Aptuveni 15 kilometrus no Japānas bēdīgi slavenās lielpilsētas Nagasaki stāv pasaulē lielākā pamestā pilsēta - Hašimas sala jeb tā dēvētā Kaujas kuģu sala.  Sākotnēji sala bija paredzēta ogļračiem un viņu ģimenēm, bet vēlāk notikumi uz salas ņēma pretēju - pat traģisku pagriezienu - šeit tika paverdzināti karagūstekņi, no kuriem daļa mira turpat uz salas. Kopš 2015. gada pamestā sala ir iekļauta UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā un ir viens no populārākajām "tumšā tūrisma" galamērķiem. 

Hašimas sala ir viena no 505 neapdzīvotajām salām Nagasaki prefektūrā, taču tā pavisam noteikti izceļas uz pārējo salu fona. Pilnībā apbūvētā sala jau 45 gadus ir pamesta, taču te aizvien ir jaušama salas drūmā pagātne - tā ir aizpildīta ar tukšām dzelzsbetona ēkām, kurās savulaik mitinājās salas iedzīvotāji, kā arī citi artefakti liecina par zudušo sabiedrību. Šī vieta ir kā magnēts "tumšā tūrisma" piekritējiem un filmu veidotājiem - te ir uzņemta aina Džeimsa Bonda franšīzes filmai "Operācija "Skyfall"", vairākas dokumentālās un šausmu filmas.

Džeimsa Bonda franšīzes filmas aina Hašimas salā

FOTO: Ekrānuzņēmums no filmas "Operācija "Skyfall""

Neraugoties uz citu valstu iebildumiem, Hašimas salu 2015. gadā iekļāva UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā. Ņemot vērā faktu, ka uz salas Japānas karaspēks veica kara noziegumus un paverdzināja karagūstekņus, vairākas valstis, tostarp Ziemeļkoreja, Dienvidkoreja un Ķīna, apstrīdēja salas iekļaušanu sarakstā. 

FOTO: AFP / Scanpix

Hašimas vēsture aizsākās 1810. gadā, kad 6,3 hektārus plašo saliņu iegādājās japāņu uzņēmums Mitsubishi, saskatot potenciālu ogļraktuvju izveidei. Drīz vien sākās salas apbūvēšana, bet tikai 1890. gadā te sāka ogļu rakšanu. Kopumā salā tika izbūvētas četras ogļraktuves, no kurām viena ir savienota ar blakus esošo salu. Līdz 1916. gadam uz salas neviens pastāvīgi nedzīvoja, strādniekus uz to nogādāja darba kuģis, taču līdz ar Pirmo pasaules karu auga pieprasījums pēc oglēm, tādēļ Hašimā sākās aktīva apbūve un ogļrači ar ģimenēm pārcēlās uz dzīvi salas daudzstāvu mājās. 

Hašimas salas blokmāja 1930. gadā

FOTO: Wikimedia Commons

Salai tika piebūvēta milzīga betona siena, kas to pasargātu no postošajiem taifūniem, bet pilsētas iekšienē cita pēc citas tapa blokmājas, skola, bērnudārzs, slimnīca, jumtu dārzi, veikali un pat arkādes spēļu zāle, kino, peldbaseins un naktsklubs. Sākotnēji dzīve uz salas bija teju vai mietpilsoniska - salas vīrieši strādāja ogļraktuvēs, bet sievietes veica vienkāršus darbus vai rūpējās par mājsaimniecību. Taču ilgi miers uz salas neuzkavējās. 

Hašimas sala 1930. gadā

FOTO: Wikimedia Commons

Sākoties Otrajam pasaules karam, strauji pieauga pieprasījums pēc dažādiem izejmateriāliem, tostarp oglēm, taču salas iedzīvotāji nespēja apgādāt valsti ar nepieciešamo ogļu daudzumu īsā laikā. Lai ātrāk un lielākā daudzumā ogles nonāktu pie japāņu karaspēka, uz salu nosūtīja karagūstekņus no Ķīnas un Korejas un lika tiem strādāt pazemes un zemjūras ogļu raktuvēs. Darba apstākļi raktuvēs bija ārkārtīgi skaudri - vergi strādāja neēduši, 30 grādu karstumā un 95% gaisa mitrumā. Jāpiebilst, ka Mitsubishi radītajās raktuvēs ar vergiem apgājās diezgan brutāli un nežēlīgi. Kara laikā aptuveni 1300 kara vergi mira pazemes iegruvumos un nelaimes gadījumos, pārguruma, nepietiekama uztura dēļ vai pašnāvībās.

Hašimas sala mūsdienās

FOTO: SIPA/Scanpix

Pēc kara beigām Hašimas salas iedzīvotāju skaits turpināja pieaugt, un 1959. gadā tas sasniedza maksimumu - 6,3 hektāru plašajā teritorijā dzīvoja 5260 cilvēki. Taču drīz vien Japānā ogles aizstāja nafta - ogļraktuves masveidā sāka savu norietu un Hašimas sala nebija izņēmums. Jau 1974. gada janvārī Mitsubishi oficiāli slēdza raktuves un aprīlī salu atbrīvoja no iedzīvotājiem. Pēc slēgšanas tūristiem vai nejaušiem ceļotājiem uz salas bija aizliegts izkāpt līdz 2002. gadam, kad Mitsubishi to atdeva Takašimas pilsētai. Īpašnieku maiņa ļāva salu apmeklēt dokumentālo filmu veidotājiem un fotogrāfiem, bet 2009. gadā salu atvēra tūristiem. Šobrīd sala ir lielisks piemērs tam, kas notiek ar pilsētu, kad to pamet cilvēki un to pārņem daba.