"Ministry" komentārus neprasa - grupa ir izdevusi 14 studijas albumus, nopelnījusi sešas "Grammy" nominācijas un pārdevusi vairāk nekā trīs miljonus ierakstu visā pasaulē.

"Ministry" 1981. gadā dibināja kubiešu izcelsmes mūziķis Als Jorgensens (Al Jourgensen). Sākotnēji grupa spēlēja sintpopu un new wave, tomēr pēc pirmā albuma "With Sympathy" izdošanas "Ministry" skanējums mainījās.

Grupas otrais albums "Twitch" iezīmēja maiņu "Ministry" muzikālajā virzienā, un tas tiek raksturots kā "industrial dance music" vai EBM ("electronic body music"). Ar katru nākamo albumu - 1988. gadā izdoto "The Land of Rape and Honey" un 1989. gada "The Mind is a Terrible Thing to Taste" - aizvien lielāku vietu "Ministry" mūzikā ieņēma smagā metāla stila ģitāru rifi, kā arī dažādu semplu izmantošana.

1992. gadā izdotais "Psalm 69: The Way to Succeed and the Way to Suck Eggs" ir grupas līdz šim veiksmīgākais albums. Albumā iekļautā dziesma "N.W.O" arī nopelnīja "Ministry" pirmo "Grammy" nomināciju. Kaut gan "Ministry" turpmākie albumi nav ieguvuši tādus panākumus, daudzi no tiem ir ieguvuši gan kritiķu, gan fanu atzinību, kā arī grupas mūzika izmantota tādās filmās kā "Sapieris" ("The Hurt Locker") un "Mākslīgais Intelekts" ("A.I. Artificial Intelligence").

Grupā kopš dibināšanas spēlē tikai tās līderis, solists, producents un multiinstrumentālists Als Jorgensens. Jorgensens savas teju 40 gadus ilgās karjeras laikā sadarbojies ar tādiem mūziķiem, kā Trents Reznors (Trent Reznor) no "Nine Inch Nails", Džello Biafra (Jello Biafra) no "Dead Kennedys", Džoijs Džordisons (Joey Jordison) no "Slipknot" un daudziem citiem, kā arī iesaistījies vairākos blakus projektos ("Revolting Cocks", "Lard", "Pailhead" u. c.)

Latvijā "Ministry" ieradušies gadu pēc sava 14. studijas albuma - "AmeriKKKant" - izlaišanas pagājušā gadā. Albumā tiek asi kritizēts ASV prezidents Donalds Tramps, tomēr, kā izteicies pats Jorgensens, "AmeriKKKant" nav vienkārši pret Trampu vērsts ieraksts, bet gan drīzāk viņa pārdomas par to, kā Amerika nonāca pie šā cilvēka ievēlēšanas.

Atskan "We will make America great again!" un koncerts var sākties. Kā pirmais tiek atskaņots skaņdarbs "I Know Words", kurā izmantoti vairāki sempli ar pretrunīgi vērtētām Trampa frāzēm. Uz skatuves sākumā ir tikai taustiņinstrumentālists Džons Bečdels (John Bechdel) un bundzinieks Dereks Abramss (Derek Abrams), bet uz ekrāna viņiem aiz muguras - Donalds Tramps. Pēc mirkļa uz skatuves parādās arī pārējie mūziķi - ģitāristi Sins Kvirins (Sin Quirin) un Cēzars Soto (Cesar Soto) un basģitārists Pols Damūrs (Paul D'Amour). Grupa sāk spēlēt pirmo "īsto" dziesmu "Twilight Zone", un pēc brīža uz skatuves parādās arī Jorgensens.

Publika uzreiz gluži netiek aizrauta, un tas ir saprotams - daļa klausītāju, iespējams, ar "Ministry" pēdējo albumu nemaz nav pazīstami, un līdzi dzied vien daži. Tomēr enerģija ir pozitīva gan no skatītāju, gan skatuves puses. Kad sāk skanēt "Victims of a Clown", publika kļūst aktīvāka, bet varbūt tas tādēļ, ka pati dziesma ir ātrāka nekā iepriekšējā.

Neskatoties uz to, ka līdzi dzied vien retais, var redzēt, ka grupa izbauda savu darbu. Gan Jorgensens, gan abi ģitāristi aktīvi komunicē ar skatītājiem un atzinīgi pamāj, ja kāds dzied līdzi. Arī tad, kad kāds skatītājs parauj Jorgensenu aiz rokas, liekot viņam gandrīz zaudēt līdzsvaru, dziedātājs tikai pasmīn un pakrata pirkstu.

"We're Tired of It" beidzot ļauj sākt trakot tiem, kas koncertā ieradušies ar šādu mērķi. Drīz gan viņiem atkal nākas piebremzēt, jo nākamā dziesma - "Wargasm" - ir pārāk lēna, lai pie tās taisītu mošpitu. Kaut gan visas izskanējušās dziesmas ir ar politisku pieskaņu, nekas vairāk par Trampa sempliem un video pagaidām nav bijis.

