Var gadīties, ka pēc dažiem gadiem būsim zaudējuši vēl vienu Latvijas muižu ar  kultūrvēsturisku vērtību. Gandrīz simts gadus Īles muižā darbojās sanatorija – ārstējās tuberkulozes slimnieki, pēc tam hroniski alkoholiķi, narkomāni – piespiedu kārtā, cilvēki ar smagām psihiskām slimībām. Pēdējos desmit gadus valsts nozīmes kultūras piemineklis ir pamests. Valsts meklē nomnieku, bet par pieminekli, kurā jāiegulda miljoni, lielas intereses nav. Situācija nav unikāla - no 2500 Latvijas muižām šobrīd saglabājušies vien ap 100 muižu kompleksi. 

Lasu, ka Īles pagastā ir divi senkapi, Spārnu pilskalns, toties nav nevienas skolas. Īlē dzīvo mazāk nekā 400 cilvēku – apmēram tik, cik dažās Rīgas mikrorajona daudzdzīvokļu mājās. Stāsts par Īles “izmiršanu” ir tipisks Latvijas laukiem. Padomju laikos te bija sanatorija ar vairākiem desmitiem darbinieku, kolhozs, ražošanas uzņēmumi. Uz darba vietām gadiem gaidīja un tika “konkursa kārtībā” vai  "pa blatu", sešdesmitajos te būvēja labiekārtotas daudzdzīvokļu mājas, kurās dzīvokļus iedalīja perspektīvajiem speciālistiem. Tagad Īlē tāpat kā pēc kara ir drupas, un tā vien šķiet, ka pēc laika arī divas Īles sanatorijas darbiniekiem celtās daudzdzīvokļu mājas sabruks, jo tās apdzīvo tikai daži pensionāri. Aizpērn tika atslēgta centralizētā apkure, jo neizdevīgi. Tuvumā apgaismojuma nav, bet jumts caurs.

Tie, kuri atceras Īles sanatoriju, atmet ar roku - “šausmas, pilī turēja alkoholiķus ar smagiem delīrijiem”. Toties tagad pilī svilpo vējš.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Ko darīt ar brūkošu muižu?

Īles muižas ēkas atrodas kalnā, un uz to cauri parkam ved vairākas apsūnojušas kāpnes. Tu kāp un kāp, līdz atduries pret atbaidošu dzelzsbetona žogu un tipisku padomju laiku caurlaides ēku, no kuras, šķiet, tūlīt izlīdīs piedzēries milicis un nikns tantuks gumijas zābakos un ruļļiem matos.

Atklāti sakot, bijušais spožums acīs nekrīt. Lai novērtētu kultūras pieminekli, jābūt mazliet “aptaurētam” ar mīlu pret vecām lietām un bruņotam ar minimālām vēstures zināšanām. Mani apbur strūklaka, ko rotā trīs fizioloģiski precīzi veidoti pliki puisēni.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Kopš 2014. gada, kad nekustamais īpašums “Īles sanatorija” nonāca VAS “Valsts nekustamie īpašumi” (VNI) pārvaldīšanā, mēģinājumi atrast nomnieku par aptuveno cenu 2500 eiro mēnesī uz laiku līdz 30 gadiem nav vainagojušies panākumiem. Komplekss, ko veido vairāki valsts un vietējās nozīmes kultūras pieminekļi - Īles muižas apbūve, muižas pils, sanatorijas direktora māja un muižas parks -, ir tehniski tik sliktā stāvoklī, ka vajadzīgi ieguldījumi teju divu miljonu apmērā.

Virzību apgrūtina fakts, ka īpašuma sastāvā ir mežs 10 ha platībā, kas, no vienas puses, ir ieguvums, no otras – bremzē attīstību.

Valsts meža zemi pārdot nedrīkst, bet, rosinot meža zemes atdalīšanu no kopējā īpašuma, izrādās, ka nekustamā īpašuma kā kultūras pieminekļa atsevišķu sastāvdaļu atdalīšana nav pieļaujama, jo Īles sanatorija ir vienots komplekss. Izriet, ka īpašumu ir iespējams vienīgi nomāt uz ilgu laiku, nosakot maksimālo termiņu – 30 gadi, skaidro VNI Iznomāšanas un pārdošanas pārvaldes direktore Anita Feldmane.

Īpašums ir neatbilstošā tehniskā stāvoklī un prasa materiālos ieguldījumus teju divu miljonu eiro apmērā.

Pirmās ziņas par Īles muižu ir no 1530. gada, bet Ziemeļu kara un mēra laikā muiža tika izputināta. 19. gadsimta vidū muižu uzcēla no jauna – gotiskā stilā ar diviem torņiem. Izskatījies valdonīgi un efektīgi. Interjerā bijušas 13 lielas vitrīnas ar putnu izbāzeņiem, fosilijām, minerāliem, jo pēdējais muižas īpašnieks bija ģeologs. Agrārās reformas laikā muižu īpašniekam atņēma un daļu nodeva pagasta skolas vajadzībām. 1929. gadā muiža tika  Tuberkulozes apkarošanas biedrībai, kas ēku pielāgoja savām vajadzībām.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

1936.gada “Zemgales balsī” par sanatoriju teikts: “Naktī torni apgaismo elektriskām spuldzēm un tas tālā apkārtnē met savu gaismu, kā ceļu rādīdams. (..) Visur tīrība, kārtība un spodrība. Sanatorija domāta plaušu slimajiem vidus- un augstskolu audzēkņiem. Patlaban viņā ārstējas 75 slimnieki, kuri grib atgūt vai uzlabot veselību. (..) Augšējā stāvā atrodas istabas slimniecēm, bibliotēkas, lasāmā istaba, rentgena kabinets, māsas istaba, plaša vaļēja terase, viesu istaba un vēl citas. Apakšējā stāvā slimnieku istabas, plaša ēdamzāle, servējamā istaba, ārsta kabinets, ambulance, plaši koridori, izģērbjamās telpas un pagaidu ārsta dzīvoklis. (..)

