Filma tapusi kā viens no "Rīga 2014" projektiem, kas ievadīja pirms vairākiem gadiem notikušo Vijas Celmiņš izstādi "Dubultā realitāte" mākslas muzejā "Rīgas birža".

Lai skatītājus pirms izstādes iepazīstinātu ar mākslinieci un uzņemtu dokumentālo filmu, pie Celmiņš viesos uz Ņujorku devās uzņemšanas grupa - filmas režisors Olafs Okonovs, operators Aleksandrs Grebņevs, producente Antra Cilinska un projekta kuratore Elita Ansone.

Kā stāsta producente Cilinska, pirmais brauciens uz Ņujorku bijis kā attiecību nodibināšana, taču izrādījās, Celmiņš ir ļoti atvērta. "Vija bija ļoti atsaucīga! Viņa ir fantastisks tēls ar visu savu iekšējo pretrunību, vienā brīdī sakot – ā, nē, vēl neesmu tik veca, lai par mani veidotu filmu, un negribu, ka par mani veido filmu, bet tajā pašā laikā viņa mūs uzņēma ļoti sirsnīgi un uzticēja savu dzīvesstāstu,» tā intervijā Cilinska.

"Rīga 2014" ietvaros notikusī izstāde nebija Celmiņš pirmā izstāde Latvijā. 1987. gadā kopā ar citiem trimdas māksliniekiem (Svenu Lukinu, Edvīnu Strautmani) tika izstādītas piecpadsmit Celmiņš grafikas lapas. Uz Rīgu gan toreiz atbrauca tikai Celmiņš un Strautmanis. Par Latvijas iespaidiem tolaik 1987. gada žurnālā "Avots" abi mākslinieki dalījās intervijā.

Filmā Celmiņš ļauj ielūkoties savā darbnīcā, savā lauku mājā. Vija labprāt runā latviešu valodā, taču atzīst, ka tomēr ir "īsta amerikāniete". 

Filmēšanas grupa Celmiņu apmeklēja Ņujorkā un Longailendā, kur tai bija ne tikai ekskluzīva iespēja vērot mākslinieces darba procesu, bet arī tikties ar viņas domubiedriem un būt klāt Ņujorkas mākslas notikumos.

Filmas reklāmas rullītis.

Par pieredzi, veidojot filmu, režisors Olafs Okonovs stāsta: "Vija ir unikāla, neatlaidīga, pat spītīga. Vienmēr ticējusi sev un nav baidījusies atrasties savrup. Gadu desmitiem viņa ir neatlaidīgi strādājusi un guvusi milzu panākumus. ASV 60. gados māksliniecei sievietei, turklāt ienācējai, Amerikā bija ļoti grūti sevi pierādīt. Vija ir vērotāja, kas, manuprāt, ir latviska īpašība. Viņa vēro dabu: putnus, tuksnesi, jūru. Mākslā tas parādās kā iekšējs vērojums. Vija rada citu realitāti, kas sniedzas pāri prāta robežām."

"Visu mūžu strādājot glezniecības laukā, esmu nonākusi pie atziņas, ka gleznieciskā forma nav izsakāma vārdos. Nosaukumi vai literāri skaidrojumi neatklāj ideju, jo tā slēpjas emocijās, strāvās un zibšņos un nav tik viegli atrodama. Ir jāprot skatīties, ir jāsajūt glezniecības strāvojumi un tiem jāatrod to atbilstība savās sajūtās. Pastāv iespēja kaut ko neredzēt, nesaprast, kaut kam paiet garām, tomēr – cik daudz bagātību ir šajā jomā! Pat vairākus gadsimtus senas gleznas atrod un saviļņo skatītājus arī šodien. Un mūs tā iespaido ne jau sižets vai laikmeta notikumi, bet cilvēka nemainīgā daba – jūtas, centieni un ideāli. Kā mēs to varam saskatīt? Kā sajust? Kā mēs to varam parādīt?" tā pati Vija Celmiņa.

Par mākslinieci

Celmiņa dzimusi 1938. gadā Rīgā. 1944. gada rudenī viņas ģimene devās bēgļu gaitās uz Vāciju, kur uzturējās latviešu bēgļu nometnē Eslingenē. 1948.gadā Celmiņa kopā ar vecākiem emigrēja uz ASV, Indianapolisu. Kopš 1980. gada Celmiņa dzīvo Ņujorkā. Māksliniece studējusi Džona Herona Mākslas institūtā no 1955. līdz 1962. gadam. 1963. gadā viņa pārcēlās uz dzīvi Venēcijā, Kalifornijā, lai studētu Losandželosā, Kalifornijas Universitātē, kuru beidza 1965. gadā, iegūstot maģistra grādu. Māksliniece vairakkārt ir papildinājusi savu profesionālo meistarību gan Kalifornijas Universitātē, Irvinā, gan Kalifornijas Mākslas institūtā, Valensijā. Mākslinieces darbi bijuši izstādīti «Metropolitan» Mākslas muzejā, Teita galerijā Londonā un Modernās mākslas muzejā, kur tie apskatāmi joprojām.

Raksts tapis sadarbībā ar LMT mājas viedtelevīziju.