Kalifāta elle jeb ko nozīmē sievietes piekrišana

Afgāņu sievietes gaida rindā, lai nodotu savu balsi prezidenta vēlēšanās

FOTO: AFP/LETA

Iecerēto kalifāta valsti teroristiem tā arī neizdevās uzbūvēt. Paradīzes vienā iznācis „čiks“ jeb elle tuksnesī. Tagad nākas dzīvot postā, kas sarūpēts pašu rokām. Sapnis nomiris, taču spītība paliek. Ar saplēstām teltīm, netīrumiem, postu, trūkumu, slimībām un bērnu masveida nāvi ticības fanātiķiem nepietiek. Vajag saglabāt savus „tikumības standartus“ un nekādā ziņā neļaut sievietēm uzvesties nepiedienīgi.

Pagājušajā nedēļā, piemēram, Al Holas nometnē, ieslodzījuma vietā Sīrijā, tika atkal nogalināta kāda jauna sieviete, kura neesot ievērojusi tikumības noteikumus. Aculiecinieki tur baidās liecināt, kas tieši tika pārkāpts, jo arī šajā cietumā iekšējās uzvedības noteikumus diktē ieslodzītie, nevis apsardze. Nometnē pašlaik izvietoti ap 75 000 cilvēku, 90% no tiem ir sievietes un mazi bērni, kurus neviens nevēlas uzņemt atpakaļ.  Pie kam 80% mirušo ir bērni līdz piecu gadu vecumam.

Mani šajā tuksneša ellē vairāk pārsteidz nevis padevība reliģiskām dogmām, bet gan sieviešu gatavība doties līdzi, dzemdēt bērnus necilvēcīgos apstākļos un tad tos padevīgi apglabāt masu kapos. Tātad bezatbildība savu bērnu priekšā iedomātas ticības vārdā. Nespēja uzņemties dzīvi pašai. Negribēšana rēķināties ar sekām, kuras izraisīs nepārdomāts solis - iet līdzi ticības un agresijas apsēstam vīrietim ellē. Bez sieviešu piekrišanas šis būtu karavīru eksperiments, taču tagad tā ir cilvēces traģēdija, kuru izraisījusi muļķīga sievietes padevība vīrietim.    

Bīstamais bērns

Visi dzīvojam patriarhālā sabiedrībā, kurā normas un likumi lielākoties izstrādāti atbilstoši vīriešu vajadzībām un loģikai. Šajā toņkārtā strādā arī vairums mūsu sadzīves normu, kas ierāda sievietei pakārtotu lomu - sekot, paklausīt, kalpot, izpatikt, nerunāt pretī un darīt visu tieši tā, kā vīrietim vajag. Arī akceptējot sava kunga un pavēlnieka muļķības. Tātad - jo ērtākas un paklausīgākas savam saimniekam (vīram, tēvam, brālim, priekšniekam) būs sievietes, jo labākā pasaulē dzīvosim? Daudzi tā turpina domāt, un pagaidām šādi tas izskatās arī pie mums. Vīrieša viedumu neapstrīdam, taču sievietes iebildumus (pat pret nejēdzībām) bieži apstrīdam. Sievietes „liktenis - mīlēt un ciest“ nav Dieva vai Laimas noteikts. To noregulējis viņas „saimnieks“ - vīrietis.

Ja marsietim būtu jāpaskaidro planētas Zemes sieviešu/vīriešu attiecību modelis, tad visprecīzāk to palīdzētu izdarīt salīdzinājums ar bērnu. Patriarhāla vīrieša uztverē sieviete ir bīstams bērns, kas jāpieskata. Tas kārdina un tāpēc visu mūžu jāuztver kā nepilngadīgs radījums, kura vēlmes, vajadzības veči pārzina vislabāk. Musulmaņu valstīs šā iemesla dēļ sievietēm visu mūžu jāstaigā pa ielu lakatos un maisos (lai nesatrauktu pretimnācējus) un juridiskos jautājumus tur kārto viņas aizbildnis - vīrietis.

Pie mums stāvoklis ir tikai nedaudz labāks. Jā, te sievietes pašas var kārtot savus dokumentus, sazināties ar iestādēm, iet uz darbu, braukt komandējumos bez obligātā lakata galvā. Taču aizspriedums par to, ka sievietes nav tik gudras kā vīrieši un “jānoliek pie vietas“, ja „iedomājas no sevis par daudz“, ir spēkā joprojām. Sieviete arī Latvijā skaitās cienījama tikai tad, ja ir precējusies un dzemdējusi bērnus. Ja vīrs ir pie sāniem un veču runās viņa nemaisās. Visas pārējās skaitās nelaimīgas vecmeitas un tieši tāpēc „nav par pilnu ņemamas“.

