Kokto: Ak, Piafa ir mirusi! Nu arī es varu mirt! Piafas un Kokto stāsts
Leģenda

FOTO: publicitātes

Vēl tikai nedaudz vairāk kā mēnesi Liepājas muzejā, Kūrmājas pr. 16/18 apskatāma dziedātājas Edītes Piafas un mākslinieka Pablo Pikaso tuva drauga, franču multimākslinieka Žana Kokto zīmējumu izstāde “Žans Kokto. Līniju māksla”, kas ļauj liepājniekiem un pilsētas viesiem no izbaudīt franču šarmu.

Kultūras pazinējiem Francijā joprojām tīk ticēt kādam nostāstam, proti, 1963. gada 11. oktobra rītā, uzzinot, ka smagas slimības rezultātā no dzīves šķīrusies Edīte Piafa, Žans Kokto teicis šādus vārdus: “Ak, Piafa ir mirusi! Nu arī es varu mirt.” Izteicis vai neizteicis šos vārdus, bet Kokto kā nāves datums vēsturē ir ierakstīts 1963. gada 11. oktobris. Turklāt tā nebija pašnāvība, kā pirmajā brīdī varētu šķist. Kokto mira no sirdslēkmes.

Gan Piafa, gan Kokto bija pazīstami miljoniem Francijas kultūras mīļotāju. Un ļoti bieži vieniem un tiem pašiem miljoniem – gan intelektuāļiem, gan vienkāršas sentimentalitātes piekritējiem.

Viņi abi satikās 1940. gada februārī, un dzima draudzība, kam bija lemts turpināties teju ceturtdaļgadsimtu. Otrā pasaules kara pirmajos gados Kokto uzrakstīja lugu “Le Bel Indifférent” (“Vienaldzīgā skaistule”), kurā galveno lomu uzticēja spēlēt tieši Piafai, turklāt par viņas partneri izvēloties tolaik arī viņas partneri dzīvē – aktieri Polu Merizē, kurš, pēc Kokto domām, nebija Piafas cienīgs.

FOTO: publicitātes

Luga bija par mīlestību Parīzē, par viņu abu attiecībām, kurās kaislei un slāpēm pēc sapratnes pretī stājas aukstums un vienaldzība. Sākotnēji abiem galveno lomu tēlotājiem to neapzinoties, uz skatuves tika izspēlēta viņu pašu dzīve. Šajā ziņā Kokto var dēvēt par mīlestības psihologu – viņš spēja ar vērīgu skatu no malas radīt mākslu no tā, kas paša dzīvē bija sarežģīts un daudziem – nepieņemams. Tādi ir arī Žana Kokto zīmējumi, kas apskatāmi izstādē Liepājas muzejā - trāpīgi un patiesību atmaskojoši.

Kas gan šīm divām atšķirīgajām personībām varēja būt kopīgs? Kokto bija pašapzinīgs, daudzpusīgs mākslinieks, kas sadarbojās ar Satī, Pikaso un citiem savas jomas meistariem, viņa māksla balstījās uz grieķu klasicismu un tajā pašā laikā - modernismu. Turpretī Piafa, nākusi no sabiedrības zemākajiem slāņiem, savu mākslu veidoja kā emocionālu sniegumu dziesmās.

Viņu draudzība tika piepildīta ar retām tikšanās reizēm, biežiem telefona zvaniem un līdz pat mūsdienām saglabātām sirsnīgām, draudzīgas mīlestības pilnām vēstulēm, ko abi rakstījuši viens otram. Tieši šīs vēstules ir galvenā liecība abu mākslinieku lielajai draudzībai, kura viņu biogrāfijās tiek pieminēta tikai it kā garāmskrienot.

FOTO: publicitātes

1960. gadā Kokto Piafai kādā vēstulē raksta: “Mana Edīte! [..] Kad es ceļoju apkārt pasaulei kopā ar Čārliju Čaplinu, naktī uz kuģa sāka dziedāt zaļais sisenis. [..] Tas dziedāja tā, it kā iztukšotu savu dvēseli. Tā dziļi aizkustinošā dziesma pildīja nakts gaisu. [..] Šī siseņa dziesma man atgādināja par tevi.[..] Tu, Edīt, iemieso to, kas padara Franciju vērtīgu. Valsti, kurai žēlastība un laipnība diemžēl ir zudusi. [..] Es Tevi mīlu un skūpstu uz vaiga, Žans Kokto.”

Gan šī vēstule, gan citas, ko Kokto sūtījis saviem draugiem, tikusi papildināta ar zīmējumu līdzās tekstam. Šie zīmējumi ļauj atpazīt sūtītāja personību arī tiem, kam franču valoda ir sveša, jo Žana Kokto līniju mākslas stils ir īpašs. Tas vieno arī 132 izstādē apskatāmos darbus.

Izstāde apskatāma Liepājas muzejā, Kūrmājas prospektā 16/18 līdz 29. septembrim.

FOTO: publicitātes

FOTO: publicitātes

FOTO: publicitātes

Uz augšu