TVNET lasītājs iebilst: "Netici, ja kāds tev saka, ka cilvēks nav radīts laimei!" (4)

Pirms neilga laika portālā Tvnet bija publicēts raksts “Vari necensties — cilvēks nav radīts, lai būtu laimīgs” [1], tulkots no tāda paša nosaukuma Rafaela Eubas publikācijas portālā “The Conversation.”. [2] Raksta autors strādā Londonā un specializējas psihiatrijas un depresijas jautājumos senioriem. Iespējams, tas arī ir iemesls, kas nosaka autora redzējumu uz laimi kā bezcerīgu pasākumu. Profesionālas intereses vadīts, iepazinos ar šo rakstu, un jāsaka, tas ir ne tikai depresīvs un kaitīgs, bet arī pilns ar aplamībām. Prieks, ka uz autora šauro un vienpusējo skatījumu norāda arī raksta lasītāji — gan oriģinālajā, gan latviskajā publikācijā. Tomēr šķiet, ka ir vērts atspēkot neprecizitātes un parādīt to, ka mēs, cilvēki, ne tikai spējam būt laimīgi, bet esam radīti laimei. Bet par visu pēc kārtas.

Laimes industrija

Tiesa ir tas, ka laimes industrija zeļ un plaukst. Cilvēkiem ir dabīga vēlme būt laimīgiem. Visu, ko darām, visu, uz ko tiecamies, mēs vēlamies tāpēc, lai galu galā būtu laimīgi. Līdz ar to — laimes solījums ir galvenais pārdošanas punkts — pat ja tas netiek nosaukts vārdā, tad aiz jebkura jaunā telefona, kleitas, auto vai ceļojuma ir paslēpts solījums: “Nopērkot šo, iegūsi laimi.” Laimes pārdošanā iesaistās ne tikai biznesi, bet arī valdības [3].

Protams, tas līdz galam tā nestrādā, tāpēc parādās nākamais piedāvājums — pašpalīdzības grāmatas, kursi, semināri, nodarbības, kas ir tuvāk laimes patiesajam avotam, tomēr arī darbojas ne vienmēr. Tomēr — tā kā cilvēka tiekšanās pēc laimes ir dabīga, tad — kamēr cilvēki paši neuzzinās, kā viņi var būt laimīgi, laimes industrija turpinās zelt un plaukt. 

Klasiķu citāti

Raksta autors kā vienu no pirmajiem argumentiem min atsauci uz Kordovas kalifu Abd el Rahmanu III, kurš, neskatoties uz saviem sasniegumiem militārajā, kultūras un mīlas frontē, mūža galā saskaitījis tikai 14 laimīgas dienas. [4] Rakstā ir piemeklēti arī vairāki citi citāti, kuri visi apstiprina autora depresīvo pozīciju, ka laimes nav, to nevar dabūt, to nevar noturēt. 

Arktikas pētniekiem un alpīnistiem ir teiciens: “Ja tev salst, tad tu esi stulbs.” Lai cik tas varbūt izklausītos skarbi, tomēr — ja cilvēks kāpj kalnos un nav paņēmis līdzi atbilstošu apģērbu, tas ļauj izdarīt zināmus secinājumus par viņa prāta spējām. 

Par laimi, cilvēces pagātnē ir bijuši arī laimīgi cilvēki, kuri ir izpratuši laimes būtību. Piemēram, Romas imperators Marks Aurēlijs [5], kura iespējas bija ne mazākas kā Kordovas kalifam, mūža nogalē neskaitīja savas laimīgās dienas, bet savās dienasgrāmatās ierakstīja atziņu: "Mums ir nepieciešams ļoti maz, lai mēs būtu laimīgi. Viss atrodas mūsos — mūsu domāšanā."

Cits senatnes viedais — Buda (Sidharta Gautama) savulaik teica šādus vārdus [6]:

42 Lai vai ko var naidnieks naidniekam nodarīt,

lai vai ko var ļaundaris padarīt ļaundarim, —

aplami turēts prāts var lielāku ļaunumu darīt.

