Sudmaliņu konkurss – medusmaize dejas ekspertiem

Ballet folklorico de la Universidad Austral de Chile

FOTO: LNKC publicitātes foto

Starptautiskā tautas dejas festivāla “Sudmaliņas” skatuviskās dejas konkursu neoficiāli vērtēja arī nacionālā žūrija septiņu dejas ekspertu sastāvā.

Neoficiāls ekspertu vērtējums

Dejas sacīkste ir jaunievedums festivālā "Sudmaliņas". Šogad tikai otro reizi, kaut šie ir jau devītie svētki dejai. Protams, visus interesē konkursa rezultāti. Diemžēl rīkotāji starptautiskās žūrijas lēmumu sola izpaust tikai svētku noslēguma koncertā Liepājā 14. jūlijā. Ko darīt? Nolēmu pēc konkursa aptaujāt konkursa skatītājus, kurai dejotāju grupai viņi dotu pirmās trīs vietas? Sanāca diezgan reprezentatīva aptauja, jo starp skatītājiem bija septiņi horeogrāfi, deju kolektīvu, ansambļu un kopu vadītāji, Deju svētku virsvadītāji, konkursu laureāti, starptautisku un nacionālu dejas konkursu vērtēšanas komisiju dalībnieki un priekšsēdētāji. Mūsu subjektīvos vērtējumus summējot, sanāca tāda aina, kādu redzam tabulā.

FOTO: publicitātes

Ja par pirmo vietu dotu trīs punktus, par otro – divus un par trešo tikai vienu, tad varam uztaisīt kopsavilkumu. Pirmā vieta – Serbija (15 punkti), otrā vieta – Čīle (13 punkti), trešā vieta – Ukraina (6 punkti), ceturtā vieta – Polija (4 punkti), dalīta piektā/sestā vieta – Latvija(Daiļrade)/Kipras turki pa divi punkti katram ansamblim.

Konkursa favorīti Serbija un Čīle

“Sudmaliņu” dejas sacīksti iesāka čīlieši (Ballet folklorico de la Universidad Austral de Chile ) un uzreiz pacēla konkursa līmeņa latiņu visaugstākajā līmenī. Kā atzīmēja visi mūsu neoficiālās žūrijas eksperti, ansamblis izceļas ar ļoti smalku dejas izjūtu, kas izpaužas ikkatrā kustību niansē. Čīlieši “Sudmaliņu” konkursā dejoja to pašu dejas kompozīciju, ko pirms nedēļas piedaloties lielākajā mūsu reģiona starptautiskajā folkloras konkursā Lietuvā. Viņu sniegums Lietuvā tikai novērtēts ar otro vietu skatuves dejas kategorijā. Interesanti, ka mūsu vērtējumā viņiem arī pie mums pienāktos otrā vieta. Kāpēc tikai otrā? Tāpēc, ka par viņiem labāk dejoja serbi (Фолклорни ансамбл Богатић “Ђидо"). Arī serbi piedalījās “Saules Žiedas” konkursā Lietuvā un ieguva tikai trešo vietu, bet Latvijā viņi bija pārsteidzoši labi. Mūsu skatījumā serbiem bija visas kvalitātes, kāda nepieciešamas teicamam skatuves priekšnesumam – labs, kompakts deju virknējums, kas virzīts uz to, lai pārsteigtu skatītājus, lieliska dejasprasme un aizrautīgi dejotāji, kas atdod sevi līdz pēdējam. Muzikanti, bez kuriem mūsdienās grūti iegūt skatītāju simpātijas pat skatuves dejas konkursā, palīdz serbu folkloras kopas dejotājiem, niansēti izspēlējot vissīkākās ritma nianses. Kā novērtēja horeogrāfe Baiba Šteina, serbiem bija apbrīnojama kāju tehnika un tempa kāpinājums ar kuru dejotāji viegli tiek galā, bet čīliešiem dabiska dejas maniere un inteliģents, veiksmīgs vairāku deju sakārtojums vienotā priekšnesumā.