Sanatorijai ir sava spēkstacija elektrības ražošanai savām vajadzībām. Strāvas pārpalikumu pārdod apkārtējām saimniecībām. (..)

Sanatorija atrodas augstā kalnā, viņai apkārt skaists, izkopts un puķēm apdēstīts plašs egļu un lapu koku parks. Parkā ierīkoti dažādi no vējiem aizsargāti stūrīši-laukumi atpūtai.” Un tā tālāk – cik visur skaisti, kā notiek koncerti un balles.

Pēc kara sanatorijā turpināja ārstēt plaušu slimniekus, pēc tam narkomānus, hroniskus alkoholiķus un cilvēkus ar psihiskām kaitēm. Sanatorijā strādāja vairāki ārsti, vairāk nekā desmit medmāsas, sanitāres, saimniecības darbinieki. Īles sanatorija skaitījās prestiža darba vieta. Daudzi no tiem, kas “dabūja vietu”, nostrādāja visu mūžu.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Auces novada domes izpilddirektors Aldis Lerhs ir īlenieks. Lai ir žēl noskatīties, kā bojā iet muižas ēkas, investīciju perspektīvas viņš nesaskata. “Lielas biznesa loģikas tajā nav,” viņš saka. Pašvaldībā par iespēju apsaimniekot muižu neviens nav interesējies. Neliela cerība ir uz ārvalstu investoru, piemēram, no netālās Lietuvas.

Viņš nosauc teritorijas plusus: no Dobeles līdz Īlei ved labs ceļš, Rīga ir 80 km attālumā, netālu Lietuvas robeža. Ja atrastos nomnieks un Īles sanatorijā sāktos rosība, pašvaldība varētu piedāvāt dzīvojamo fondu.

“VNI muižu piedāvāja nomā pašvaldībai, bet mums nav funkciju, ko tajā realizēt.” Turklāt ieguldījumi vajadzīgi ļoti lieli. Īles pagastā iedzīvotāju skaits sarūk – pirms dažiem gadiem bija 700, tagad mazāk nekā 400. Lieki piebilst, ka lielākā daļa ir gados veci.

No apmēram 2500 muižām, kas Latvijā bija pirms 20. gadsimta divdesmito gadu agrārās reformas, šobrīd saglabājušies ap 100 muižu kompleksiem, kas ir “mākslinieciski baudāmi”.

“Liepājas rajonā vien bija 200 muižiņas,” saka celtniecības arheologs Juris Zviedrāns.

“Jau toreiz agrārās reformas laikā, valsts pateica, ka lielsaimniecību paliekas tai nav vajadzīgas. Jautājums ir par to, vai mums vajadzīgs kultūras mantojums,” situāciju raksturo Zviedrāns.

Pēc viņa domām, valsts nostāja, ka trūkst naudas, ir aizbildināšanās, jo ne mazums muižu ir “nodzīvotas, neinteresantas” un investoriem tiek piedāvātas ar acīmredzami neizdevīgiem nosacījumiem. Piemēram, Īles muižas komplekss tiek piedāvāts nomā uz 30 gadiem, bet, lai to sakārtotu, jāiegulda miljoni eiro. “Jautājums, cik gadi vajadzīgi, lai atpelnītu ieguldīto?” Eksperts uzskata: ja turpināsies šāda valsts politika, pēc simts gadiem būs labi ja 50 muižu, ko aplūkot.

Aina rādītos pavisam bēdīga, ja ne 300 gadus senais Īles dievnams, kas pirms dažiem gadiem piedzīvoja atdzimšanu.

2016. gadā baznīcu pavisam nejauši ieraudzīja diriģents Ints Teterovskis. Tajā pašā gadā Baznīcu naktī Īles baltā, daudz postītā dievnama durvis tika atvērtas. Tagad reizi mēnesī baznīcā notiek dievkalpojumi, pamazām tiek vākti ziedojumu ēkas atjaunošanai. Kara laikā cietusī baznīca bija slēgta kopš 1945.gada. Runā, ka padomju laikos te bija ierīkota basketbola zāle.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Astoņdesmito beigās Vides aizsardzības klubs te rīkoja talkas, bet vēlākajos gados entuziasms apsīka. Uz baltās ārsienas var redzēt ložu izgrauztus robus, arī kapu krusti nogriezti. Blakus lopu kūts paliekas. Skats tāds, it kā vēl nesen būtu plosījušies barbari.

Baznīcas priekšpusē, apliecinot Īles dievnama atdzimšanu, izkaisītas rožu ziedlapas – šķiet, baznīcā laulājušies.

BB