Vai Rietumvalstīm Baltijas ceļš bija traucēklis? (42)

Nākamnedēļ, 23. augustā, aprit 30 gadi kopš slavenās Baltijas ceļa protesta akcijas, kuras ietvaros apmēram divi miljoni cilvēku sadevās rokās un izveidoja apmēram 600 km garu dzīvo ķēdi, savienojot trīs Baltijas valstu galvaspilsētas. Iedzīvotāji ar šo žestu protestēja pret 1939. gadā noslēgto Molotova – Ribentropa paktu, kura ietvaros Vācija un Padomju Sociālistisko Republiku Savienība (PSRS) vienojās par Austrumeiropas sadali savās ietekmes zonās. Šā pakta rezultātā Baltijas valstis tika okupētas un zaudēja neatkarību. Šo okupāciju tā arī neatzina lielākā daļa starptautiskās sabiedrības.

Baltijas ceļa akcija sasaucās ar laikmetu, kurš beigu beigās rezultējās ar PSRS sabrukumu un Baltijas valstu neatkarības atjaunošanu – toreizējā Padomju Savienības komunistiskās partijas CK ģenerālsekretāra vadīto «Perestroiku» un «Glasnostj». Tās ietvaros notika centieni mēreni liberalizēt un pārveidot lēni pūstošo valsti, lai nodrošinātu tās pastāvēšanu ilgtermiņā. Tāpat tās ietvaros notika centieni veidot konstruktīvas attiecības ar lielo kapitālistisko ienaidnieku – Rietumvalstīm.

Loģiski, ka Rietumiem šāda politika bija ļoti izdevīga, jo pavēra iespēju mazināt saspīlējumu attiecībās ar tās lielāko pretinieku starptautiskajā arēnā.

Līdz ar to rodas jautājums, vai gadījumā Rietumvalstīm Baltijas ceļš, kurš atklāti pauda vēstījumu, ka kāda PSRS teritorijas daļa tai pieder nelikumīgi, nebija traucēklis?

Galu galā, no vienas puses, ir nepieciešams atbalstīt cilvēku tiesības atklāti paust nosodījumu par to, ka viņu teritorija ir nelikumīgi iekļauta kādas citas valsts sastāvā. Tomēr, no otras puses, šāda tiesību atbalstīšana var saniknot valdību Maskavā, ar kuru ir nepieciešams runāt par tādiem jūtīgiem jautājumiem kā kodolieroču bruņojuma samazināšana u.c. Atbildēt uz šo jautājumu portāls TVNET lūdza vēsturniekus un starptautisko attiecību ekspertus.

Ko par to saka eksperti?

Latvijas Ārpolitikas institūta vecākais pētnieks Māris Andžāns intervijā norāda, ka par Baltijas ceļu kā traucēkli varbūt runāt nevajadzētu, taču Baltijas valstu neatkarība noteikti nebija Rietumu prioritāte.

«Pirmajā vietā šeit noteikti bija tas, kas notiek visā starptautiskajā sistēmā kopumā. Rietumiem daudz būtiskāk bija tas, kas notiks ar PSRS.

Pāris desmitgades bija pastāvējusi gan ideoloģiska, gan citāda veida konfrontācija, un, no vienas puses, bija prieks par to, ka PSRS grūst, bet, no otras puses, bija jautājums, kas notiks tālāk. Neviens nevēlējās, lai tās izjukšana notiek nekontrolētā veidā,» saka Andžāns.

Kā piemēru pētnieks min kodolieročus. «Bija dažādas bažas par to, ka tie pēc PSRS sabrukuma varētu nonākt ļaunu spēku rokās. Tāpat neviens nevēlējās, lai izceltos kari, kuri radītu jaunas migrācijas plūsmas. ASV, kuras ārpolitika bija būvēta uz PSRS iegrožošanu, bija jāpārdomā un jāpārbūvē. Baltijas liktenis principā bija pakārtots Padomju Savienības liktenim,» turpina pētnieks.

Nedaudz vairāk tam, ka Baltijas ceļš Rietumiem bija traucēklis, piekrīt Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesore Daina Bleiere. Viņa norāda, ka Baltijas valstīm stingri simpatizējošie Rietumu politiķi vairāk bija parlamentāriešu līmenī. «Valstu un valdību vadītāju izteikumi bija visai uzmanīgi, un atrast kādu, kurš tā ļoti stingri būtu iestājies par Baltijas valstu neatkarību, būtu diezgan grūti,» saka Bleiere.