43 Lai vai ko labu var tēvs ar māti,

lai vai ko labu var tuvā­kais tuvākam darīt, —

pareizi turēts prāts vēl lielāku la­bumu dara.

Abi šie autori norāda uz laimes avotu — to, kur tas patiesi atrodas, — un tas ir mūsu prāts. Nevis sasniegumi, ne mantas, ne statusi, ne pieredze — bet tikai un vienīgi pašu prāts.

Latviskajā kultūrā to simbolizē Sprīdīša ceļojums — arī Sprīdītis devās pasaulē laimi meklēt. Neatrada un atgriezās mājās. Ko tas nozīmē? Laime nav meklējama ārpusē — pasaulē — bet gan sevī — savā prātā. 

Saprotot to, kļūst skaidrs, kāpēc Kordovas kalifa harēmi, politiskās un kultūras uzvaras nespēja viņam sniegt laimi. Un kļūst saprotams arī tas, ka nav nekādas vainas laimes meklēšanā. Vienkārši — nevajag meklēt laimi tur, kur tās nav. 

Morāle un laime

Nelaimīgā raksta autors norāda uz to, ka laimes trūkums sakņojas kristietības uzskatos par morāles trūkumiem. Ja par morāles trūkumu uzskata domāšanas nepilnības, tad tam varētu arī piekrist. Tomēr arī šeit ir sajaukts cēlonis ar sekām. Piemēram paņemsim kaut vai mums pazīstamāko morāles principu apkopojumu [7]: “Tev nebūs nokaut, tev nebūs zagt...” Ja cilvēks ļoti ļoti vēlas būt laimīgs un, lai arī grib, bet nezog, nenokauj — ļoti centīgi ievēro baušļus —, vai tas viņam garantēs laimi? Vēsture mums nedod apstiprinājumu. Šķiet, ka ir tieši otrādi:

Laimīgi cilvēki nesāks karu. Laimīgi cilvēki nestrīdēsies. Laimīgi cilvēki nenogalinās. Laimīgi cilvēki neradīs citiem nevajadzīgas ciešanas. Tāpēc — laimīgiem cilvēkiem morāles kodeksi nav nepieciešami — tos vajag nelaimīgajiem. Un arī šeit darbojas pārdošanas princips — kā piespiest cilvēku pildīt morāles normas? Apsolot laimi!

Dzīve un izdzīvošana

Raksta autors vairākkārt uzsver mūsu bioloģiju: “Ir vērts atkārtot, ka mēs neesam radīti, lai pastāvīgi būtu laimīgi, bet gan lai izdzīvotu un vairotos.” Arī šī nav patiesība. 

Taisnība ir tas, ka mums ir ķermenis un ķermenis ir radīts, lai izdzīvotu un vairotos. Ķermenis ir pakļauts dabas likumiem — dzimšanai, sāpēm, slimībām, novecošanai, miršanai. Tas ir neizbēgami. Bet laime nav meklējama ķermenī. Man ir ķermenis, nevis es esmu ķermenis. Ķermenis ir instruments, ar kuru es pieredzu šo pasauli. Bet kļūda ir identificēt sevi ar savu ķermeni. 

Labākais, ko varam pieredzēt ar savu fizisko ķermeni, ir bauda, apmierinājums, atvieglojums, labsajūta. Bet visas šīs fiziskās sajūtas ir pārejošas — tieši tāpat kā viss pārējais fiziskajā pasaulē atrodamais. Ja mēs aplami identificējam laimi ar pozitīvām fiziskām izjūtām, tad, protams, tās nav ilgstošas. Bet, kā jau iepriekš minēts, laime ir atrodama cilvēka prātā — domāšanā.

Ķermeņa vajadzība tiešām ir izdzīvot un vairoties. Bet mūsu — cilvēku vēlmes ir augt, attīstīties, izplesties — bezgalīgi. Ne māksla, ne kultūra, nedz mūzika nav nepieciešama izdzīvošanai vai vairošanās nodrošināšanai. Arī tīrās zinātnes pamata dzinulis ir vēlme zināt, nevis vajadzība nodrošināt izdzīvošanu.

