Īlē aiz dzelzsbetona žoga, mežā atrodas pamesta sanatorija ar drūmu slavu. Ilgus gadus te ārstēja hroniskus alkoholiķus ar smagām blakusparādībām, narkomānus - piespiedu kārtā, cilvēkus ar psihiskām slimībām. Gandrīz desmit gadus ēkas ir pamestas. Ja vien neatrastos mežā un aiz žoga, tas jau būtu vidi degradējošs objekts. Valsts sanatorijas ēkām meklē nomniekus.

Par pamesto Īles sanatoriju biju dzirdējusi daudz baisu nostāstu. Uz sienām švīkas, kas izskatoties tā, it kāds būtu ārprātā skrāpējies ar nagiem; dažas telpas esot polsterētas, lai delīrijā trakojošie pacienti nesavainotos; vēl tur esot pamesta baznīca ar basketbola groziem. Tā visa fonā naktī sanatorijas apkārtnē joprojām esot dzirdami mežonīgi kliedzieni, un vispār tur esot “drūma enerģētika”.

Sanatorija, kas kopš 2002. gada vilka eksistenci kā sociālās aprūpes centrs dzīves pabērniem, tika slēgta 2010. gadā. Kopš tā laika ēkas ir pamestas.

Nu it kā jau bija iestāde un izbija – tā gadās. Atbrauc buldozers, nošķūrē un miers. Tomēr izrādās, ka sanatorija saulesbrāļiem bija iekārtota muižas kompleksā – valsts nozīmes kultūras piemineklī. Laikam jau tikai padomju varas funkcionāru sakarsušajos prātos varēja ienākt ideja specrežīma slimnīcu benzīna un līmes ostītājiem ierīkot pilī ar senu parku un strūklaku dārzā.

Kopš 2014. gada VAS “Valsts nekustamie īpašumi” (VNI), kuru pārvaldīšanā ir ēkas, kompleksam meklē nomnieku. VNI atzīst, ka muiža ir tik bēdīgā stāvoklī, ka investīcijas vajadzīgas vismaz 2 miljonu eiro apmērā. Pagaidām neviens potenciālais nomnieks nav pieteicies. 2016. gadā nosacītā nomas maksa par objektu minēta 2500 eiro mēnesī. To var nomāt uz 30 gadiem.

Drūma vieta ar kūrorta iezīmēm

No Rīgas līdz Īlei jābrauc nedaudz vairāk par stundu – ar visu kafijas dzeršanu. Ceļš ved gar vienu no populārākajām Latvijas svētvietām – Pokaiņiem. Vispirms ieraugām 300 gadu seno un daudzkārt nopostīto Īles luterāņu baznīcu, kas atdzimšanu piedzīvoja pirms trim gadiem. Dievnams tiek atjaunots soli pa solim, un, lai gan caur griestiem vietām redzamas debesis, dievkalpojumi notiek reizi mēnesī.

Mums vajag minūtes trīs, lai saskatītu vietas teorētisko attīstības perspektīvu.

Paugurainā Īle varētu kļūt par slēpošanas kūrortu “svētdienas slēpotājiem” ar ne pārāk sarežģītām trasēm. Vēlāk uzzinu, ka kādreiz Īlē tiešām bijusi slēpošanas trase. Pabraucam garām dažām sabrukušām siltumnīcām. Ar sūnām apaugušas kāpnes ved kalnā, kura galā redzams dzelzsbetona mūris. Varētu domāt, ka cietums.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Ceļš vijas cauri mežam, kas līdzinās parkam. Tomēr tīrīt no kritalām mežu nedrīkstot, jo vecie koki esot mājas dažām vaboļu sugām. Pirms izpētām pamesto muižu, gribam satikt vēstures lieciniekus – bijušos sanatorijas darbiniekus, kas dzīvo tepat aiz līkuma.

Viena otrai pretim stāv divas baltu ķieģeļu mājas, celtas 20. gadsimta septiņdesmitajos gados speciāli sanatorijas darbiniekiem un viņu ģimenēm. Lielākā daļa dzīvokļu nav apdzīvoti – atlikušajos mūža nogali pavada tie, kas sanatorijai atdevuši visu savu darba mūžu. Pārsvarā sievietes, kuras darba gaitas te sāka Hruščova ērā. Vīri aizsaulē, bet viņas joprojām staltas un darbīgas. Tā ir- sievietes dzīvo ilgāk. Jumts tek, apkure pagājušajā gadā atslēgta. Dzīvokli te var nopirkt par apmēram 1500 - 2000 eiro.

