Pēdējais brīdis rīkoties, jo cilvēks drīz “aprīs” planētu

Vīrietis ēd burgeru.

FOTO: Unsplash

Ir skaidrs, ka cilvēce un daba pašlaik atrodas “uz nažiem”. Jau 72% globālās no ledus brīvās sauszemes teritorijas tiek izmantoti, lai ar visu vajadzīgo un nevajadzīgo apmierinātu mūsu sugas vajadzības un iegribas, turklāt cilvēks patērē jau gandrīz trešdaļu no globālās primārās produkcijas (neto).

Globālā primārā neto produkcija ir visu pasaules augu kombinētās fotosintētiskās produkcijas mērs. Ņemot vērā, ka mēs patērējam tik daudz, barības ķēdē paliek arvien mazāk un mazāk produkcijas pārējai Zemes dzīvībai.

Nav brīnums, ka tik daudzas dzīvnieku sugas izzūdošajos mežos un degradētajās ekosistēmās mūsdienās izmirst. Kā aplēsusi Starptautiskā dabas un dabas resursu aizsardzības savienība, izmiršana draud 40% amfībiju, 25% zīdītāju, 14% putnu un 33% koraļļu sugu.

Diemžēl nākotne rādās vēl drūmāka. Tuvāko 30 gadu laikā globālā cilvēku populācija sasniegs deviņus miljardus, kas nozīmē, ka pārtikas ražošana mums būs jāpalielina par vismaz 70%, lai izvairītos no masveida bada.

Dzīve klimata pārmaiņu laikā

Tam visam pa virsu vēl ir klimata pārmaiņas, kas liek izplesties tuksnešiem, līdz nepazīšanai mainīties nokrišņu modeļiem un milzu teritorijām pārvērsties par nederīgām labības audzēšanai. Tas viss ir uzskatāmi parādīts jaunākajā Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes (IPCC) ziņojumā, kurā šoreiz pētnieki koncentrējušies tieši uz sauszemes izmantošanu.

Līdzīgi kā klimata pārmaiņas pieprasa, lai mēs mainām enerģijas izmantošanas paradumus, pārstājam izmantot fosilo kurināmo un pievēršamies citiem enerģijas ieguves veidiem, tā arī sauszeme pieprasa dramatiskas pārmaiņas tajā, kā mēs audzējam un patērējam pārtiku.

Abas šīs krīzes ir ļoti cieši saistītas. Zinātnieki norāda, ka, nepievēršoties sauszemes glābšanai, nebūs iespējams pilnībā apturēt globālo sasilšanu, jo 22% siltumnīcefekta gāzu emisijas rodas lauksaimniecības, mežsaimniecības un cita veida sauszemes izmantošanas rezultātā.

Tiesa, IPCC eksperti ir ļoti uzmanīgi padomu sniegšanā un rūpīgi izvērtē savus publiskos paziņojumus, tomēr ir skaidrs, ka nozīmīgākais solis būtu mainīt uzturu attīstītajās valstīs, proti, ierobežot pārmērīgo gaļas un piena produktu patēriņu.

Gaļas problēma

Lielākā daļa no mūsu planētas sauszemes tiek izmantota, nevis lai tieši pabarotu cilvēku, bet gan lai uzturētu mājlopus.

Pārmērīga gaļas lietošana uzturā ir neveselīga un katastrofāla apkārtējai videi: lietus meži Brazīlijā tiek izcirsti, lai radītu arvien jaunas ganības gaļas liellopiem vai platības sojas kultūraugu audzēšanai, kas vēlāk tiek eksportēti uz vietām, kur tos izmanto kā lopbarību.

Tādi dzīvnieki kā aitas un liellopi ne tikai tiešā veidā degradē zemi, noēdot visu zaļumu, bet arī piesārņo to ar mēsliem, izdalot milzīgu daudzumu metāna – siltumnīcefekta gāzi, kas ir 30 reizes spēcīgāka par oglekļa dioksīdu.

Rietumu sabiedrībā atteikšanās no liellopa un jēra gaļas ir svarīgākais katra indivīda solis, lai sniegtu savu artavu cīņā pret klimata un bioloģiskās daudzveidības krīzi.

Ja mūsu planētas sabiedrības lielākā daļa kļūtu par veģetāriešiem vai vegāniem, tad būtu iespējams dramatiski samazināt lauksaimniecības procesus un lielu daļu sauszemes atdot atpakaļ dabai.

Par spīti skaidrajam rīcības plānam lauksaimniecības lobiji ir ļoti spēcīgi. Eiropā lauksaimnieki tiek atbalstīti ar subsīdijām, bez kurām liela daļa mājlopu produkcijas ražošanas būtu neekonomiska. Eiropas iedzīvotāji maksā nodokļus, lai atbalstītu neizmantotās zemes pārvēršanu laukos.

Lauksaimniecības evolūcija

Kopumā labākais paņēmiens būtu zemes izmantošanas paņēmienu efektivitātes palielināšana. Tas nozīmē mājlopu produktu samazināšanu uzturā un lauksaimniecības produktivitātes uzlabošanu reizē, lai 2050. gadā 9 miljardus cilvēku lielā populācija būtu nodrošināta, nepaplašinot apstrādājamo zemi uz lietus mežu rēķina.

Lai arī daudzi labi paēduši rietumnieki ideju par neliela mēroga lauksaimniecībām attīstības valstīs ir romantizējuši, patiesībā apstākļi, ar kādiem jāsastopas zemniekiem Āfrikā un Dienvidāzijā, ir ļoti skarbi.

Šiem lauksaimniekiem vajadzētu nodrošināt pieeju labākām tehnoloģijām, piemēram, mehanizācijai, apūdeņošanas sistēmām un transportam uz tirdzniecības vietām. Viņiem arī nepieciešamas labākas sēklas, to skaitā ģenētiski modificētas sēklas, kas varētu būt noturīgas pret kaitēkļiem, prasītu mazāk ūdens un nebūtu tik jutīgas pret notiekošajām klimata izmaiņām.

Būtu arī jāaizliedz subsīdijas, kas atbalsta biodegvielas izmantošanu. Piemēram, liela daļa  ASV kukurūzas tiek pārvērsta par etanolu, kas vajadzīgs, lai darbinātu ceļu transportu. Pārtikas sadedzināšana mašīnās ir neiedomājama ēdiena izšķērdēšana, kas turklāt noved pie globālas pārtikas cenu pieaugšanas.

Jāmaina mūsu attiecības ar ēdienu

Ņemot vērā visu to, ko vēsta zinātne, ir iespējams iztēloties arī pozitīvu nākotnes vīziju, tomēr, lai tā kļūtu par realitāti, mums ir dramatiski jāmaina dzīvesveids un pilnīgi jāmaina tas, kā ražojam ēdienu. Īsi sakot, mums ir jāražo vairāk, lai varētu nodrošināt pieaugošo populāciju, bet tajā pašā laikā jāsamazina apstrādājamās zemes platības un jāļauj izpostītajai zemei atgūties.

Lai to panāktu, mums ir jāsamazina mājlopu produkcija un jāpieņem jaunas tehnoloģijas, piemēram, ģenētiskā modifikācija.

Ja mēs varētu pasargāt dažus miljonus kvadrātkilometru zemes no lemešiem un mājlopu mutēm, mēs ļautu ekosistēmām atjaunoties dabiskā ceļā. Vai esam gatavi to darīt? Atbildi tu atradīsi uz sava šķīvja, kas nākamajā ēdienreizē būs tavā priekšā.

Uz augšu