Baltijas ceļš Ievas atmiņās

Ilustratīvs foto

FOTO: Arhīva foto

1989. gada 23. augustā pulksten 19:00 aptuveni divi miljoni Baltijas valstu iedzīvotāju sadevās rokās, veidojot cilvēku ķēdi no Tallinas caur Rīgu līdz Viļņai. Atzīmējot Baltijas ceļa 30. gadadienu, "Postimees Grupp" portāli Latvijā "Tvnet" un "Apollo", Lietuvā "15min" un Igaunijā "Postimees" aicina iesaistīties vēsturē pirmajā virtuālajā Baltijas ceļā un izdzīvot Lietuvas, Latvijas un Igaunijas vēsturi, kā arī dalīties atmiņās par pieredzēto. Šodien publicējam Ievas stāstu.

Pirms 30 gadiem ģimenē bijām divi ārsti: Gulbenes centrālās slimnīcas rentgenologs vīrs un es - kā toreiz smējos - "plaša profila "lauku idiote", Tirzas lauku slimnīcas ārste, viss vienā personā. Braucienam ar Gulbenes dakteriem pievienojāmies ar savu  transportu - "bobiku" Gaz-69. Braucām pa t.s. šņores ceļu līdz Vidzemes šosejai un tad uz Rūjienas pusi,  kur stājāmies sadoto roku rindā ar kolēģiem. Man pie labās rokas bija Gulbenes CRS ārsts Valdis Liepiņš, pie otras vīrs. Dziedājām visiem zināmās, vecās labās latviešu dziesmas, tautasdziesmas, jokojām un smējāmies. Bija milzīga pacilātība, kaut gan neviens vēl nezināja, ar ko šī akcija beigsies. Nekas netika ne represēts, ne aizliegts. Informācija akcijas vadītājiem bija tikai pa radio. Plīvoja sarkanbaltsarkanie karogi, bet mūsu grupā tā nebija. Bija tautiskās jostas, lai varētu izveidot nepārtraukto ķēdi, ja tas būtu nepieciešams. Neatceros, cik daudz mediķu bija no Gulbenes slimnīcas, bet bija vairākas mašīnas.  Viss likās skaisti un iedvesmojoši, bez liekiem vārdiem un lozungiem. Likās, ka virmo gaisā kas neparasts, brīvs un iedvesmojošs. Pēc vadības informācijas, kad akcija beidzās, daudzi brauca uz Rūjienu un tālāk uz Igaunijas robežu, bet mēs atgriezāmies mājās un klausījāmies radio par šo akciju. Latvija viļņojās, bet mums turpinājās ierastie darbi medicīnas lauciņā. Dibinājās arī Tautas fronte. Tā kā biju komunistiskās partijas biedre, un daudzie "komunisti" - mediķi nolika savas biedra kartes, to izdarīju arī es, jo tāda bija mana pārliecība. Nekādu pretdarbību vai aģitāciju no valdošās varas neizjutu, amatā pazemināta netiku un latvietes - patriotes gars mani nepameta. Tā kā tēvs bija dienējis brīvās Latvijas armijas virsdienestā un izjutis arī Litenes notikumus, izjutu tādu kā atvieglinājumu, ka beidzot varam neizlikties.  Mani bērni un mazbērni man nav jautājuši, ko darījām šinī laikā, iespējams, viņiem par to nav intereses. Akcija, ko tagad veic Latvijas radio un sabiedrība, varbūt uzjundīs jautājumus, un interese par vēsturiskajiem notikumiem toreiz - Baltijas ceļā - būs visaptveroša  arī interneta vietnēs. Esmu lepna, ka biju tur, kur iepukstējās Latvijas brīvības alku sirds.

Uz augšu