Pilsētā ieradies cirks! Ieskats "Rammstein" ugunsšovā

"Rammstein" koncerts Lucavsalā satricina visu Rīgu. Atrodi sevi bildēs!

FOTO: Mārtiņš Otto, TVNET

Pirms daudziem gadu desmitiem viena no galvenajām lielāku vai mazāku pilsētu izklaidēm bija ceļojošais cirks - dresēti savvaļas dzīvnieki, akrobāti, klauni - tas viss, dekorēts ar lampiņām, krāsainiem uzrakstiem, piesaistīja pilsētas iedzīvotājus, liekot aizmirst par ikdienas rūpēm. Otrdienas vakara vācu rokgrupas "Rammstein" lielkoncerts tepat Rīgas sirdī - Lucavsalā - radīja cirkam līdzīgas sajūtas. Pie liesmojošās vācu grupas "cirka arēnas" pulcējās teju desmitā daļa rīdzinieku un arī vairāki simti, pat, iespējams, tūkstoši ziņkārīgo, kas bez maksas vēroja koncertšovu no Salu tilta vai piespieduši vaigus koncerta teritorijas žogam. Spriežot pēc ierakstiem sociālajos tīklos, ka "Rammstein" dārdoņu varēja dzirdēt pat Purvciemā (vēja faktors), šī "cirka izrāde" skārusi teju visu Rīgu. Tas bija notikums.

Pirms analizēju pašu koncertu, dažas filosofiskas un faktoloģiskas atkāpes. Svarīgi atgādināt, ka seši Austrumvācijā augušie mūziķi, kas jaunībā jūsmojuši par amerikāņu hārdroka grupu "Kiss", kura arīdzan plaši koncertos izmanto pirotehniku, kā nemainīgs vienots organisms darbojas jau kopš 1994. gada. Šo 25 gadu laikā grupa izdevusi septiņus studijas ierakstus, nesenākais izdots šā gada 31. maijā un ir pirmais, kurš beidzot iekarojis ASV pieprasītāko albumu top10. Tas nozīmē, ka grupa šobrīd ir pašā briedumā, savā labākajā formā, brīva tehniskajās iespējās, par ko klātienē varējām pārliecināties paši. 

Šī vācu industriālā metāla grupai bija jau ceturtā uzstāšanās Latvijā. Pirmā bija 2001. gada 22. novembrī Skonto hallē, otrā - 2010. gada 4. martā Arēnā Rīga, bet trešā - 2012. gada 7. februārī, arī Arēnā. 2010. gada koncertā Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests (VUGD) aizliedza izmantot atsevišķus pirotehnikas elementus, tas, starp citu, grupas vēsturē, īpaši deviņdesmitajos gados, koncertējot ASV dažādos štatos, notika regulāri. Taču šoreiz nekādu ierobežojumu uguns orģijām nebija.

Rīgā bijām liecinieki vienam no iespaidīgākajiem, pārdomātākajiem koncertšoviem, kāds mūsu pusē redzēts.

Foto: Aplūko foto no koncerta (fotografēt drīkstēja tikai pirmās trīs dziesmas).

Milzīgā skatuve, kas savienota ar skandu torņiem pļavā, radīja apokaliptisku sajūtu. Prātā nāk nesenā Pītera Džeksona producētā filma "Izsalkusī pilsēta" (Mortal Engines, 2018), kas balstās uz Filipa Rīva romāna par nākotni, kurā kārtību pasaulē nosaka motorizētas, braucošas pilsētas, kas aprij mazākas, vājākas pilsētiņas. 

Jau pašā koncerta sākumā, fonā izskanot Georga Frīdriha Hendeļa svītai "Karaliskā uguņošanas mūzika" un sākoties jaunā albuma skaņdarbam "Was ich liebe", debesīs no skatuves un skandu torņiem uzšaujas melnu dūmu mākoņi. Gar acīm paskrien vairākas apokaliptiskas ainas gan no kino pasaules ("Ūdens pilsēta", "Trakais Makss"), gan literatūras (Orvels, Bredberijs, Bērdžess u.c.).