Padomājiet! Vieta ir pasakaini skaista un, ja vien ir vēlme, dzīvokli var izremontēt, jumtu salabot.

“Labdien!” skaļi saucam kundzei, kas iestājusies durvīs, bet mūs nedzird, jo ligzdā divi stārķi apdullinoši skaļi klabina knābjus.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

1965. gadā medmāsai Dzidrai bija 25 gadi. Nesen apprecējusies ar Īles kolhoza zootehniķi, viņa atrada darbu Īles sanatorijā, kurā tolaik veselību stiprināja “inteliģenta publika” - tuberkulozes slimnieki. Bija pēckara laiks, un ar tuberkulozi slimoja daudzi, vēlāk stāstīs pensionētās medmāsas. Pēc gada jaunā ģimene pārcēlās uz dzīvokli svaigi uzbūvētajā mājā. Gaišas istabas, centralizētā apkure, vanna. Tajos laikos tā bija idille! “Labi dzīvojām, bez intrigām, draudzīgi, jubilejas kopā svinējām,” raugoties tālumā, saka Dzidra Kalvāne. “Visiem bērni dzima – pagalmu piepildīja bērnu klaigas.”

Jautāju, kā tad ar kaislībām, dzīvojot tik slēgtā vidē, - vai bija intrigas, sānsoļi, šķīvju un degunu sišana, šķiršanās un bērnu salīdzināšana ar kaimiņu? "Nē, nekā tāda nebija," kundze met ar roku.

Varbūt negrib atcerēties, bet varbūt patiešām "laiki bija citi".

Viņa atceras, ka sanatorijai ik pēc pāris gadiem mainījās “profils”. Dažus gadus rehabilitēja pacientus ar psihes traucējumiem, tad sirds, asinsvadu slimniekus. Vēlāk izrādījās, ka kāpelēšana kalnos viņiem par labu nenāk. Sekoja alkoholiķu piespiedu ārstēšana un tā tālāk.

“Brīžam saucās slimnīca, brīžam rehabilitācijas centrs, bet beigās bija sazin kas – nabagmāja,” nosaka Dzidras kundze.

Viņai, tāpat kā citiem īleniekiem, no sirds žēl, ka kādreiz plaukstošā vieta grimst aizmirstībā. “Nu jau septītais gads, kā žogs apkārt un viss brūk. Mēs, cik nu esam palikuši, dzīvojam mierā un klusumā – katram savs dārziņš, re, stārķi, dzērves,” viņa iezīmē idillisku ainu. Dzidra palikusi viena – dzīvesbiedra vairs nav, bet dēls ar ģimeni Alsungā. “Sazvanāmies gan katru dienu,” viņa piemetina. Dzidra stāsta par trim mazbērniem – kādas augstskolas beiguši, ko dara, un sola pameklēt vecās fotogrāfijas. Kamēr runājamies, pagalmā, ziņkārības dzīti, iznāk citi iemītnieki.

Elmārs Feldmanis nav īlenieks, bet vietējo sanatoriju ziedu laikos labi atceras. Jauns būdams, viņš brauca ciemos pie māsas, kura strādāja saimniecības daļā. “Toreiz dzīvība kūsāja, viss bija apgaismots, bet tagad rudeņos paveras drūms skats uz dzīvi – apkārt melns, katrs ierāvies sava alā.” Arī sildās katrs kā var – daži iebūvējuši plītis, bet pretējā mājā, kur šādas iespējas nav, ziemā elektrības rēķini pieaug līdz debesīm.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Mums bija sava republika

“Es te esmu aborigēns – piedzimu un visu mūžu dzīvoju Īlē,” saka kundze, svārstoties - runāt ar mums vai tomēr ne.  Medmāsas stingro tēlu viņa saglabājusi joprojām. Ņina Gavare sanatorijā par medmāsu sāka strādāt 1964. gadā. Kopumā viņa te nostrādājusi 50 gadus. “Toreiz bija liels konkurss, un, lai tiktu tajā vietā, es sākumā strādāju par sanitāri – gribēju būt droša, ka mani paņems.” Pēc medicīnas skolas beigšanas galvenais ārsts, kā bija solījis, pieņēma Ņinu darbā.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Elmārs, atradis senu fotogrāfiju no kādas balles, rāda Ņinai. Atmiņu lādei vāks vaļā, un nu jau saruna sāk ritēt raitāk. “Mums te vienmēr bijusi sava republika – slikti nebija,” atceras Ņina. “Neārstējās šādi tādi – izglītoti, inteliģenti,” viņa runā par teju sešdesmit gadus tālu pagātni. Toreiz, sešdesmitajos, jauno, smuko medmāsiņu ievēroja puisis, kurš Īles zaļo pauguru veselīgajā gaisā dakterēja plaušu kaiti.

