16. augustā pirmizrādi piedzīvos intriģējoša pašmāju zinātniskās fantastikas drāma "Tur", kas līdz ar klimata pārmaiņām un Marsa iekarošanu skar mūsdienās ļoti aktuālu un apspriestu tēmu - mākslīgo intelektu un tā lomu sabiedrībā. Tiesa, mākslīgais intelekts (angliski Artificial intelligence — AI) zinātnē joprojām ir "bērna autiņos" un vispārīgo ideju - datorsistēmām iedvest spēju mācīties no zināmas datu kopas un rezultātā identificēt dažādus modeļus un pieņemt lēmumus bez cilvēka starpniecības - attaisno vēl ļoti minimāli, tomēr katram no mums (īpaši kino un literatūras ietekmē) apziņā vai zemapziņā gruzd jautājums - kā būtu, ja mākslīgais cilvēks kādreiz aizstātu īstu cilvēku?

Lai pirmais met akmeni tas, kurš nav sapņojis, ka kādreiz varētu atrast sev ideālo draugu, ideālo sievieti, vīrieti vai vienkārši cilvēku, kas mūs nenosodītu, piekristu visam, ko mēs sakām, mīlētu mūs, kalpotu mums un vispār - nekristu mums uz nerviem. Diemžēl ideālais cilvēks pasaulē neeksistē, jo pat Jēzum galvā noteikti bija pašam savi "velni", tāpēc mākslīgais intelekts, kas kā zinātņu nozare mūsdienās kļūst arvien ietekmīgāka ne tikai popkultūrā, bet arī pašā zinātnē, katra sapņotāja prātā, vieš cerību, ka drīz, pavisam drīz mēs varēsim pie vīna glāzes izkratīt sirdi izcili labam, tiesa, mākslīgam klausītājam, kuram nav saprotami nekādi savtīgi mērķi vai kaitinošas drāmas. Bet pēc tam, kad apnikušas "dzelzs mutes" runas, mierīgu sirdi mēs varētu noraut kloķi un izslēgt mākslīgo cilvēciņu, pārsviest to pār plecu un aiznest uz guļamistabu, un vēsu prātu pagrūst to pagultē - tā sakot, līdz nākamajai reizei, kad savajadzēsies laba drauga.

Šāda, lūk, utopija tiek risināta 2013. gada Holivudas filmā "Viņa" (Her), kurā dzīves un vientulības šaustīts vīrs Teodors (Joaquin Phoenix), nolemj stāties romantiskās un, kā zināms, arī seksuālās attiecībās ar Viņu - mākslīgo intelektu datorprogrammas veidolā. Un atkal - lai pirmais met akmeni tas, kurš negribētu papļāpāt ar tik, tā sakot, sakarīgu mākslīgo intelektu un remdēt vientulību un apkārtējo ļaužu cinisko nesapratni ideālās būtnes skavās. Piekritīsiet, ka jau izmēģinātās viedierīču daiļavas Siri un Alexa savu romantisko uzdevumu pilda visai vāji, jo, kad, piemēram, Siri tiek uzdots jautājums "vai tu mani mīli", tā, šķiet, samulst un iedod norādes uz tuvāko intīmpreču veikalu.

Kamēr šādas un līdzīgas fantāzijas naski cenšas piepildīt strauji augošā seksa robotu industrija, kurai gan ar mākslīgo intelektu nekāda sakara nav, būtu vērtīgi noskaidrot, kas vispār ir inteliģence.

Kā savā rakstā, kas publicēts izdevumā “Towards Data Science”, spriež eksperte Mohana Dasa, gadu laikā psihologi, pētnieki un filozofi ir pamatīgi pūlējušies, lai definētu inteliģences konceptu. Lai arī pastāv vairākas inteliģences definīcijas, tomēr vienu standarta definīciju par spīti ilgajām debatēm un pētījumiem zinātniekiem izvirzīt vēl nav izdevies.