Skatuviskā deja pret tautas deju

Sudmaliņu konkurss ir paredzēts tikai skatuves dejai, tātad tam stilam, ko dejo mūsu JDK, VPDK un TDA. Interesanti, ka festivālā un konkursā no ārzemēm piedalās arī deju folkloras kopas, tādas kā serbu folkloras ansamblis Djido un poļu Krakus (Zespoł folklorystyczny ZPIT AGH“Krakus”). Tādēļ horeogrāfei Indrai Filipsonei bija grūti izšķirties starp ukraiņu un poļu grupu priekšnesumiem. Abi ansambļi dejo labi, bet katrs savā stilā. Kā, lai salīdzina stilus? No vienas puses, mums tik ierastais skatuviskais dejas stils, ko savā gucuļu dejas kompozīcijā praktizēja ukraiņu ansamblis, bet no otras – poļu dejas folkloras kopa. Abām grupām priekšnesumi piesātināti ar akrobātiskiem elementiem. Ukraiņi – ar baleta nodarbībās labi trenētiem smalkiem augumiem pret poļiem, kuri fiziski liekas lācīgāki, bet lec varbūt labāk par ukraiņiem. Tiesa – ne visi poļu dejotāji tiek galā ar sarežģītiem akrobātiskiem trikiem – dejas laikā spieķi lido un ne vienmēr tiek noķerti. Tas viņus atmet uz zemāku vietu. 

Man nedaudz savādi liekas, ka “Sudmaliņu” rīkotāji liek vienā maisā skatuvisko un tautas deju. To varbūt var darīt festivālā, bet konkursā tas tomēr nav korekti. Tad jau mēs varētu vērtēt vienā deju konkursā, piemēram  etnogrāfisko ansambli Suitu sievas un deju ansambli Dancis. Izeja ir dalīt kategorijās. Sava kategorija skatuviskās dejas kolektīviem, kā piemēram Ukrainas ansamblim, Latvijas ansambļiem (Daiļrade, Vektors, Venta, Sidrabi), igauņu, indonēziešu un indiešu grupām, kā arī čīliešu folkloras baletam un sava daļa folkloras kopām – kā poļiem un serbiem. Par Kipras turkiem un bulgāriem gan grūtāk spriest, kā viņi paši sevi pozicionē, jo viņu priekšnesumos skatuviskošana tomēr ir pārsvarā par tautas tradīciju. Daļa skatuviskās dejas ansambļu pasaulē ļoti turās pie tautas tradīcijām. Mūsu “Sudmaliņās” tādi ir čīlieši. Pat skatuves horeogrāfijas viņi dejo tā, ka skatītāji notic, ka tās ir tautas dejas. Tā ir liela māksla, kas amatieriem parasti nav pa spēkam.

Latviskais dejas prieks. Kur tas ir?

Kāpēc mūsu dejotāji mūsu pašu vērtējumā nav pirmajās vietās? Taču esam, kā paši lielāmies, dejas lielvalsts. Esam sarīkojuši vislielākos Deju svētkus vēsturē, kur dalībnieku skaits bija pāri par 18 000. Tomēr uz skatuves nav nozīmes dalībnieku skaitam, bet kvalitātei. Tāpat kā Kipras turku ansambli un igauņus arī mūsu dejotājus iegāž ne visai skaidra izpratne, kas ir konkurss un ar ko tur jāstartē? Tādēļ mūsu vērtējumā Kipras turku un latviešu Daiļrades priekšnesums saņēma vienādu vērtējumu. Vienkārši ir pietrūcis izpratnes un arī dejas prieka, bet to nevar aizstāt ar teicamu stāju, skaistiem tērpiem un akrobātiku vai citiem “šova” elementiem. Skatītājiem nav svarīgi, vai ansamblī ir 5 vai 500 dalībnieku, vai vadītāji saņem vai nesaņem atalgojumu, vai tava valsts ir atzīta vai nav.

