 

Kā topošais pilsētvides eksperts, esmu bijis kādā pilsētā ārzemēs, kurā ir neskaitāmi daudz platu ielu. Tās ir piemērotas gan gājējiem, gan velosipēdistiem, gan sabiedriskajam transportam un autovadītājiem. Šajās ielās ir koku alejas, kā arī milzīgs daudzums ziedu un citu apstādījumu. Šī pilsēta ir Drēzdene. 2. pasaules kara laikā to teju vai pilnībā iznīcināja, bet vēlāk praktiski uzcēla no jauna. Ja vēlamies, lai Rīga kļūst par līdzvērtīgi modernu pilsētu, mums nepieciešams vai nu vēl viens pasaules karš, vai arī aktīvisti, kas redz tālāk par savu un velosipēda priekšējo riepu vai podu, uz kura sēž. 

Tieši tāpēc vēlos aicināt visus pilsētvides entuziastus koncentrēt savus spēkus nevis, lai veidotu stilīgas vizualizācijas tam, kā dažādas ielas varētu izskatīties ar foršiem veloceliņiem un zaļumiem vai tam, lai organizētu podu glābšanas akcijas, tā vietā piedāvājot pilsētas vadībai risinājumus sajātā sabiedriskā transporta tīkla uzlabojumiem. Jo pilsētas vadībai, acīmredzot, šinī sakarā nav pilnīgi nekādu ideju vai vīziju un ir skaidrs, ka viņiem noderētu palīdzība. Rīgas dome piedzīvo pārmaiņas un nu jau mums ir arī tīri tā neko satiksmes ministrs (Tāli, lūdzu, vairs nepiedalieties nesankcionētos protesta velobraucienos) – iespējams, ar laiku jūs uzklausīs. Glābsim pilsētu, nevis podus.

Komentāri (9)CopyLinkedIn Draugiem X
Aktuālais šodien
Svarīgākais
Uz augšu