Eirovīzija vai Eiropiāde? Protams, Eiropiāde!

Latvijas dalībnieki Eiropiādē Frankenbergā, centrā Indra Filipsone un Māris Brasliņš, 2019.g.

FOTO: Publicitātes foto

Par ko stāsta Eiropiādes piemiņas akmens Daugavmalā? Par Eiropas vienotību, par to ideālu, kādu sekmīgi īsteno Eiropiādes kustība. Tas ir Eiropiādes komitejas dāvinājums Rīgai par izcilu šā nemateriālās kultūras festivāla norisi 2004. gadā.

Saruna ar Starptautiskās Eiropiādes komitejas (SEK) ilggadīgu Latvijas pārstāvi Indru Filipsoni. Šogad Indra savas pilnvaras pārstāvēt Latviju nodeva Nadīnai Neimanei– Gardovičai, kas tagad vada arī Indras savulaik dibināto deju kolektīvu Auda.

Indra, tu nupat atgriezies no Frankenbergas, kur notika šā gada Eiropiāde. Kādi spilgtākie iespaidi?

Vispirms jau lepnums pat Latvijas dejotājiem un to aizrautību, ar kādu mūsējie piedalās šajā Eiropas kultūras forumā. Plīvojoši Latvijas karogi tribīnēs, kad ir mūsu priekšnesums, lielā skatītāju atsaucība pēc katras dejas, nekā tāda nav mūsu dejas svētkos. Šī reize mums, vairākiem latviešiem, bija īpaša, jo pirms 25 gadiem Vācijas pilsētiņā Frankenbergā bija mūsu pirmā reize Eiropiādē. Toreiz priecājāmies par mazas provinces pilsētiņas sakoptību un mieru, bet tagad Frankenbergu nevarējām pazīt – viņi bija ļoti gatavojošies uzņemt šo festivālu. Eiropiādes vajadzībām bija uzbūvēta īpaša estrāde, laukumos un īpašās teltīs novietoti ekrāni, kuros translē dejas priekšnesumus, koru, folkloras ansambļu un orķestru priekšnesumus.

Izziņai

Eiropiāde ir nemateriālās kultūras festivāls, kas kopš 1964. gada ik vasaru notiek kādā no Eiropas pilsētām. Vienu reizi, 2004. gadā, tas viesojies arī mūsu Rīgā. Par to liecina piemiņas akmens Daugavmalā iepretī prezidenta pilij. Kopš 1994. gada Latvijas dejotājus un muzikantus Eiropiādē vedusi horeogrāfe, Eiropiādes viceprezidente Indra Filipsone. Eiropiādē katru gadu piedalās aptuveni 5000 dejotāju, dziedātāju, muzikantu un tautastērpu meistaru. Ja sakām, ka tas ir trīs reizes mazāk nekā mūsu dejas svētkos reizi piecos gados, tad ņemsim vērā, ka Eiropiāde notiek katru gadu. Katru gadu kāda Eiropas pilsēta uzņemas rīkot piecas dienas ilgu svētku programmu. Katrs svētku dalībnieks maksā līdz 120 eiro par dalību svētkos. Ar šo naudu tiek nosegtas mitināšanās un ēdināšanas izmaksas. Svētku rīkošanas izdevumus sedz vietējā pašvaldība, piesaistot sponsorus. 2006. gadā beļģu akmenkaļa Luka Ledēna (Luc Ledene) veidota skulptūra novietota 11. Novembra krastmalā skvērā starp Daugavas gāti un Poļu gāti.

Latvijas dalībnieki Eiropiādē Frankenbergā, 2019.g.

FOTO: Publicitātes foto

Kuras mūsu dejas sajūsmina citu tautu skatītājus un dejotājus?

Lielajos koncertos skatītājus sajūsmina mūsu spēja dejot visiem kopā un veidot laukuma zīmējumus. Ielu koncertos 100% favorīte ir Jāņa Ērgļa Govju kazaks. Sadancošanās parasti sākam ar Plaukstiņpolku un Tūdaliņu, bet pabeidzam ar Govju kazaku jau kā danci, kuru var dejot visi kopā. Tas ir tik iemīļots, ka visi gaida pirmās mūzikas skaņas, lai mestos danča virpulī.

Izziņai

Govju kazaks ir puišu spēle, kur spēlmaņi sacenšas, rādot dažādus lēcienu veidus. Horeogrāfs Jānis Ērglis, izmantojot dažus no lēcienu veidiem, ir izveidojis interesantu astoņpāru deju, kas ir visai populāra, jo patīk gan dejotājiem, gan skatītājiem.

Video: Govju kazaks deju kopas Saime izpildījumā. 

Kā tu nokļuvi Eiropiādē?