Dejas skolotāja Taisa Aruma atcerējās, ka vēl pirms “Sudmaliņām” 1988. gadā, kad festivālā “Baltica” piedalījās arī daudzi dejas kolektīvi, kurus uzrunājot etnohoreologs Harijs Sūna uzsvēra, ka nevar būt tāda tautas dejas programma, kurai nav sava stāsta. Šajā, “Sudmaliņu” konkursā  varam ievērot ka, izņemot Daiļradi, citiem latviešu kolektīviem nebija šāda stāsta. Laikam nevar būt nekāda stāsta, ja savu savu dejas priekšnesumu dejotāji sadala divās daļās – tas ir tikai divas, viena no otras neatkarīgas dejas. Ne tik bargs attiecībā pret latviešu dejotājiem ir vācu videoblogeris Markus Aleksandrs (AlexFilmdoku international), kurš rūpīgi seko līdzi latviešu un lietuviešu folkloras festivāliem jau no pagājušā gadsimta deviņdesmitajiem gadiem. Viņa skatījumā latviešu dejotāju ansambļi ir uzlabojuši savu dejas kvalitāti, ja salīdzina ar to, kā bija pirms 20 gadiem, kurpretī, piemēram, indiešu dejotāji ir tādi paši, kādus viņš ir redzējis senāk festivālā Palangā. Viņaprāt dejā jābūt rituālam un tāpēc tieši Daiļrade ir viņa skatījumā ir viens no labākajiem ansambļiem šajā konkursā.

Kas ir latviskais dejas prieks? Vai tas var būt starptautiskais klezmers, kas salikts kopā ar Aulejas dziesmu? Starp citu Aulejā pat padomju laikos, nebija pārstāvētas mazākumtautības, ko nevar teikt par, piemēram, Krāslavu. Horeogrāfes Olga Freiberga, Baiba Šteina un ne tikai viņas vien ir norūpējušās par latviskā komponentes trūkumu latviešu skatuviskajā dejā, par pārlieku lielu gājiena un skrējiena soļa izmantošanu, kā arī horeogrāfisko risinājumu vienkāršošanu, kas parādās tajās dejās, kas pielāgotas dejošanai deju svētkos stadionā. Tās ir pārsvarā ornamentālas horeogrāfijas, kurās ir daži tautas deju elementi un tas arī viss. Pārējais ir horeogrāfiskas impresijas par mūziku. Tai pašā laikā horeogrāfe, “Sudmaliņu” idejas autore Ingrīda Saulīte uzskata, ka mēs bieži vien esam pārāk kritiski paši pret sevi. Viņa izceļ Daiļrades priekšnesumu, kurā saskatāma, viņasprāt līdz šim deju kolektīvu praksē neredzēti laba gaume un korekta attieksme pret tradīciju. Tāda attieksme pret folkloru ir jāatbalsta, jo šobrīd reti kurš no mūsu deju ansambļiem spēj izveidot šāda līmeņa horeogrāfisku darbu, ar kuru var sasniegt panākumus starptautiskā festivālā.  

Rīgas Kultūras un tautas mākslas centra “Mazā Ģilde” deju ansamblis ”Daiļrade”

FOTO: LNKC publicitātes foto

Diži un dedzīgi

Vai tajā tālajā 1992. gadā, kad Ingrīda Saulīte ierosināja izveidot tautas dejas festivālu, kā alternatīvu folkloras festivālam Baltica, kurā dejotājiem bija mazas iespējas izpausties, kāds varēja iedomāties, ka latviešu deju kolektīvi ne visai labprāt vēlēsies piedalīties festivālā un konkursā pašu zemē? Paldies, ka vispār kāds piedalās! Ja jau esam dejotāju tauta, varbūt kopā varam atrisināt tās problēmas, kuras spilgti parāda Sudmaliņu konkurss? Ieklausīsimies dejdara Viļņa Birnbauma novēlējumā latviešu dejotājiem “Sudmaliņās”: “Diži un dedzīgi dancot, draudzīgi un dāsni daloties latviskās dejas priekā!”

Ernests Spīčs, dejas pētnieks.

Izziņai:

Mūsu vērtējums nav saistošs svētku rīkotājiem, bet dejotājiem un viņu vadītājiem, kā arī kultūras funkcionāriem gan ir vērts padomāt un varbūt kaut ko mainīt savā darbībā, lai mūsu dejotāji šādā konkursā varētu būt starp vislabākajiem.

Raksta mērķis ir stimulēt latviešu dejotājus mācīties veidot dejas priekšnesumus, veidot savu dejas stāstu, meklēt lieliskus muzikantus, mācīties tautas deju un sadancošanu ar “dzīvu mūziku” tāpat nedejot robotiskas kustības konservētas mūzikas pavadījumā.

Kādi tad ir dejas ekspertu ieteikumi? Lasi vēlreiz uzmanīgi tekstu, tad sapratīsi.

Uz augšu