Melni dūmu mākoņi "Rammstein" koncertā Rīgā

FOTO: Mārtiņš Otto, TVNET

Te solītā filosofiskā atkāpe - paaudžu teorijas kontekstā. Pirms pāris nedēļām turpat Lucavsalā Eda Šīrana koncertā lielāko publikas daļu veidoja gados jauni cilvēki, tā dēvētā mileniāļu paaudze (cilvēki, kas dzimuši aptuveni no 1981. līdz 2000. gadam), turpretī  "Rammstein" koncerta vidējais klausītājs bija izteikts X paaudzes produkts (cilvēki, kas dzimuši aptuveni no 1960. līdz 1980. gadam). Nesen noklausījos LU profesores Zandas Rubenes podraidi par paaudžu atšķirībām, un viņas teiktais precīzi izskaidro X paaudzes vilkmi pēc "Rammstein". Proti, cilvēki, kas dzimuši un auguši minētajā laika rāmī, ir auguši noteiktā sociālā struktūrā, kas ieaudzinājusi kārtību, disciplīnu, noteikumus, tie ir vērsti uz sabiedrības interesēm, mazāk uz sevi, un šādu modeli kā sev saprotamu šī paaudze saredz un saklausa "Rammstein" daiļradē (arī "Depeche Mode". "Kraftwerk"). Grupas mūzika ir vienkārši strukturēta, un koncerti ir precīzi un pārdomāti (nekāda improvizācija taču uz skatuves nenotika). Turpretī mileniāļi, kas vairāk vērsti uz sevi un kuriem noteikumi un disciplīna ir neērtas kategorijas, vairāk izbauda brīvākas formas mūziku. 

Atgriežoties pie paša koncerta, jāpiebilst, ka no jaunā albuma programmā iekļautas, šķiet, deviņas dziesmas. Liela daļa jauno kompozīciju koncentrētas koncerta pirmajā daļā, kad ārā vēl bija salīdzinoši gaišs. Viens no "šokējošākajiem" šova elementiem dziesmas "Puppe" ("Lelle") laikā bija milzīgi bērnu rati ar pašu mazuli iekšā. Protams, ratus ar visu bēbi solists Tills Lindemans (Till Lindemann) aizdedzināja, dziedot kaut ko par sievieti (māsu), kura ir prostitūta, un par viņas pamesto mazuli, kuram viņš vēlas noraut galvu ("Ich reiße der Puppe den Kopf ab, Ja, ich reiß' der Puppe den Kopf ab").

Pēc melna konfeti un liriskās atkāpes ar "Diamant", kuras laikā varēja pacelt gaisā pie ieejas izdalītās šķiltavas (koncerta sākumā tika izteikts lūgums viedtelefonus nelietot), ar "Deutschland" remiksu sākās koncerta otrā daļa. Jau satumstot, skatuve tika iedarbināta uz pilnu jaudu un tādu grupas grāvēju kā "Du hast", "Sonne" un "Ohne dich" laikā varējām izbaudīt īstu "Rammstein" pirotehnikas šovu. 

Pēc paklanīšanās un nelielas pauzes seko kopdziesma "Engel" ar koncerta iesildītājām "Duo Jatekok" (divas klasiski skolotas pianistes - Naïri Badal un Adélaïde Panaget), tad ar piepūšamām laivām pāri publikai mūziķi nokļūst otrā krastā, proti, uz lielās skatuves, kur viņi tiek sagaidīti ar transparentu, uz kura rakstīts "Laipni lūgti". Protams, tas viss ir simboliski, turklāt, sākoties jaunā albuma singlam "Ausländer" ("Svešzemnieks"), ir skaidrs, ka "Rammstein" pieskaras Vācijā jūtīgajam bēgļu uzņemšanas jautājumam. Taču nekādi skaļi manifesti neseko, vispār komunikācija ar publiku bija minimāla, tikvien kā koncerta izskaņā Lindemans pateica paldies un aicināja visus pacelt rokas. 

"Rammstein" gadījumā visa komunikācijas nasta gulstas uz šovu un scenogrāfiju.

"Rammstein" Rīgā

FOTO: Mārtiņš Otto, TVNET

Kopumā ļoti kvalitatīvs, pārdomāts koncertšovs, ar jaudīgu skaņu, iespaidīgu skatuvi. Jā, varbūt pietrūka, piemēram, tāda lielā grāvēja kā "Amerika", jā, jau minēju, ka lielākā daļa dziesmu būvētas pēc vienas formulas - nikns rifs, bieži vien ne tik izteiksmīgs pants un tad divu vai trīszilbju piedziedājums ("Ich will", "Du hast", "Moskau" vai "Deutschland") ar stampājošu ritmu un jaudīgām ģitārām. Bet formula darbojas, vācu mašīna kustas uz priekšu kā labi ieeļļots mehānisms, un, kas zina, varbūt pēc gadiem desmit grupa tiešām izdomās tehnisku risinājumu, kā šo lielo pilsētskatuvi uzlikt uz riteņiem. Tas gan būtu iespaidīgs skats! 

Uz augšu