Ieskats pašmāju psihedēliķu "The Bad Tones" jaunajā albumā

“The Bad Tones” FOTO: publicitātes

Neko jaunu jums nepateikšu, paziņojot, ka rokmūzikā viss jau sen ir izdomāts. Bass, ģitāra, bungas - šo instrumentu kombinācijas ir bijušas dažnedažādas, un likumsakarīgi, ka šajā žanrā pārsteigt ar ko jaunu ir praktiski neiespējami. Jā, var salikt vēl kādu nebijušu kombināciju, izmantot tehnoloģiju straujo attīstību, taču rokmūzikas kanons faktiski ir izveidots. Iespējams, ka pēdējā grupa šajā kanonā, kas ieviesa kādas izmaiņas bija "Radiohead", un arī, balstoties uz klasiķu "Pink Floyd" pleciem. Arī jaunā pašmāju grupa "The Bad Tones" atsaucas uz "Pink Floyd", taču dara to tieši un apzināti, iekļaujoties tā dēvētajā rokmūzikas "revival" strāvojumā.

The Bad Tones "Is It Good Enough?"

Šādas "revival" jeb nostalģijas apvienības bijušas gan astoņdesmitajos, gan deviņdesmitajos, kaut vai tas pats britpops - tādas grupas kā "Ocean Colour Scene", "Oasis" apzināti citēja sešdesmito, septiņdesmito gadu rokmūziku. Arī vēlāk Lielbritānijā neskaitāmas grupas ("The Coral", "Cosmic Rough Riders" u.c.) atsaucās uz klasiķiem, neko īpaši jaunu savā skanējumā klāt neliekot. 

Pavisam nesen intervijā mūzikas žurnālistam Zeinam Lovam (Zane Lowe) grupas "Radiohead" līderis Toms Jorks (Thom Yorke) teica šādus vārdus: "Ja mākslinieks sāk atkārtot pats sevi, domādams, ka tas vajadzīgs klausītājam, tad viņš ir dimbā. Viss ir beidzies." Tik tiešām, "Radiohead", lai arī atsaucas uz grandžu, psihedēlisko roku, meklēja un atrada savu unikālo skanējumu, ierakstot paši sevi rokmūzikas vēsturē. Arī Džeks Vaits (Jack White) - viens no blūzroka "revival" lāpnešiem, savā jaunajā platē, jauna skanējuma meklējumos, sadarbojās ar repera Kendrika Lamāra pavadošo grupu, sakausējot blūzu un hiphopu. 

Latvijā arīdzan pēdējos gados parādījušās vairākas "revival" grupas - "Big Bluff" spēlē tradicionālu blūzroku, "Laime pilnīga" ir bezcerīgs "Led Zeppelin" tribute ansamblis, "Spāre" ir 70. gadu psihedēliskā roka pakaļskrējiens - tas viss tehniski skan labi un profesionāli, taču tajā visā trūkst oriģinalitātes. Diemžēl,

lai cik skanīgs un izsmalcināts ir "The Bad Tones" albums, arī tajā ir vairāk pagātnes nekā nākotnes.

Saprotu, ka ne visiem lemts atrast ko novatorisku, un ne visus tas interesē. Jau pirms pieciem gadiem, kad "The Bad Tones" vēl sevi dēvēja par "The Pink Elephant", sarunā ar puišiem sapratu, ka muzikāli šī jaunā grupa iedvesmas meklējumos ir devusies vairākus gadu desmitus senā pagātnē, uz psihedēliskās rokmūzikas ēru, kad vienā solī ar puķu bērnu kustību, svētceļojumu uz Vudstoku un eksperimentiem ar LSD, darbojās tādas grupas kā "Pink Floyd", "Jefferson Airplane" un "Led Zeppelin". Protams, četri jaunekļi, kas satikušies Rīgas Doma kora skolā, kur studējuši džeza mūziku, ir pazīstami arī ar mūsdienu grupām - jaunajā albumā var saklausīt atsauces uz Sietlas kolektīva "Fleet Foxes", taču nekādas radikālas pārmaiņas, kā to izdarīja, piemēram, tipiska "revival" grupa "Tame Impala", mūziķi nav iecerējuši.

