“Krītošā kaķa” fenomens, kas 1969. gadā palīdzēja NASA astronautiem

"Krītošā kaķa" fenomens.

FOTO: Wikimedia Commons

Visiem labi zināms ir fakts, ka kaķis vienmēr krīt uz kājām. Pat tad, kad krīt ar muguru pa priekšu, kaķis spēj veikli apgriezties un piezemēties uz ķepām. Pagātnē daudzi zinātnieki, piemēram, Džordžs Gabriels Stoks un Džeimss Klerks Maksvels ir izrādījuši interesi par šo fenomenu, tomēr neviens no viņiem neveica nopietnu pētījumu.

Vēstulē savai sievai Katrīnai Mērijai Klerkai Maksvelai Džeimss Maksvels rakstīja: “Man bija jāpaskaidro, ka pētījuma mērķis būtu uzzināt, cik ātri kaķis spēj gaisā apgriezties. Pienācīgākā metode, lai to noskaidrotu, bija kaķa nomešana uz galda vai gultas no dažādiem augstumiem.”

1969. gadā veiktā pētījumā, kuru finansēja NASA, Kalifornijas zinātnieki T. R. Keins un M. P. Šērs zinātniskajā žurnālā “International Journal of Solids and Structures” publicēja pētījumu, kura nosaukums bija: “Dinamisks krītošā kaķa fenomena izskaidrojums” (A Dynamical Explanation of the Falling Cat Phenomenon).

FOTO: Wikimedia Commons

No diviem savienotiem cilindriem viņi izgatavoja īpašu “kaķa” modeli, kuru locīja un staipīja, veicot novērojumus un izdarot dažādus secinājumus, kas izskaidrotu pētījuma problēmu.

NASA to visu finansēja tāpēc, ka tā vēlējās attīstīt veidus, kā astronautiem labāk orientēt savu ķermeni bezsvara stāvoklī kosmosā. Vēlāk pētījumā iegūtie secinājumi tika pārbaudīti sporta zālē uz tramplīna.

Uz augšu