Arī palūkojoties globāli — mēs, kā cilvēce, savas fiziskās izdzīvošanas jautājumus esam atrisinājuši jau sen. Mēs ražojam vairāk pārtikas, nekā spējam apēst. Aptuveni ⅓ saražotā ēdiena tiek izmesta [8], tajā pašā laikā – ap 10% cilvēku joprojām cieš badu [9]. Tas nav izdzīvošanas, bet gan apziņas kvalitātes jautājums.

Ir tā - ja mūsu dzīvībai draud briesmas, tad izdzīvošanas jautājumi nonāk priekšplānā un cilvēki par laimi nedomā. Savukārt tad, kad izdzīvošanas jautājumi ir atrisināti, tad cilvēks vēlas būt laimīgs. Meklējot laimi fiziskajā pasaulē, to atrast nevar. Tāpēc ir jāsāk pievērsties pašam savam prātam un kā Sprīdītim jānāk mājās.

Dzīšanās pēc laimes

Dzīties pēc laimes tiešām nav vērts. Pats uzstādījums “Dzīšanās pēc laimes” paredz to, ka laime ir kaut kas, ko var panākt zināma darba vai piepūles rezultātā, ka laime ir kaut kas, ko var “sasniegt”. Bet mūsu pašu pieredze rāda, ka tā tas nedarbojas. Mēs varam būt apmierināti ar saviem sasniegumiem, bet pēc brīža gribēsim vēl — vairāk. Un “vairāk” nekad sasniegt nav iespējams.

Pievēršanās paša prātam savukārt neprasa dzīšanos. Jo mūsu pašu prāts vienmēr ir tepat — ar mums, pie mums. Tā vietā, lai dzītos pēc kaut kā ārēja, ir jāpievēršas sev — jāvēršas iekšup. Tur atrodas laimes atslēga. 

Mēs esam dzimuši laimei. Mēs esam dzimuši laimīgi

Ja palūkojamies uz maziem bērniem trīs/piecu gadu vecumā — viņi ir laimīgi gandrīz visu laiku. Bez iemesla. Bērniem vajag iemeslu, lai viņi būtu nelaimīgi — uz brīdi. Taču tad, kad mēs esam pieauguši, viss apgriežas kājām gaisā. Mēs visu laiku esam nelaimīgi. Un laimīgi mēs varam būt īsu brīdi — ja ir iemesls. Iemeslam pazūdot, atkal esam nelaimīgi un dzenamies pēc nākamā laimes iemesla. 

Kā laimīgi bērni izaug par nelaimīgiem pieaugušajiem? Zinot, ka laimes atslēga ir prātā — bērniem vairāku gadu garumā tiek mācīts, ka viņš nav pietiekošs (pietiekoši labs, gudrs, skaists, veiksmīgs, mīlēts), ka šī pasaule nav pietiekoša (laba, droša, mīloša, godīga, atbalstoša). Domājot šādā veidā, būt nelaimīgam ir tikai loģiski. Protams, mēs vēlamies atgriezties laimē — kā bērni. Tādēļ nav nepieciešams pārstāt domāt vai atmest domāšanu. Pietiek ar to, ka sākam domāt citādi. 

Pētījumi par laimi

Labā ziņa ir tāda, ka laime mūsdienās ir pietiekoši labi izpētīta lieta [10] un pētījumi apliecina, ka laime ir mūsu domāšanas rezultāts [11]. Vēl jo vairāk — laime ir prasme, kuru ir iespējams iemācīties. [12]

Laime nav objektīva. Cilvēks var justies laimīgs arī tad, kad visi apstākļi saka, ka viņam tādam nevajadzētu būt. Un otrādi — vislabākajos apstākļos cilvēks spēj izvēlēties būt nelaimīgs.

Laime nav tikai individuāla un personiska darīšana — laimīgi cilvēki atstāj iespaidu uz saviem tuvajiem, uz savām ģimenēm, kā arī uz visu sabiedrību. [13]

Laimīgāki cilvēki ir veiksmīgāki, veselāki, viņi saņem lielākas algas, laimīgie ir apmierinātāki ar savām attiecībām, laimīgajiem ir vairāk draugu, laimīgie dzīvo ilgāk, un vēl vairāk. Un — pretēji tam, ko parasti cilvēki domā — laime ir iemesls visiem šiem citiem labumiem, nevis otrādi. Cilvēks no sākuma ir laimīgs un pēc tam — bagāts, vesels un veiksmīgs. 

