Mākslinieces Andas Munkevicas izstāde Bulduru Izstāžu namā pagarināta līdz 31. augustam. Tā ir iekļauta laicīgās, īslaicīgās un garlaicīgās mākslas izstādē „Marināde 2”, kura ir viena no starptautiskās jūras tematikai veltītās biennāles „Marīna” satelītizstādēm.

Stikla ainava

Vilciena biļete no Rīgas uz Bulduriem nez kāpēc ir dārgāka par to pašu posmu pretējā virzienā – Rīga-Salaspils, ko mēroju katru dienu. Iesēdos vasarnieku pārpildītajā vagonā un iedomājos: jocīgi, braucu uz Jūrmalu, bet īstu jūru neredzēšu. Braucu skatīties uz sastingušiem stikla viļņiem un kaijām. 100 metru attālumā no Bulduru stacijas ietves daļā mani sagaida baltas klavieres, pie kurām braši piesēdies piecgadīgs skuķis. Iespējams, tikko satiku nākošo Mocartu. Pretī tām nelieli vārtiņi ar majestātisku Jūrmalas koka vasarnīcu – Bulduru Izstāžu nams, kurā notiek aktīva rosība un gatavošanās laikam gada lielākajam gurķu marinēšanas pasākumam. Dārzā milzu vanna ar gurķiem, iekšā pie visām sienām diļļu dilles. Pasākums noris iekš izstādes „Marināde 2”, kas ir starptautiskās jūras tematikai veltītās biennāles „Marīna” viena no satelīt-izstādēm.

Foto: Andas Munkevicas izstāde “Nospiedumi gaismā” Bulduru Izstāžu namā.

 “Jūs laikam uz to izstādi?” man jautā smaidīga sieviete, nama saimniece Agnese Bule, “Mēs jau gaidījām.” Garām milzu diļļu saišķiem  tieku ātri ierauta izstāžu zālē, namamāte steidz tālāk, prožektoru gaisma ietriecas man sejā, durvis aizcērtas – un pēkšņi viss apstājas.

Māksliniece Anda Munkevica ar savu izstādi “Nospiedumi gaismā” (Izstāžu namā skatāma no 23.05.2019. līdz 31.08.2019. un ir Marinādes 2 sastāvdaļa, jo labu mākslu vajag marinēt pēc iespējas ilgāk) tiešām atstāj nospiedumu. Viņa apguvusi stikla mākslu ne tikai Latvijā, bet arī vienā no šīs mākslas nozares dzimšanas centriem Deila Čihuli (Dale Chihuly, 1941) dibinātajā Pilčuk Skolā (Pilchuk School) netālu no Sietlas ASV, kas savu darbību aizsāka 20. gs. vidū, kad stikla māksla kļuva par patstāvīgu, no industrijas neatkarīgu nozari.[1]

Andas Munkevicas izstāde "Nospiedumi gaismā" 

FOTO: publicitātes

Tā kā dienas vidū šeit esmu vienīgā apmeklētāja, gūstu iespēju pilnībā izbaudīt mākslinieces iecerēto telpu. Fonā skan mierīga instrumentālā mūzika, kas ieaijā mani stikla miera ostā. 

Visvairāk par atrašanos kādā vidē liek domāt melnas un baltas kaijas, kas virs galvas man laižas garām. Šķita, ka šis putnu bars tikko būtu ielidojis pa atvērto nama logu no jūras puses un traucas tālāk it kā sakot: “Mūsu vieta nav šeit, bet gan tur ārā!”

Un tā tiešām varētu būt, jo Andas Munkevicas spēcīgākais formāts ir monumentāli darbi, kuri paredzēti ārtelpām, un labi iedzīvojas kādā parkā vai laukumā. Tāds ir gan 2015. gadā radītais Zolitūdes traģēdijai veltītais piemineklis[2], gan arī stikla skulptūra “Ainava. Auss” Nikoļskas pilsētā Krievijā.[3] Varbūt tieši tādēļ pirmais no sagaidītājiem ir apjomīgs darbs “Magmas geoparks”, kura anotācijā lasāms, ka mākslinieci vienmēr ir iedvesmojuši akmeņi. “Cik jocīgi!” domās izsaucos – akmens izturība pret stikla trauslumu. Lai gan stikls ir trausls un salīdzinoši sterils materiāls, aplūkojot Munkevicas darbus, tas aizmirstas. Tādēļ vēl jocīgāk ir noticēt Andai, kad, raugoties uz tumšo stikla veidojumu, redzi tajā magmas klintis un tās senatnīgos nospiedumus. Darbi vēsta par pamatīgumu, dabas cikliem, un tiem piemīt sakārtotība un struktūra nevis stikla plūstošais potenciālais bezformīgums.

