Lielā karstumā plastmasas pudeles var kļūt bīstamas cilvēka veselībai (6)

Šogad miljoniem cilvēku visā pasaulē ir piedzīvojuši pamatīgus svelmes viļņus. Īpaši jūnijā, ko zinātnieki jau nosaukuši par karstāko piefiksēto jūniju pasaules vēsturē. Protams, nekas vēl nav beidzies un karstums atgriezīsies arī pie mums, tomēr, pirms tu piepildi savu plastmasas pudeli ar ūdeni, pārliecinies, ka ilgstoši nepakļausi to atklātas saules stariem.

“Jo karstāks kļūst, jo vairāk plastmasas daļiņu var nokļūt ēdienā vai dzērienā,” teica zinātnieks Rolfs Haldens.

Kā rakstīts izdevumā "National Geographic", lielākā daļa plastmasas iepakojumu savā saturā izdala nelielu daudzumu ķimikāliju. Ja palielinās gaisa temperatūra, ķīmiskie savienojumi plastmasā sabrūk daudz straujāk, lēnām saindējot ēdienu vai dzērienu. Lai arī parasti šo ķimikāliju daudzums, kas nonāk pārtikā, ir pārāk mazs, lai kaitētu cilvēka veselībai, tomēr ilgtermiņā visas šīs sīkās plastmasas daļiņas var radīt problēmas.

Vienreizlietojamā ūdens pudele karstā vasaras dienā

Lielākā daļa ūdens pudeļu, kas atrodamas lielveikalu plauktos, ir veidotas no polietilēntereftalāta jeb PET. Pētījumā, ko 2008. gadā veica Arizonas Universitātes zinātnieki, tika aplūkots, kāda ir paaugstinātas temperatūras ietekme uz to, cik ātri no plastmasas pudeles izdalās antimons. Tas ir ķīmisks elements, ko izmanto plastmasas pudeļu ražošanā. Lielos daudzumos tas var būt toksisks. Kā noskaidroja zinātnieki, ja dienā vidējā temperatūra ir 21 grāds pēc Celsija, tad pudeles saturā antimons nenokļūst bīstamā daudzumā, tomēr, ja temperatūra ir augstāka, ūdens ar antimonu var saindēties daudz īsākā laikā.

Temperatūra automašīnā, kas atstāta vasaras saulē, var sasniegt pat 65 grādus pēc Celsija. Eksperimentos laboratorijā bija nepieciešamas 38 dienas, lai pudelē, kas atstāta minētajā temperatūrā, izdalītos antimona daudzums, kas ir bīstams veselībai.

“Jā, karstums veicina ķīmisko savienojumu sabrukšanu plastmasā, un ķimikālijas no šiem savienojumiem var nokļūt dzērienā vai ēdienā,” teica plastmasas eksperte Džūlija Teilore.

2014. gadā zinātnieki ūdenī, ko pudelēs pārdeva ķīnieši, atrada paaugstinātu antimona un toksiska savienojuma BPA līmeni. Savukārt 2016. gadā paaugstināts antimona līmenis tika atklāts ūdens pudelēs Meksikā. Abos gadījumos pudeles tika pārbaudītas laboratorijā, temperatūrā, kas pārsniedza 65 grādus pēc Celsija, lai pārbaudītu sliktāko iespējamo scenāriju.

Visdrošāk ūdens pudeles ir glabāt tādā pašā temperatūrā kā augļus un dārzeņus.

“Ūdenim pudelēs ir ļoti nozīmīga loma ārkārtas situācijās. Ja tev draud atūdeņošanās, tad, protams, nav svarīgi, kādā iepakojumā ūdens nāk, tomēr vidējam patērētājam nav pamatotas vajadzības pēc ūdens pudelēm,” piebilda Haldens.

Kā ar otrreiz pārstrādājamiem iepakojumiem?

Ūdens pudeles, ko iespējams pārstrādāt otrreiz, visbiežāk tiek izgatavotas no augsta blīvuma polietilēna (HDPE) vai polikarbonāta. HDPE ir biežāk atzīts pārstrādes programmās, jo polikarbonātu ir grūtāk pārstrādāt.

Lai pudeles padarītu cietas un spīdīgas, ražotāji bieži izmanto bisfenolu-A – savienojumu, kas ir visai toksisks un var negatīvi ietekmēt cilvēka hormonālo sistēmu. Šis savienojums ir saistīts arī ar krūts vēzi. ASV šo savienojumu nedrīkst izmantot zīdaiņu piena pudeļu ražošanā.

Tiesa, lielākā daļa ražotāju cenšas izvairīties no bisfenola-A izmantošanas pudeļu ražošanā.

“Bisfenola-A trūkums uzreiz nenozīmē, ka iepakojums ir pilnīgi drošs. Bieži vien tā vietā tiek izmantots bisfenols-S, kas struktūras un sastāva ziņā ir līdzīgs bisfenolam-A,” atklāja Teilore.

Ir maz pētījumu, kuros zinātnieki pievērsušies tam, kas notiek, ja augstā temperatūrā atstāj otrreiz pārstrādājamos ūdens iepakojumus, tomēr ir zināms, ka, ielejot vārošu ūdeni polikarbonāta pudelē, ūdenī nonāk paaugstināts bisfenola-A daudzums.

Skaidrs, ka stikls ir daudz labāks par plastmasu, tomēr, ja ir vēlme lietot plastmasas pudeli, tad tā būtu jāglabā aizvērtā somā, izvairoties no tās ilgstošas atrašanās tiešos saules staros.