Mani uzņemties Latvijas regulāru dalību organizācijā uzaicināja toreizējais Eiropiādes prezidents Mons de Klopers (Mon de Kloper), kad 1994. gadā ierados uz festivālu Frankenbergā ar trīs latviešu deju kolektīviem – Bitīti, Audu un Ziemeļblāzmu. Pēc četriem gadiem mani ievēlēja Eiropiādes birojā, 2002. gadā kļuvu par viceprezidenti, un 2004. gadā rīkojām Eiropiādi Rīgā. Tagad savas pilnvaras esmu nodevusi Nadīnai Neimanei–Gardovičai. Vēl jāatceras, ka pirmie dejotāji Eiropiādē tomēr bija Māra Brasliņa vadītie priekulieši – deju kopa “Miķelis”, kuri, draugu aicināti, nokļuva Eiropiādē jau 1993. gadā, bet nākamajā gadā Māris uzaicināja mani.

Indra un Nadīna Eiropiādes gājienā Frankenbergā, 2019. gads.

FOTO: Publicitātes foto

Ko mūsu dejotājiem un muzikantiem dod Eiropiāde, ņemot vērā, ka Eiropiāde drīzāk ir folkloras, bet ne skatuviskās dejas festivāls?

Eiropiāde ir iespēja mums iepazīties ar citu tautu kultūru un parādīt sevi. Lai sevi parādītu, mums jāņem vērā, kas ir Eiropiāde. Tā tomēr nav skatuviskās dejas konkurss, bet arī nav tāds folkloras festivāls, kāds ir, piemēram, Baltica. Jāņem vērā, ka jāizvēlas dejas, kuras visi kopā var parādīt laukumā, jābūt “dzīvajai” mūzikai, jābūt rotaļām, kurās iesaistīt skatītājus, un danči, tie jau katru nakti notiek naktsmītņu vietās – parasti skolās. Kopdejošanai, kas parasti notiek stadionā, mēs izvēlamies tautas deju apdares vai tādas horeogrāfijas, kurās ir mums raksturīgie dejas soļi, satvērieni, zīmējumi utt.

Uz Eiropiādi dejotāji brauc tādēļ, ka ir skaidra festivāla norise. Var braukt jebkurš dalībnieku skaits, sākot no 10 dalībniekiem. Rudenī rīkojam Mazo Eiropiādi, kad izvēlamies repertuāru un gadu varam gatavoties. Apvienojam kolektīvus, visi zina, ka dejos, nevis sēdēs maliņā. Dejotāji sagatavo savu 25 minūšu programmu vai, ja skaits mazāks, kolektīvi apvienojas. Vienlaicīgi meklējam muzikantus, kas mums spēlēs.

Vai Eiropiādes formāts laika gaitā mainās? Ja mainās, tad uz kuru pusi?

Eiropiādes formāts ilgu laiku bija nemainīgs. Tāds, kādu mēs redzējām 2004. gadā Rīgā, Skonto stadionā. Katras valsts deju grupa uzstājas ar savu deju uz 10x10 m deju grīdas, kuras mūsu festivālā Rīgā bija piecas. Katras valsts dejotāji dejo savas tautas dejas vai to apdares – tautiskās dejas. Muzikanti, dziedātāji, tautastērpu meistari piedalās kopā ar dejotājiem gājienā, dažādās meistarklasēs un forumā. Tieši tā tas ir ar mums – valsts priekšnesumam izvēlamies tautas deju apdares vai tautas dejām tuvas horeogrāfijas, ņemot vērā, ka mēs dejojam kopā līdzīgi, kā tas ir mūsu deju svētkos.

Līdz ar Latvijas un Igaunijas dalību pamazām tiek pārņemta mūsu pieredze, piemēram, veidot ornamentus stadionā, kad reizē dejo vairākas dejotāju grupas. Šādu Latvijas dejotāju priekšnesumu skatītāji parasti uzņem ar ovācijām.

Eiropiādē agrāk bērni nepiedalījās, bet, rīkojot Eiropiādi Horsenā, Dānijas pārstāvji ierosināja iesaistīt šajā kustībā arī bērnus, un man tika uzticēts veidot bērnu kolektīvu kopdeju noslēguma koncertam, iemācot kādu latviešu tautas deju. To es darīju vēl divus gadus un tad ierosināju, ka jāmāca tās valsts deja, kurā notiek Eiropiāde. Tagad tā arī notiek.

Interesanti, ka tagad visi dalībnieki iemācās arī vienu rīkotājvalsts tautas deju. Īpaši veiksmīgi tas bija Somijā, jo tur gan dalībnieki, gan skatītāji varēja piedalīties kādā somu tautas dejā.

Video: Eiropiādes kopdeja Humppa Somijā 2017. gadā.

Neatminu, vai būtu dzirdējis, ka Eiropiādē piedalās mūsu tautas muzikanti vai tērpu darinātāji. Kā ar tiem?

