Pēdējos pāris gados statistika atkal uzrāda strauju pieaugumu, kas daļēji varētu būt saistīts ar tā saukto alkotūrismu. Proti, SPKC datos iekļauti arī tie spirtotie dzērieni, kurus zemāku cenu dēļ Latvijā iegādājas un līdzi aizved Igaunijas, Somijas un citu valstu iedzīvotāji. Saskaņā ar VID aplēsēm, kas tapušas, aptaujājot mazumtirgotājus, Igaunijas pierobežā 2017.gadā realizēti ap 14% visa Latvijā pārdotā alkohola, neskaitot alu. Pērn – vēl vairāk. Uz to, ka Latvijas iedzīvotāju patēriņš pēdējos gados tāpēc faktiski varētu būt mazāks par datos atspoguļoto, norāda arī VM. Jāpiebilst, ka SPKC statistikā nav iekļauts nelegālā alkohola patēriņš.
Liepiņa, runājot par reklamēšanas aizlieguma neefektivitāti, norāda tikai uz stiprā alkohola patēriņa pieaugumu. Taču SPKC dati rāda, ka proporcionāli vairāk patēriņš audzis alum un vīnam, ko reklamēt atļauts.
Vai reklamēšanai ir ietekme uz patēriņu?
Liepiņa sacīja, ka stiprā alkohola patēriņa pieaugums, neraugoties uz reklāmas aizliegumu, ļauj secināt, ka reklāma neatstāj tiešu ietekmi uz patēriņu. Arī vēlāk viņas intervijā teiktais bija balstīts uz pieņēmumu, ka šādas ietekmes nav.
Reklāmas asociācijas vadītāja telefonsarunā ar Re:Check nevarēja minēt pētījumus, kas apstiprinātu saiknes neesamību starp reklāmu un alkohola patēriņa apjomu. Uz norādi, ka saiknes esamību min, piemēram, Pasaules Veselības organizācija (PVO) un uz pētījumiem sava plāna projektā atsaucas arī VM, Liepiņa sacīja, ka ziņojumu lasījusi, taču ar pētījumiem detalizēti nav paspējusi iepazīties. Laika trūkums arī esot ietekmējis viņas intervijā teikto. “Es tiešām domāju, ka reklāma neietekmē alkohola patēriņa apjomu,” sacīja Liepiņa, kā argumentu minot arī Eiropas Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīvu, kas aizliedz tabakas un recepšu medikamentu, bet ne alkohola reklāmu televīzijā un radio.