Vai reklāmas neietekmē alkohola patēriņu?
Re:Check

FOTO: "Golden Hammer" Facebook lapa

Puspatiesība - apgalvojums satur gan patiesu, gan nepatiesu informāciju, daļa faktu ir noklusēta.

Veselības ministrija (VM) nodevusi apspriešanai alkohola patēriņa mazināšanas plānu. Tas līdz ar citiem priekšlikumiem paredz būtiski ierobežot alkohola reklāmu. Latvijas Reklāmas asociācijas valdes priekšsēdētāja Baiba Liepiņa intervijā Latvijas Radio kritizēja šo ieceri. Viņa norādīja, ka Latvijā jau pastāv reklāmas ierobežojumi stiprajam alkoholam, bet tā patēriņš visu laiku audzis. Tas ļaujot secināt, ka reklāma tiešu ietekmi uz alkohola patēriņu neatstāj. Liepiņa savos izteikumos nav precīza.

“Mums alkohola reklāma televīzijā un radio ir aizliegta kopš 1998.gada. Un patēriņš stiprā alkohola pozīcijā visu laiku palielinās. Līdz ar to varam izdarīt secinājumu, ka tiešā veidā reklāma neatstāj tiešu ietekmi uz patēriņu..”

Vai stiprā alkohola patēriņš “visu laiku pieaug”?

LRA vadītājai ir taisnība, ka stiprā alkohola reklāma elektroniskajos plašsaziņas līdzekļos ir aizliegta jau aptuveni 20 gadus. Radio un televīzijā, ievērojot dažādus satura nosacījumus, atļauts reklamēt alu un vīnu. VM priekšlikumi paredz pilnībā aizliegt arī šo dzērienu reklamēšanu.

Liepiņas teiktais, ka stiprā alkohola patēriņš “visu laiku pieaug”, tomēr nav gluži precīzs.

Reģistrētā absolūtā alkohola patēriņš litros uz vienu 15 g. vecu un vecāku iedzīvotāju

 

Slimību profilakses un kontroles centrs (SPKC) alkohola patēriņu pa dzērienu veidiem aprēķina kopš 2005.gada, izmantojot Valsts ieņēmumu dienesta (VID) informāciju par akcīzes nodokļa ieņēmumiem. Šajā laikā lielākais stiprā alkohola patēriņš vidēji uz vienu iedzīvotāju, kas vecāks par 15 gadiem, bijis 2007. un 2008. jeb tā sauktajos treknajos gados. Krīzes laikā tas ievērojami samazinājies un vēlāk atkal lēnām audzis, pirmskrīzes apjomu gan nesasniedzot.

Pēdējos pāris gados statistika atkal uzrāda strauju pieaugumu, kas daļēji varētu būt saistīts ar tā saukto alkotūrismu. Proti, SPKC datos iekļauti arī tie spirtotie dzērieni, kurus zemāku cenu dēļ Latvijā iegādājas un līdzi aizved Igaunijas, Somijas un citu valstu iedzīvotāji. Saskaņā ar VID aplēsēm, kas tapušas, aptaujājot mazumtirgotājus, Igaunijas pierobežā 2017.gadā realizēti ap 14% visa Latvijā pārdotā alkohola, neskaitot alu. Pērn – vēl vairāk. Uz to, ka Latvijas iedzīvotāju patēriņš pēdējos gados tāpēc faktiski varētu būt mazāks par datos atspoguļoto, norāda arī VM. Jāpiebilst, ka SPKC statistikā nav iekļauts nelegālā alkohola patēriņš.

 

Liepiņa, runājot par reklamēšanas aizlieguma neefektivitāti, norāda tikai uz stiprā alkohola patēriņa pieaugumu. Taču SPKC dati rāda, ka proporcionāli vairāk patēriņš audzis alum un vīnam, ko reklamēt atļauts.

Vai reklamēšanai ir ietekme uz patēriņu?

Liepiņa sacīja, ka stiprā alkohola patēriņa pieaugums, neraugoties uz reklāmas aizliegumu, ļauj secināt, ka reklāma neatstāj tiešu ietekmi uz patēriņu. Arī vēlāk viņas intervijā teiktais bija balstīts uz pieņēmumu, ka šādas ietekmes nav.

Reklāmas asociācijas vadītāja telefonsarunā ar Re:Check nevarēja minēt pētījumus, kas apstiprinātu saiknes neesamību starp reklāmu un alkohola patēriņa apjomu. Uz norādi, ka saiknes esamību min, piemēram, Pasaules Veselības organizācija (PVO) un uz pētījumiem sava plāna projektā atsaucas arī VM, Liepiņa sacīja, ka ziņojumu lasījusi, taču ar pētījumiem detalizēti nav paspējusi iepazīties. Laika trūkums arī esot ietekmējis viņas intervijā teikto. “Es tiešām domāju, ka reklāma neietekmē alkohola patēriņa apjomu,” sacīja Liepiņa, kā argumentu minot arī Eiropas Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīvu, kas aizliedz tabakas un recepšu medikamentu, bet ne alkohola reklāmu televīzijā un radio.

PVO 2018.gada ziņojumā par alkohola lietošanu un veselību pasaulē secinājusi, ka alkohola reklāmas aizliegums vai visaptveroši ierobežojumi dažāda veida medijos ir viens no trim izmaksu ziņā efektīvākajiem instrumentiem. Pārējie divi – grādīgo dzērienu fiziskas pieejamības ierobežošana, samazinot pārdošanas laiku, kā arī arī alkohola cenas celšana ar akcīzes nodokļa paaugstināšanu. Secinājumi balstīti uz vairāku pētījumu rezultātiem, kas norāda uz reklāmas un citu mārketinga pasākumu saikni ar alkohola patēriņu īpaši jauniešu vidū.

Secinājums. Liepiņai ir taisnība, ka, neraugoties uz stiprā alkohola reklāmas aizliegumu, tā patēriņš gadu laikā audzis, taču ne “visu laiku” un ne vienmērīgi. Starptautiski pētījumi apstiprina alkohola reklāmu saistību ar patēriņa apmēru, un uz tiem norādījusi arī VM, kuras priekšlikums paplašināt reklāmas ierobežojumus pašlaik tiek apspriests. Liepiņa, norādot tikai uz patēriņa pieaugumu, bet neņemot vērā citus potenciāli ietekmējošus apstākļus, kā arī pētījumus, kas apstiprina reklāmas ietekmi, būtisku informāciju noklusē.

                                    FAKTI

- Latvijā ir aizliegta stiprā alkohola reklāma televīzijā un radio, kā arī alkoholisko dzērienu vides reklāma.

- VM iepriekš vērsusies valdībā, aicinot noteikt alus un vīna reklāmu aizliegumu televīzijā un radio laika posmā no pl. 6 līdz 22, taču priekšlikums neguva atbalstu.

- Pret reklāmu ierobežošanu līdz šim iebilduši gan alkohola ražotāji, gan raidsabiedrības, gan Latvijas Reklāmas asociācija, norādot uz lielajiem zaudējumiem nozarei un medijiem.

- VM rīcības plāna (2020-2022) projekts paredz aizliegt visu alkoholisko dzērienu reklāmu televīzijā, radio un internetā.

Uz augšu