Munkevicas darbos svarīga vieta ir dzīvu koku mizu nospiedumiem. Caur tiem Anda runā par dzīves līniju filozofiskajām un simboliskajām nozīmēm. Pieskāriena nospiedumi no dažādām vietām un laikiem. Šeit svarīgi atzīmēt Rīgas Doma Marijas kapelas "Ar degsmi par brīvu Latviju” viengabalaino stikla lējuma - ciļņa radīšanu un ievietošanu, jo tur simboliski arī stikla faktūra veidota no Latvijas novadu dzīvu koku nospiedumiem- atlējumiem. Mākslinieces uzmanības lokā vēl šīs izstādes ietvaros ir nonākuši plūdi, akmeņi un no tiem sastāvošie kalni. Manas acis pievēršas daudzajām etīdēm pie sienām, kas stāsta par dažādu pasaules vietu kalnu brīnumiem un diženumu. Nelielas A4 stikla plāksnītes pilnīgi kājām gaisā apgriež pierasto asociāciju, ka stikla māksla vienmēr ir par objektiem, skulptūrām vai vitrāžām. Jo, izrādās, gleznot var ne tikai ar otām uz audekla, bet arī ar stiklu. Materiāla vienreizējās gaismu laušanas un atspīdēšanas spēles rada dziļuma efektu, lai arī tiek izmantotas vien 2-3 krāsas. Un tas viss likās tik pazīstami kā no manām bērnu dienu atmiņām par slēpošanas priekiem Slovākijas Tatros – kalnu virsotnes, sniega kupenas, ledus nogāzes, klintis – tikai atmiņās vēl ieskanas pacēlāju šķindoņa. Domājot par jau iepriekš redzēto mākslā šie stikla gleznojumi atsauc atmiņā gleznotāja Nikolaja Rēriha (1874 – 1947) kalnu redzējumu, kuru savulaik palielākā izstādē varēja aplūkot Mākslas muzejā Rīgas birža.[4]

Andas Munkevicas izstāde "Nospiedumi gaismā" 

FOTO: publicitātes

Tomēr pacēlāja te neviena nemanīja, tā vietā atkal lēnīgā, apcerīgā mūzika mani aizveda tālāk, otrajā zālē, kur man pretī viļņojas jūra - lielos, zili pelēkos mākslinieces veidotos stikla viļņos. Tie šļakstījās uz liela, tumši zila stikla podesta, kas, šķiet, vēstīja par to neredzamo dzelmi, kurā valda citi noteikumi kā virszemē.

Man nekad nav patikuši pavasara pali, vienīgais, kas kūstošā sniega ūdens tērcītēs un pārplūdušajās upēs skaisti mirguļo, ir saule. Purvīša pavasari vienmēr rāda šo brīnumu, un arī darbā “Pali I, II, III” Anda mudina domāt par dabas procesu, kurš mūsu valstī ilgst 40-80 dienas katru pavasari. Stikls ir pelēkzaļš un brūns un tajā redzami burbulīši, tik tiešām īsts palu vēstnesis. Andas darbs rāda dinamiku un haosu, kas gan vilina, gan baida, un viņas pašas vārdiem ir “sastindzis pretstatu brīnums – poēzija un briesmas”. Un, šķiet, šeit arī “iztek” šīs izstādes esence – stikls ir sastindzis, bet ar to ir iespējams parādīt mainīgos dabas mātes noskaņojumus.

Caur stikla logu mēs veramies uz āru. Un ārā pagalmā mums ir cilvēku radītā vide, tādēļ māksliniecei brīžiem parādās arī domas par kādu pārrāvumu, pārtrauktību, kas traucē procesiem ritēt savu gaitu, kā tas redzams darbā “Brūce”, kurā attēlota dzīva koka virsma, kuru uz pusēm sadalījusi drāts.

Māksliniecei patīk ģeometrija, bet viņa it kā ļauj laikam to saēst, līdz ar to formas nav konkrētas un asas. Viņa arī nebaidās no sarežģītākām un smagnējākām tēmām. Taču darbiem piemīt tas šarms, kas liek vēlēties iegūt tos savas mājas interjeram, un to nemaz tā nevar teikt par daudziem arī pasaulslaveniem māksliniekiem. Iespējams, ka iemesls tam ir sajūta par dabas klātesamību. Iegūt Munkevicas darbu ir kā doties garā pastaigā gar jūru vai kalnos un atgriezties mājās ar kādu interesantu akmeni, vai zaru par piemiņu no ceļojuma.

Māksliniece izteikti apzinās savu saikni ar apkārtējo vidi, pirms mēģina to izteikt stiklā. Formas un krāsas ir drīzāk lakoniskas.

Tas nav Murano stikla nogludinātais spožums un mirdzums, nē, šeit norisinās cīņa par eksistenci, Munkevicas stikls ir biezs un kraukšķīgs. Jūtams, ka Andas darbi radušies ilgāku pārdomu un tehniski sarežģītu procesu veikšanas rezultātā. Jāuzteic arī autores spēja ar visiem šiem formātiem pilnībā apdzīvot telpas, tomēr nepadarot tās pieblīvētas – kopā izstādē atrodas 12 lielie tēlniecības darbi un 32 stikla “gleznas”. Tehnoloģijas virtuozitāte un pretstatu savienošana tomēr paliek nemainīgi principi, lai kādu varētu saukt par mākslinieku. Un Andai Munkevicai tas izdodas.

Krista Balode, Dzintra Romanovska - Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures un teorijas bakalaures.

[1] Adlin, Jane. Studio Glass in The Metropolitan Museum of Art. – New York: Metropolitan Museum of Art, 2012. – P. 3.

[2] https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/zolitudes-tragedijas-piemineklis-emocionals-bet-ne nomacoss.a154035/

[3] https://www.penza-press.ru/lenta-novostey/59003/ekspoziciyu-nikolskogo-muzeya-obogatili-ekarnyj-babaj-i-pero-sinej-pticy [4] http://www.lnmm.lv/lv/mmrb/apmekle/izstades/868-nikolajs-rerihs-un-latvija.