Noklausies albumu.

Albumu interesantāku nepadara arī dziedāšana angļu mēlē. Ir tikai viens izņēmums - dziesma "Saullēkts", kurā izmantots... gribētu teikt kāda grupas dalībnieka teksts, bet nē - Klāva Elsberga dzejolis. Vai tiešām nav dūšas uzrakstīt vārdus pašiem? Vai nav pašiem nekas vēstāms šai pasaulei? Un šo jautājumu adresēju ne tikai šai grupai, bet lielai daļai pašmāju mūziķu, kuri komfortabli paslēpušies zem labskanīgās, pierastās angļu valodas lietussarga.

Latviešu valodas konteksts, protams, uzreiz liek vilkt paralēles ar mūsu pašu psihedēliskā roka klasiķiem - grupu "Katedrāle". Un tas kļūst interesanti.

"Ārzemniekiem mēs esam interesanti tieši ar atšķirīgo, kas pacelts universālu metaforu līmenī," savā dienasgrāmatā raksta režisors Alvis Hermanis.

Albums ierakstīts "Gheijn Studio" Hāgā, Nīderlandē, un to producējis Jaspers Rass (Jasper Ras), kurš ar grupu strādājis jau pie iepriekšējā EP "Bad Tunes", kurš iznāca 2018. gada augustā. 

Ieraksta tehniskā kvalitāte ir augstā līmenī, piedomāts pie dažādām niansēm, īpaši, lai tuvinātu kopēju skanējumu 60. un 70. gadu ekvivalentiem. Jau albuma otrajā dziesmā "Over Me", kas pulsē kustīgā džezroka ritmā, ienāk sulīgs saksofona solo, drīz dziesmai liekot izgaist, jeb nofeidoties, kas, protams, arī mūsdienās nav plaši izplatīts paņēmiens. "Soon I'll Be Gone" iesākas kā kāds agrāk nedzirdēts "Fleet Foxes" skaņdarbs - daudzbalsība ir skanīga, taču tas viss jau dzirdēts ne tikai klasiķu "Crosby, Stills & Nash" ierakstos, bet vēl pavisam nesen. Dziesma "Moon Song" ir no "Pink Floyd" dziesmu grāmatas - Sida Bareta plaukta. Tā var turpināt un turpināt...

Jā, varbūt arguments doties nostalģijas vilcienā ir pamatots. Galu galā, ja neko jaunu izdomāt nevar, tad labāk citēt labākos piemērus no vēstures? Un tomēr, laikā, kad mūzikas ir tik daudz un iespējas ir bezgalīgas, vai klausītājs izvēlēsies oriģinālu vai veltījumu? 

No 5. jūlija "The Bad Tones" albums pieejams visās straumēšanas vietnēs un to iespējams iegādāties CD un vinila formātā grupas Bandcamp profilā vai uz vietas mūzikas ierakstu veikalā “Upe”.

Grupas sastāvs: Edvards Broders (balss, ģitāra, pirms tam spēlējis grupā «The Moonhouse»), Rūdolfs Ozols (balss, ģitāra, pirms tam spēlējis grupās «MonkeyRocks», «Pyro Trees»), Alberts Levics (balss, basģitāra, spēlējis ar «Rebel Riot») un Kalvis Sležis (balss, sitaminstrumenti, spēlējis ar fankmūzikas grupu «Bunch of Gentlemen» un palīdzējis ierakstīt Gata Ziemas dziesmu «Nelaiķa pavadonis»).

Plates izdošanas koncerts notiks 12. augustā Torņakalna privātās vidusskolas pagalmā. Biļetes pieejamas eKasē šeit.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. 

Par materiāla saturu atbild SIA "TVNET". Saturu veidoja Jānis Žilde. 

FOTO: #SIF_MAF2019
Uz augšu
Back