Ne velti pasaulē jau vairākus gadus ANO paspārnē notiek centieni mērīt valstu laimes indeksu [14]. Par šiem mērījumiem šīsvasaras festivālā Lampa bija diskusija [15]: Bagāts vai laimīgs? Jeb varbūt bagāts un laimīgs?

Mēs, cilvēki, esam veidoti tā, ka dalāmies ar to, kas mums ir. Ja mums ir zināšanas, mēs dalīsimies ar tām. Ja mums ir baciļi, mēs dalīsimies ar tiem. Ja esam nelaimīgi, tad dalīsimies ar nelaimi. Ja esam laimīgi, tad — neizbēgami — dalīsimies ar savu laimi. Tāpēc — ja vēlamies dzīvot laimīgā sabiedrībā, tad varam sākt ar sevi — paši izvēlēties būt laimīgi. Tas ir iespējams. Un to ir vērts darīt.

-----------------

[1]    TVNET. Vari necensties – cilvēks nav radīts, lai būtu laimīgs. TVNET (2019). Available at: https://www.tvnet.lv/6735572/vari-necensties-cilveks-nav-radits-lai-butu-laimigs. (Accessed: 29th July 2019)

[2]    Euba, R. Humans aren’t designed to be happy – so stop trying. The Conversation (2019). Available at: http://theconversation.com/humans-arent-designed-to-be-happy-so-stop-trying-119262. (Accessed: 29th July 2019)

[3]    The Happiness Industry. William Davies (2017). Available at: https://williamdavies.blog/the-happiness-industry/. (Accessed: 29th July 2019)

[4]    Euba, R. Happy days – Psychiatry in history. Br. J. Psychiatry 214, 328–328 (2019).

[5]    Meditations by Marcus Aurelius: Book Summary, Key Lessons and Best Quotes. Daily Stoic (2018). Available at: https://dailystoic.com/meditations-marcus-aurelius/. (Accessed: 29th July 2019)

[6]    Treasury of Truth (Dhammapada) Chapter 3, Mind. Available at: http://www.buddhanet.net/dhammapada/d_mind.htm. (Accessed: 29th July 2019)

[7]    Marka evaņģēlijs 10, Latviešu Jaunā Derība (LJD) | The Bible App. Available at: https://www.bible.com/lv/bible/318/MRK.10.LJD. (Accessed: 29th July 2019)

[8]    Key facts on food loss and waste you should know! Food and Agriculture Organization of the United Nations Available at: http://www.fao.org/save-food/resources/keyfindings/en/. (Accessed: 29th July 2019)

[9]    World Hunger: Key Facts and Statistics. Action Against Hunger (2018). Available at: https://www.actionagainsthunger.org/world-hunger-facts-statistics. (Accessed: 29th July 2019)

[10]    Stabingis, A. J. Zinātne par laimi. Apzinātības un miera prakse (2015). Available at: http://aumprakse.lv/zinatne-par-laimi/. (Accessed: 29th July 2019)

[11]    Sonja Lyubomirsky. Available at: http://sonjalyubomirsky.com/. (Accessed: 29th July 2019)

[12]    Gordts, E. ‘Happiness Is A Skill That Can Be Learned’. HuffPost (2014). Available at: https://www.huffpost.com/entry/richard-j-davidson-davos_n_4636683. (Accessed: 29th July 2019)

[13]    Lyubomirsky, S., King, L. & Diener, E. The benefits of frequent positive affect: does happiness lead to success? Psychol. Bull. 131, 803–855 (2005).

[14]    Home | The World Happiness Report. Available at: http://worldhappiness.report/. (Accessed: 1st August 2019)

[15]    Bagāts vai laimīgs? Jeb varbūt bagāts un laimīgs? Straume Available at: http://straume.lmt.lv/lv/konferences/konferences/bagats-vai-laimigs/1042376. (Accessed: 29th July 2019)