Tā ir problēma, kuru vēl neesam atrisinājuši. Tomēr nevar teikt, ka mūsu muzikanti nav pārstāvēti. Eiropiādē jau vairākus gadus piedalās kapela Eži. Viņi spēlē mūsu dejotājiem pavadījumus un, protams, dančus. Šogad vēl ar mums kopā brauca muzikanti no Tukuma novada –  folkloras kopa Vācelīte un tautas mūzikas kapela Sudmaliņas no Valkas.

Agrāk vairākus gadus ar mums kopā brauca arī folkloras kopa Budēļi no Rīgas. Tas nav daudz, gribētos lielāku muzikantu un dziedātāju iesaisti. Eiropiādē ir piedalījušās arī citas mūzikas grupas, bet parasti kā pavadošais sastāvs dejotājiem. Muzikanti laikam ir mazāk ieinteresēti, vai arī viņiem ir citas iespējas piedalīties festivālos, kur var sevi vairāk pierādīt. Arī koristi mums nepievienojas, jo festivāls ir maksas, nekādi konkursi tur nenotiek.

Dejotāji laikam ir aktīvāki un ieinteresētāki tieši uz izdancošanos un citu tautu kultūras iepazīšanu arī bez konkursiem un balvām.

Tautastērpu darinātāji Eiropiādē piedalās neklātienē, viņu darbu mēs redzam gājienā. Forumā ir vietējie tautas meistari, kuri demonstrē savu meistarību. Tik plaši un izcili, kā tas bija savulaik Rīgā, nekur nekad nav redzēts.

Vai sagaidīsim Eiropiādi atkal Latvijā?

Laikam ļoti grūti būtu pārspēt to aizrautību, skatītāju pilnās ielas gājiena laikā un arī tos patiešām lielos līdzekļus, ko deva Rīgas dome un sponsori. Tāpēc jau ir piemiņas akmens 11. Novembra krastmalā, jo Rīgas Eiropiāde ir atzīta par visu laiku izcilāko Eiropiādi vēsturē. Tomēr ir sapnis, ka reiz atkal kāda mūsu pilsēta vēlētos uzņemt 5000 dejotāju un muzikantu no Eiropas zemēm.

Izziņai

Eiropiāde Rīgā 2004. gadā bija, iespējams, pati vērienīgākā un dārgākā no visām. Tikai Rīgas pašvaldība ieguldīja svētkos ap pusmiljonu latu. Starp daudzajiem notikumiem izceļami ir divi – vērienīgais gājiens Rīgas centrā, kas dalībnieku un skatītāju sajūsmas ziņā atgādināja 90. gadu manifestācijas, un īpašs koncerts Kongresu namā, kurā tika parādīta gan tradicionālā tautas deja, gan skatuviskās dejas dažādas formas.

Eiropiādes seno kāzu uzveduma fragments Kongresu namā 2004.gadā

FOTO: Wouters&Fasseur

Eiropiāde rāda ceļu mūsu deju svētku rīkotājiem un dejotājiem

Pārskatot tīmeklī atrodamos Eiropiādes video ierakstus, varam ievērot, ka mūsu dejotāji priecīgi dejo mūsu tautas dejas, to apdares un skatītājus sajūsmina prieks, kas nāk no dejotājiem.

- Kāpēc Eiropiādē sajūsma ir tik liela, ka skatītāji dejo ar dejotājiem, bet dejotāji pēc koncerta dejo ar karogiem?

- Kāpēc mūsu svētkos deju uzveduma laikā vai pēc tā nav iespējas dejot tautas dejas visiem kopā?

- Kāpēc mūsu Deju svētkos skatītāji reti kad uzgavilē, kā tas notiek Dziesmu svētkos?

- Kur mēs esam pazaudējuši dejas prieku?

Vēl jāatzīmē, ka Eiropiādi diemžēl savos plānos neiekļauj arī latviešu deju folkloras kopas Dandari, Sudmaliņas un etnokompānija Zeidi. Domāju, ka arī Rīgas un citu pilsētu danču klubiem būtu vērtīgi sasparoties uz šāda veida starptautiskām aktivitātēm.

Kādēļ?

Lai mēs aptvertu, ka mūsu tautas deja ir daudz kas vairāk nekā tikai danči. Mērķis būtu izveidot labāku sasaisti starp mūsu tautas dejas tik dažādajiem draugiem – sākot ar danču klubu apmeklētājiem un deju folkloras kopām līdz skatuvisko formu kopējiem. Tas nu jau būs Nadīnas Neimanes-Gardovičas uzdevums, jo viņa ir pārņēmusi Eiropiādes ideju attīstīšanas un iedzīvināšanas stafeti Latvijā. Lai sekmējas lielais dejas darbs!

Ernests Spīčs, dejas pētnieks.

Uz augšu