Ja sieviete sāk pretendēt uz ļoti augstiem amatiem, tad profesionālu parametru vietā sabiedrība pēkšņi sāk apspriest viņas izskatu, vecumu un bērnu skaitu, ko vīrietim nekad neatļautos darīt. Tie, kas šo dzimumu nevienlīdzību redz un vēlas novērst, ir feministi. Cilvēki, kas vēlas nodrošināt mūsu meitām, māsām, mammām, līgavām, sievām un draudzenēm tieši tādas pašas tiesības, kādas pienākas draugiem, vīriem, tēviem, vectēviem, kolēģiem, brāļiem un priekšniekiem. Savādi, ka Latvijā vārdam „feminists“ piešķirts nepamatoti negatīvs emocionāls lādiņš. Iespējams, ka to izraisījusi nesapratne par šā apzīmējuma būtību un jēgu. Proti, godīga un taisnīga dzimumu līdztiesība tiek saprasta kā absurds pārspīlējums. Tātad negatīva attieksme pret feministēm un feministu kustību Latvijā (tieši tāpat kā Krievijā) ir nezināšana par šīs kustības būtību, un to nāktos novērst arī Rīgā, Jelgavā vai Alūksnē - steidzamības kārtībā.

Sievietes piekrišana nejēdzībām

Dresēti dzīvnieki dara tā, kā saimniekam vajadzīgs. Nedomājot par savas rīcības sekām. Sievietes, kas devās līdzi islāmistu kaujiniekiem, ir dresētu cilvēku piemērs. Jo attīstītāka ir sabiedrība, jo vairāk uzmanības tiek pievērsts dzimumu līdztiesības jautājumiem, lai šādi absurdi nenotiktu. Taču ceļš pie savstarpējās cieņas vēl nav galā.  Par to liecina Ghetto Games nejēdzīgie plakāti, kurus Martas centram izdevās aizvākt no publiskās telpas. Par to signalizē sabiedrības atšķirīgā reakcija plakātu skandālu gaismā. Kamēr vieni tajos nesaskatīja „neko sliktu“, citi pamanīja sieviešu pazemošanu un dzimumu stereotipu veicināšanu. Apgalvojums par to, ka šie plakāti esot māksla un tās mērķis bijis provokatīvs, neiztur kritiku, jo ironiju un dubultos zemtekstus idejas radītāji varēja vairāk orientēt sava, nevis pretējā dzimuma virzienā. Ir tik ļoti pierasts, ka sievietes piekrīt vīrieša radītajām nejēdzībām un pazemojuma shēmām, kas konflikta situācijā tiek attaisnotas ar jokiem un “humora izjūtas trūkumu“.

Tātad pirmais solis pret šo hronisko nejēdzību varētu būt sabiedrības pievienošanās atziņai, ka sievietes “nē“ ir vērā ņemams fakts. Ja reiz sievietes uztver šos plakātus kā aizvainojošus un skarbi pazemojošus, tad autoram nāktos publiski atvainoties. Nevis meklēt pircējus savas  neglītās idejas notirgošanai par naudu.

Neuzmanība pret otru cilvēku

Kaimiņvalstī Zviedrijā patriarhālo dogmu tēma sadzīvē eksistē tieši tāpat kā Latvijā. Taču tur ir partijas, grupas un organizācijas, kas feminismu saprot un cīnās par meiteņu līdztiesību mērķtiecīgi un loģiski. Piemēram, prostitūcija uz ielas ir aizliegta, un šim solim tagad seko arī  citas valstis. Jo tiesāts tiek pircējs, nevis seksa pārdevēji. Bez pieprasījuma nav piedāvājuma, tāpēc „ielasmeita“ nav vecākā profesija pasaulē, bet gan patriarhālās sabiedrības izveidota kungu servisa institūcija. To demontējot, var panākt sieviešu ekspluatācijas samazināšanos.

Tagad sieviešu līdztiesības tālākam nodrošinājumam ir pieņemts arī jauns likums, kas labāk aizsargās sievietes, kuras vēršas pēc palīdzības pēc izvarošanas. Tautas valodā šo jauno juridisko normu sauc par „piekrišanas likumu“, un tikko tas jau likts lietā kādā spriedumā.

Augstākās tiesas aizvadītās nedēļas spriedumā šis likums tika ņemts vērā un tāpēc kļūs par paraugu nākamajiem, līdzīgiem gadījumiem. Tā būtība ir pavisam vienkārša - personai, kas uzņemas iniciatīvu seksuālām attiecībām ar otru personu, ir jāpārliecinās, vai otra puse piekrīt šādam notikumu attīstības procesam un vai līdzdalība ir bijusi labprātīga. Pēc jurista un bijušā ģenerālprokurora Svena Ērika Alhema domām, šī nianse ir ļoti svarīga un palīdzēs labāk spriest taisnīgu tiesu sarežģītos gadījumos. Ar šo parādās nianse - neuzmanība pret otru cilvēku kā izšķirošs kritērijs.