Viņa arī norāda uz kādu būtisku Rietumu retorikas maiņu pēc Baltijas ceļa akcijas noturēšanas. «Baltijas tautas kustības sākotnēji savu pretošanos prezentēja kā nevardarbīgu, kura iet Mahatmas Gandija ceļu. Baltijas ceļa akcija Rietumos sākotnēji tika uztverta kā ļoti pozitīva. Žurnālisti šo akciju filmēja un labā gaismā rādīja savām sabiedrībām. Es pieļauju, ka arī politiķi tajā redzēja ko ļoti pozitīvu,» apgalvo Bleire.

«Tomēr tam dažas dienas vēlāk sekoja Maskavas paziņojums, kurš bija neadekvāti ass. Tajā tika runāts par nacionālo histēriju, ekstrēmismu, separātismu un par to, ka tautu kustību vadītāji sabiedrību maldina. Šī valoda Rietumu politiķus satrauca diezgan stipri, jo ļoti atgādināja to valodu, kura tika lietota pirms 1968. gada invāzijas Čehoslovakijā. Jāsaka, ka Rietumu reakcija valstu un valdību vadītāju līmenī kļuva ārkārtīgi piesardzīga. Atklātāk gan reaģēja ASV prezidents Džordžs Bušs vecākais, kurš nosūtīja Mihailam Gorbačovam vēstuli ar aicinājumu nelietot vardarbību Baltijas valstīs, bet visā visumā valstu un valdību vadītāju reakcija bija visai klusa, nemierīga un satraukta,» turpina Bleiere.

«Baltijas padome arī pēc tam uzrakstīja vēstuli Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram, taču ANO nereaģēja vispār. Šajā atmodas laikā starptautiskās organizācijas vispār bija vismazāk aktīvas atbalsta sniegšanā Baltijas valstu neatkarībai. It sevišķi tas attiecās uz tām starptautiskajām organizācijām, kuru dalībvalsts bija PSRS,» pauž asociētā profesore.

Viņa papildus arī piekrīt tam, ka PSRS sabrukšanas novēršanas gadījumā Rietumu atbalsts Baltijas valstu neatkarībai būtu zaudēts pavisam.

«Būtu deklarācijas un aicinājumi nelietot spēku, bet principā atbalsts būtu pazudis. Mēs jau redzējām kas notika Ķīnā saistībā ar slaktiņu Tjaņaņmiņa laukumā. Tāpat visi ar Ķīnu vēl arvien tirgojas un par cilvēktiesību pārkāpumiem runā ļoti klusi,» nobeidz Bleiere.

Vēl vairāk tam, ka Baltijas ceļš Rietumiem tomēr bija zināms traucēklis, sliecas piekrist Rīgas Stradiņa universitātes profesore Ilga Kreituse. Viņa intervijā norāda, ka lielie Rietumu spēlētāji uz Baltijas ceļa protesta akciju skatījās ne tikai rezervēti, ieturēti, bet arī visai neatbalstoši.

«Mēs nevaram teikt, ka tie bija pret šādu protesta akciju, bet, ka tas būtu izraisījis sajūsmu, arī nevaram apgalvot,» saka Kreituse.

«Šādu nostāju var izskaidrot ar to, ka politikā daudz labāks ir viens liels un zināms pretinieks, kurā var orientēties, nekā vesela virkne mazu valstu, kuras ei nu tu zini ko nospēlēs. Ar vienu pretinieku spēlēt ir daudz vienkāršāk,» saka Kreituse.

Viņa līdzīgi kā Māris Andžāns norāda, ka atbalstu Baltijas valstu neatkarībai noteica nevis tie procesi, kuri notika tepat Latvijā, bet gan tie procesi, kuri notika saistībā ar PSRS Maskavā. Tāpat viņa līdzīgi kā Daina Bleiere piekrīt tam, ka mūsu valsts neatkarības atgūšanu noteica PSRS tālāka sabrukšana. «Redzot to, ka šis Gorbačova pārbūves laiks neiet tā, kā tam vajadzētu iet, un šie centrbēdzes spēki sāk parādīties arvien spēcīgāk, mainījās arī lielvalstu nostāja pret Baltijas valstu neatkarību,» saka profesore.