Baznīca pret alu

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Neraugoties uz to, ka Latvija it kā ir sekulāra valsts, laiku pa laikam notiek kaut kas tāds, kas liek to diezgan stipri apšaubīt. Piemēram, pavisam nesen mācītāja Elija Godiņa iebildumu dēļ tika atcelts Doma laukumā plānotais Vispasaules alus dienas gadatirgus. 

Domāju, vajadzētu sākt ar to, ka Doma laukums nepieder baznīcai un tās viedokli par pasākuma rīkošanu nevienam nebija jājautā, tomēr Rīgas pilsētas izpilddirektors Juris Radzevičs acīmredzot bija citās domās. Ironiskā kārtā Radzeviča kungs savu politisko karjeru sāka Latvijas Pirmajā partijā (tautā saukta arī par “mācītāju partiju”), bet paralēli darbam Rīgas domē ir arī Rīgas Doma padomes loceklis, tāpēc savā ziņā varētu teikt, ka pasākuma organizēšanu šinī gadījumā viņš bija nolēmis saskaņot pats ar sevi.

Nedaudz skaidrākam kontekstam jāpiebilst arī, ka 2004. gadā, būdams Izglītības un zinātnes ministrs, Radzevičs skolu mācību programmā nolēma iekļaut ticības mācību.

“Kristīgās mācības ieviešana skolā nav pretrunā ar to, ka baznīca ir šķirta no valsts,“ ministrs tolaik komentēja: “Uzskatu, ka tie, kas ļoti uzsver tikai latvisko identitāti, ir atsevišķi īpatņi – vērtības, kas ir saglabājušās gadsimtiem ilgi, tomēr sakņojas kristietībā.”

Rīgas Doma baznīcas pārvaldes valdes priekšsēdētājs, mācītājs Elijs Godiņš, kura iebildumu dēļ atcelts alus gadatirgus, jau iepriekš izcēlies ar visnotaļ ortodoksālām idejām. Piemēram, 2016. gadā viņš bija starp tiem mācītājiem, kas luteriskajā baznīcā aizliedza sievietēm kļūt par mācītājām.

Tolaik viņš piebalsoja arhibīskapa Vanaga viedoklim, kurš konkrēto jautājumu izskaidroja ar svēto rakstu citātu: “Kā tas parasts visās svēto draudzēs, sievas lai draudzē klusē, jo viņām nav ļauts runāt, bet lai viņas paliek bauslības noteiktajā paklausībā. Bet, ja viņas grib ko mācīties, lai izjautā mājās savus vīrus, jo sievai ir apkaunojoši runāt draudzē.” Pie viena vēlos atgādināt, ka arhibīskapa Vanaga viedokli dažādos jautājumos joprojām labprāt uzklausa ne mazums mūsu valsts priekšstāvju, kas ir nedaudz biedējoši.

Iesūnojušu reliģisko uzskatu kontekstā droši vien jāpiemin, ka pirms vairākiem gadsimtiem Doma laukumā vēl regulāri tika dedzinātas raganas. “Gandrīz trīs gadu simtus Doma laukums visiem Latvijas iedzīvotājiem iedvesa bijību un šausmas. Ik pa reizei vīri melnos tērpos naski krāva malku kārtējam sārtam.

Vēl kādai nabaga dvēselei bija pienākusi pēdējā stundiņa (..) 1613. gadā Doma laukumā sadedzināja arī zemniekus no Limbažiem, kuri tiesai liecināja: “1612. gada Ziemassvētku naktī burvji sarīkoja sanāksmi Rīgas Doma baznīcā. Tur bija ieradies arī pats velns” (I.Strautiņa, Rīgas Balss, 02.10.2008.).

Atgriežoties mūsdienās un skarbajā realitātē – mācītājs Godiņš komentē: "Katrai lietai ir atbilstoša vieta, un mēs visas lietas nedarām visur. Varu tikai retoriski jautāt, vai Doma laukums ir tam piemērotākā vieta." Retoriski ieskatoties Vecrīgas kartē, uz ātru roku ap Doma baznīcu varu saskaitīt vismaz 10 dažādus krogus, nemaz nerunājot par Doma laukumam pieguļošo “Doma dārzu”, kurā alkoholisko dziru lietošana un skaļas mūzikas atskaņošana notiek ikkatru vasaras vakaru.

Tāpat Doma laukumā bez jebkāda lokālās baznīcas satraukuma pilnīgi brīvi notiek pagānisko Līgosvētku gadatirgus, Miķeļdienas gadatirgus, Ziemassvētku tirdziņi un citi pasākumi un koncerti. Bet, protams, alus gadatirgus – tas tomēr ir par traku un alus nav gluži sarkanvīns, ko iemalkot baznīcās svētdienu rītos ir ne tikai norma, bet kristieša pienākums.

Līdz šim galvā bija iesēdusies pārliecība, ka pareizticīgo baznīca ir pati konservatīvākā un visvairāk varētu iebilst pret jebko mūsdienīgu, tomēr Doma laukuma kontekstā atcerējos par visiem neskaitāmajiem pasākumiem blakus Kristus Dzimšanas katedrālei Esplanādē, ko esmu apmeklējis, un nav skaidrs, kā gan pareizticīgā baznīca tos visus akceptēja? Iespējams – viņiem vienkārši neviens nejautāja, gluži kā to nevajadzēja darīt arī alus gadatirgus gadījumā.

Uz augšu