Konkrētais gadījums skar divus pieaugušos. Sieviete (caur sociālajiem medijiem) iepazinusies ar kādu vīrieti. Sarakste notikusi ilgstoši. Pēc tam vīrietis pieteicies ciemos pie savas vēstuļu draudzenes. Lūdzis arī naktsmājas. Sieviete piekritusi, taču piebildusi, ka nevēlas intīmas attiecības vai seksu ar šo vīrieti. Neraugoties uz to, vīrietis naktī uzmācies un uzskata, ka visas atrunas esot liekas. Ja sieviete uzaicina pārnakšņot, tad vēloties seksu. Pēc sievietes protestiem viņš intīmās attiecības naktī pārtraucis. Divas tiesu instances uzskatīja, ka sieviete nav vēlējusies intīmas attiecības, un tāpēc vīrietis tika notiesāts par izvarošanu. Augstākā tiesa mainīja sprieduma formulējumu, atbilstoši jaunajai normai. Interesanti, ka šo normu tiesa attiecināja uz situāciju, kurā prasītāja un atbildētājs bija vienojušies atrasties kopīgā gultā naktskreklos. Pēc tiesas domām, šāda situācija nedod iemeslu uzskatīt, ka ar to pietiek, lai uzskatītu, ka seksuālais akts bijis akceptēts no abām iesaistītajām pusēm. Tātad Augstākā tiesa, izmantojot jauno likumu, samazināja vīrieša sodu. No izvarošanas (3 gadi, 3 mēneši ieslodzījuma vietā) uz neuzmanīgu, otras puses neakceptētu varmācīgu dzimumaktu (2 gadi, 3 mēneši ieslodzījuma vietā). Tātad „nē“ ir un paliek „nē“, nevis „iespējams“.

Līdz šim tiesās izvarošanas upurim vienmēr nācās pierādīt, ka ir aktīvi pretojies vai atradies bezpalīdzīgā stāvoklī (alkohola vai narkotiku reibumā).  Jaunajā likumā pietiek ar verbālu noliegumu. Tas nozīmē, ka tagad apsūdzētajam tiesas procesa laikā ir jāpierāda, kāpēc otra puse ir vai nav piekritusi. Tagad par izvarošanu var notiesāt arī tad, ja uzbrucējs nav izmantojis draudus, ieročus vai kā citādi piespiedis fiziski. Kādi ir šā likuma grozījuma konkrētie rezultāti? Kopš 2018. gada 1. jūlija 38% apsūdzēto ir attaisnoti. Tagad vieglāk iegūt pierādījumus procesam un upurim vairs nav jātaisnojas, ko viņš ir vai nav darījis. Tagad jāargumentē uzbrucējam savas rīcības pamatotība.

Vai atkal nesapratīsim?

Pieļauju, ka daudziem šāds likuma pavērsiens Latvijā šķitīs nepieņemams. Vienai sabiedrības daļai „šāda Eiropa“ nav saprotama, jo viņu uztverē intīmas attiecības ar sievieti ir vienīgi varmācības paveids un viss. Tieši tāpat kā islāmistiem Al Holas ieslodzījuma nometnē: sodīt, izvarot un nosist, ja runā pretī. Iespējams, ka tieši varmācības legalizācija normas līmenī attiecībās ar sievietēm ir faktors, kas Ghetto Games līderu domāšanas loģikā traucē domāt civilizēti. Kā tad rīkoties ar nejēdzīgajiem plakātiem. Kārt pie sienas, sadedzināt? Vai tomēr pārdot?

Tas, ka šos pazemojošos plakātus neiznīcina, bet pārdod, liecina, ka nekur tālāk par islāma teroristiem mūsu „getogeimeri“ nav pavirzījušies. Turpat vien mīņājas tepat Rīgā. Nesaprotot, ka Martas centra „nē“ nozīmē konkrētu prasību - neturpināt un laboties. Bez atrunām par jokiem, ironiju, zemtekstiem un taisnošanos par „mākslas“ provokāciju. Jo „viss, kas tiek sasniegts ar varu, var tikt saglabāts vienīgi ar varu" (Mahtama Gandijs), un no pārprastas pārliecības ir tikai viens solis līdz barbarismam. Tam pašam, kas ceļas no nezināšanas, izpaužas bailēs, žonglējot uz robežas ar kalifāta elli.

Laiks nekur neiet. Ejam mēs paši, un virziens ir vienīgi mūsu izvēle - pareizā  vai nepareizā virzienā. Savstarpējās cieņas vai cinisku pazemojumu trajektorijā. Sievietes padevība vīrietim nav laba lieta, jo tā rodas neuzmanības dēļ pret otru cilvēku. „Nē“ ir un paliek “nē“ visos gadījumos. Pamēģināsim to beidzot saprast.

Uz augšu