“Saslima” tika pamatīgi, ka apprecēja medmāsu un pārcēlās uz Īli.

Ņinas dzīvesbiedrs Īles sanatorijā iekārtojās par grāmatvedi.

“Kā tolaik bija pieņemts, mums bija pašdarbības kolektīvs, koncertējām, braucām ekskursijās. Toreiz tas viss bija jādara kopā ar pacientiem,” turpina Ņina.

Ņina atceras, kādi toreiz bija laiki – nekā nebija, bet cilvēki priecājās par katru nieku. “Pēckara gados mēs sanatorijā varējām bez maksas paēst. Par dzīvokli, ūdeni un elektrību nemaksājām. Alga gan bija 40 rubļi, bet nebija jau ko pirkt."

"Dzīves uztvere bija citāda – ja bija kāda kleitiņa, pāršuvi un biji priecīgs.”

Ņinas kundzes trīs pieaugušie bērni dzīvo tepat Dobelē – meita ir ārste, viens dēls strādā bankā, otrs kokapstrādē. “Dzīvesbiedrs aizgāja jau sen, jo tuberkuloze saasinājās – strādāja visu laiku salīcis pār papīriem.”

Ņina atceras, ka hroniskie alkoholiķi bijuši mierīgi, paklausīgi, grūtāk gājis ar tiem, kas ārstēja psihiskās kaites. Tomēr vislielākās galvassāpes sagādājuši narkoloģijas pacienti.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

“Pacients pazudis. Uztraucamies, meklējam pa visu teritoriju, līdz atrodam šo parkā zem eglītes sakaifojušos.

Viņiem neko daudz nevajadzēja – salēja jaciņu ar benzīnu, ietinās tajā, saelpojās un gatavs.

Smadzeņu bojājumi viņiem jau tāpat bija. Tagad jau tik prasti vairs ne – ir pavisam cita veida narkotiskās vielas. Kamēr pieradām, ar nervu slimniekiem gāja smagi. Daudziem bija šizofrēnija, kas jaunībā neizpaudās, bet ar gadiem parādījās. Daži apārstējās un joprojām normāli dzīvo.”

Ņina dusmojas: "Mājas stāvēs, kamēr sabruks. Jumts tecēja jau laikā, kad strādāju.”

Melnbaltajās fotogrāfijās pagātne atdzīvojas – medmāsas baltos halātos un micītēs, svētkos - akurātās, pieguļošās kleitās, uzkasītiem matu pušķiem, ar piespraustiem darba ordeņiem vai grābekļiem rokās pavasara talkā. Jaunas, dzīves pārpilnas, smaida.

Lūk, māsiņu vidū dakteris Andris Glāzītis – savas karjeras sākumā. Vēlāk viņš kļuva par Rīgas novada slimokases direktoru - laikabiedru pretrunīgi vērtētu.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Zinaīda un Elmārs Feldmaņi aicina ciemos – ielūkoties vecajos fotoalbumos un nogaršot dārza labumus. Viņi Īlē ir vasarnieki – ziemā dzīvoklis paliek tukšs, neapkurināts. Kāpņu telpā viņi ir vienīgie iemītnieki. Pametu žēlu skatu uz aizaugušo dīķi, kas reiz priecējis mājiniekus. “Nu kurš tīrīs, kuram spēka,” nosaka Zinaīda, raugoties uz aklajiem mājas logiem. Toties dārzā viss aug griezdamies - sentimentālie flokši, kabači, gurķi un loki. Bez dārza labumiem mūs prom nelaiž. Laukos ir tā.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Atvadāmies no māsiņām, kuras paliek pagalmā uz soliņa kavējoties tālās atmiņās, un dodamies aplūkot to, kas palicis pāri no Īles muižas.

Kā izskatās Īles sanatorijas iekštelpās - vai patiesi uz sienām ir pacientu ārprāta lēkmju pēdas, kādas izskatās "nomierināšanas istabas" un ko par Īles sanatorijas nākotni domā pašvaldībā, lasiet TVNET 13.augustā.