Tas mainās, kad Jorgensens piesaka dziesmu "Antifa". Uz skatuves parādās cilvēki ar aizklātām sejām un sarkanmelnajiem karogiem. Dziesma pēc izlaišanas tika pretrunīgi vērtēta "Ministry" mājas zemē ASV, tāpēc nevar droši apgalvot, vai koncertā cilvēki tās laikā kļūst aktīvi dziesmas vēstījuma dārdošo bungu un ģitāru dēļ.

Pēc "Antifa" klausītājiem jāgaida, līdz atkal varēs ārdīties. Koncerta pirmās puses izskaņas pēdējās divas dziesmas - "Game Over" un "AmeriKKKa" - ir lēnākas, turklāt otrā no tām ir astoņas minūtes gara.

Kad "AmeriKKKant" ir izskanējis pilnībā, grupa pateicas skatītājiem un uz brīdi pazūd no skatuves. Tas, kas Jorgensenu atšķir no daudziem citiem mūziķiem, ir viņa ļoti lakoniskā komunikācija ar publiku - dziesmu laikā viņš nepieprasa, lai skatītāji "f**k s**t up", vai "start the f*****g pit", kā to dara neskaitāmi citi smagā metāla pārstāvji. Tā vietā Jorgensens lielākoties ļauj mūzikai runāt viņa vietā.

"Jūs tikko aptuveni 45 minūtes pavadījāt, klausoties mūsu murmināšanu par to, kas, mūsuprāt, pasaulē nav kārtībā," Jorgensens saka, atgriezies uz skatuves. "Paldies jums par to! Turpmāk mēs jums dosim tikai kārumus."

Un Jorgensens nemelo. Koncerta otro daļu "Ministry" sāk ar dziesmu "The Missing" no grupas klasiskā albuma "The Land of Rape and Honey". Tai seko "Deity" un "Stigmata" - abas no tā paša albuma. Tieši pie "Stigmata" cilvēki kļūst visaktīvākie un šķiet - šis ir tas koncerts, uz ko atnākusi lielākā daļa apmeklētāju. Arī dzied līdzi krietni vairāk cilvēku nekā pirmajās 45 minūtēs.

"Ministry" turpina ar vienu no savām vispopulārākajām dziesmām "Jesus Built My Hotrod". Ierakstā vokālos pienākumus tajā pilda Gibijs Heinss (Gibby Haynes) no "Butthole Surfers", bet koncertā jādzied pašam Jorgensenam. Tālāk seko vēl divas dziesmas no "Psalm 69" - "Just One Fix" un "N.W.O". Jāpiebilst, ka "Psalm 69" skatītāji pieprasīja, vēl pirms grupa bija kāpusi uz skatuves, tikai nav zināms - visu albumu vai tikai tituldziesmu.

To gan "Ministry" nespēlē, bet turpina ar "Thieves". Tie, kas ir pētījuši grupas setlistes šajā tūrē, zina, ka šī, visticamāk, ir pēdējā "Ministry" dziesma, kas šajā koncertā skanēs.

Un tā izrādās taisnība. Jorgensens kā pēdējo piesaka "Revolting Cocks" dziesmu "No Devotion". Klausītāji reaģē kā jau parasti situācijās, kad piesaka kaverversiju, iespējams, nemaz nezinot, ka tā ir paša Jorgensena sarakstīta dziesma. Koncertā gan tā izklausās krietni citādi nekā ierakstā. Intro laikā Jorgensens no skatuves uz brīdi pazūd. Viņš atgriežas ar alus pudeli un paštītu cigareti, kas nesmaržo gluži pēc tabakas. Cigareti Jorgensens pasniedz skatītājiem, bet parāda, ka tā arī jāpadod tālāk.

Kaut gan varētu gribēt dzirdēt vairāk klasisko "Ministry" dziesmu vai vismaz kādu pārsteigumu, "No Devotion" savā ziņā ir ļoti veiksmīgs skaņdarbs, ar ko noslēgt koncertu. Atšķirībā no lielas tiesas "Ministry" dziesmu tā nav agresīva, bet tās monotonā mūzika un psihedēliskās vizualizācijas palīdz nonākt nedaudz transam līdzīgā stāvoklī, kā arī nomierina uzkarsušo publiku.

Nodziedājis pēdējo noti, Jorgensens pazūd no skatuves. Grupa vēl nedaudz uzkavējas, met auditorijā bungu vālītes un mediatorus, kā arī filmē atnākušos fanus. Skatītāju skandinātais "One more song" nenostrādā, bet grūti iedomāties, ka kāds no koncerta būtu aizgājis ar negatīvām emocijām.