Ikdienas sarunās mēs terminu “inteliģence” lietojam ļoti bieži, tomēr tas parasti tiek darīts subjektīvā kontekstā, kā cilvēka relatīvās gudrības mērs. Ja uz inteliģenci skatās no šādas perspektīvas, tad definīcija varētu būt šāda: “Inteliģence parāda aģenta (personas, ierīces, programmas utt.) spēju sasniegt mērķus dažādos apstākļos un vidēs.”

FOTO: LMT SERIĀLA "TUR" FILMĒŠANAS AIZKULISES

Tomēr arī šī definīcija ir nepilnīga, jo tā koncentrējas uz novērojamu aģenta raksturiezīmi – mērķtiecīgumu. Definīcija paredz – lai inteliģence varētu eksistēt, tā ir jāuztver kādam novērotājam, un aģentu jāmotivē vēlmei sasniegt kādu mērķi. Pagaidām tas ir iespējams tikai cilvēciskā pasaulē, tāpēc mākslīgo intelektu dēvēt par inteliģentu jebkurā gadījumā ir krietni pāragri.

Mašīna seko noteiktām instrukcijām un protokoliem, tā veic uzdevumus un zināmā mērā pieņem lēmumus – tiesa, mašīna joprojām nezina, ka tā eksistē, tā nesaprot, ko un kāpēc dara vai kāds ir tās darbības mērķis. Tā pat neuzdod jautājumus. Pārfrāzējot Dekarta slaveno “es domāju, tātad esmu”, mašīna varētu teikt: “Es nedomāju, tātad neesmu.” Lai arī mašīna ir ātrāka par tevi, tai ir lielāka atmiņa un darbspējas, kā arī tā spēj izcili spēlēt šahu, tomēr tā joprojām ir ierobežota šā šaha galdiņa četrstūrī.

Bet lai nu paliek zinātne un fakti, labāk atgriezīsimies pie zinātniskās fantastikas, iedomājoties, ka šaha galdiņa sienas pēkšņi sabrūk un mākslīgais intelekts izsprūk ārā un piebiedrojas cilvēkiem kā intelektā (lai kas tas arī beigās būtu) līdzvērtīgs vai pārāks biedrs.

Interesanti, ka pirmais, kas nāk prātā šāda scenārija gadījumā, protams, ir nevis draudzība, mīlestība un kopīgas rotaļas, bet gan karš, iznīcība un verdzība. Kāpēc? Tāpēc, ka cilvēks dziļi sirdī apzinās, ka ir nelietis, un, ja viņam arī izdotos radīt pilnvērtīgi domājošu intelektu, tad tas pavisam noteikti būtu vēl nelietīgāks par cilvēku un nekavējoties mūs visus iznīcinātu. Tāpēc cilvēka fantāzija nav saistīta ar pilnvērtīgas mākslīgās inteliģences radīšanu, bet gan ar ierobežota verga izstrādi, kas būtu pietiekami gudrs, lai varētu mums pienācīgi kalpot, bet pietiekami stulbs, lai nevarētu pats izdomāt visādus nejaukus pigorus.

Tātad, sapņojot par mākslīgo intelektu, mēs patiesībā sapņojam par vergu, ar kuru varētu darīt visu, kas vien ienāk prātā. Piemēram, iemīlēties robotā, bet, kad tas ir apnicis, iesviest to krāsnī un dzīvot tālāk cepuri kuldami. Vai mājās ieviest universālo kalpu, kas bez mazākās purpināšanas izdarītu pilnīgi visu sava saimnieka labā, tostarp arī diskutētu par, piemēram, Dekarta tēzēm un vienmēr atzītu savu sakāvi kādā argumentā. Īsi sakot, mums eksistē tikai divu veidu mākslīgais intelekts – vergs vai cilvēces drauds, iznīcinātājs.

Lūk, tāpēc es, piemēram, mākslīgo intelektu sev par draugu negribētu, jo, ja ar mākslīgo intelektu saprot nevis aprobežotu inteliģenci un nevis pārāku inteliģenci, tad beigās sanāk vienkārši mākslīgais cilvēks. Un kāda jēga no mākslīgā cilvēka, ja jau ar dabiskajiem cilvēkiem ir gana. Draugus taču to vidū var atrast vienmēr.

Raksts tapis sadarbībā ar LMT mājas viedtelevīziju.