“Karš Latvijā vēl nav beidzies”: militārie arheologi šķetina kritušo kareivju likteņus (21)

Latvijā ir vairākas meklēšanas vienības, kam doti skanīgi nosaukumi: “Leģenda”, “Patriots”, “Zvaigzne”. Pieredzes bagātākā no tām ir meklēšanas klubs “Leģenda”, ko 1999. gadā dibināja četri vīri: Viktors Lelis, Askolds Saulītis, Viktors Duks un Tālis Ešmits. 

Vaicāts, kāpēc organizācijai izvēlēts nosaukums “Leģenda”, Ešmits saka:

“Visa organizācijas darbība balstās uz nostāstiem un atmiņām, kas bieži vien jau pirmsākumos kļuvušas leģendu cienīgas. Un, otrkārt, viss, ar ko nodarbojas militārais arheologs, ir saistīts ar karu, bet karā, kā pasaule atzinusi, dzimst varoņi, bet tikai varoņi rada leģendas.”

Biedrības mērķis šo gadu laikā palicis nemainīgs – meklēt, reģistrēt un pārapbedīt kritušo un bezvēsts pazudušo karavīru mirstīgās atliekas.  Biedrība uzsver – tās uzdevums nav dalīt kritušos karavīrus “pareizajos” un “nepareizajos”, bet gan izrādīt mirušajiem pēdējo godu, nogādājot tos dzimtenē un guldot cienīgās mūža mājās. 

Video: vācu armijas apbedījumu pārcelšana Cēsīs

“Leģendas” dibinātājs Tālis Ešmits saka – visa Latvijas zeme ir viens liels kara lauks, un vien Dievs zina, cik daudz karavīru mirstīgās atliekas tā vēl glabā. Vaicāts, cik daudz mirstīgo atlieku šo gadu laikā ekshumēts, Tālis Ešmits norāda, ka šis skaitlis mērāms tūkstošos; biedrības pastāvēšanas laikā, aptuveni 20 gadu ilgā posmā, veiktas neskaitāmas ekspedīcijas, kā Latvijā, tā ārvalstīs.

Ik gadu Latvijā tiek ekshumētas vidēji 700 mirstīgās atliekas, un eksperts lēš, ka vēl nākamajos 50 gados Latvijas teritorijā regulāri tiks uzieti kritušie karavīri. 

Karš Latvijā vēl nav beidzies

“Runājot par karu, varam izdalīt divas fāzes – aktīvo un pasīvo,” norāda eksperts, “pirmajā fāzē norisinās aktīva karadarbība, bet otrajā – tiek līdz galam sakārtoti jautājumi par katru kritušo, respektīvi, notiek mirstīgo atlieku apzināšana, ekshumācija un pārapbedīšana. Diemžēl jāsaka, ka Latvijā karš vēl nav beidzies; savā ziņā šī pasīvā fāze Latvijā ir iestrēgusi un iekonservējusies. Militārajiem arheologiem priekšā vēl daudz darba.”

Ik gadu “Leģenda” veic vairākas ekspedīcijas, un katrā no tām piedalās ap 20 cilvēkiem. No 1. līdz 4. augustam Brocēnu novada Blīdenes pagastā norisinājās tā sauktā eksperimentālā nometne, kuras dalībnieku skaits bija lielāks nekā ierasts – ap 30. Ešmits norāda, ka interesentu skaits par nometnēm ir lielāks, nekā biedrība var uzņemt, kā iemeslu minot drošības apstākļus.

Vietās, kur krituši karavīri, ir liela iespēja uziet nesprāgušus militārus lādiņus, tādēļ dalībniekiem, kas vēlas piedalīties nometnēs, ir jāievēro stingri drošības noteikumi. Tāpat jāievēro citi, gan rakstīti, gan nerakstīti likumi, lai ekshumācija noritētu droši, produktīvi un ētiski.

Runājot par nesprāgušās munīcijas likvidēšanu, meklēšanas vienība “Leģenda” izsaka visdziļāko pateicību Valsts policijai, kas allaž operatīvi reaģē uz izsaukumiem par atrastiem, nesprāgušiem kara laika lādiņiem. Tālāk šie lādiņi tiek nodoti sapieriem iznīcināšanai, tādējādi attīrot Latvijas zemi no mēmajiem, bet bīstamajiem kara lieciniekiem. 

Foto no meklēšanas vienības "Leģenda" arhīva

Nometnē Brocēnu novada Blīdenes pagastā “Leģenda” kopā ar Brāļu kapu komiteju atrada un ekshumēja sešdesmit sešu 308. latviešu strēlnieku divīzijas karavīru pīšļus. Šī nometne īpaša ar to, ka, pateicoties rūpīgam pētnieku darbam, ir precīzi zināmi tur reiz notikušajā kaujā kritušo vārdi un uzvārdi. Tiešie radi atrasti jau 17 no viņiem, bet “Leģenda” aktīvi turpina meklēt radiniekus pārējiem kritušajiem. Ja jums ir kāda informācija, kur meklēt zemāk esošajā sarakstā minēto karavīru radiniekus, sazinieties ar biedrību “Leģenda”.

Meklē, kamēr atrod

“Leģendai” izveidojusies cieša sadarbība ar vairākām ārvalstu militārās arheoloģijas organizācijām, kas meklē savu valstu piederīgos, kritušus Latvijas teritorijā, un palīdz dzimtenē nogādāt tos latviešus, kas gājuši bojā viņu zemēs. Tāpat Latvijai noslēgti līgumi gan ar Krieviju, gan ar Vāciju, kas regulē karu un represiju rezultātā kritušo cilvēku mirstīgo atlieku ekshumāciju, pārvešanu un pārapbedīšanu.

Ešmits piebilst, ka daudzi cilvēki Latvijā no ārvalstīm ierodas individuāli, lai meklētu ziņas par piederīgajiem, ko paņēmis karš.

“Pat pēc 80 gadiem cilvēki cīnās ar šīm masu slepkavošanas – Otrā pasaules kara – sekām, meklējot atbildes uz jautājumiem: kas gan ir noticis ar maniem piederīgajiem?”

saka Ešmits, piemetinot, ka nav lielāka gandarījuma par to, ka izdodas atrast, identificēt un nogādāt mājās karā kritušos karavīrus. 

Lai ilustrētu vienu no daudzajiem pazudušo dzīvesstāstiem, kas pēc vairākiem gadu desmitiem tomēr atrisināts, Ešmits min piemēru par diviem latviešu brāļiem – Arvīdu un Leopoldu, kas nākuši no Jēkabpils. Abi brāļi tikuši iesaukti Sarkanajā armijā, un kara laikā viens no brāļiem, Arvīds, kritis. Otram brālim, Leopoldam, izdevies atgriezties dzimtajā Jēkabpilī ar skumju ziņu – brālis Arvīds nošauts un turpat Krievijas tīrumos arī palicis.

Vien pēc teju 80 gadiem, šā gada aprīlī, Arvīda mirstīgās atliekas  beidzot tika atrastas un, pateicoties identifikācijas kapsulai, atpazītas. Nu Arvīds tiks nogādāts dzimtenē un guldīts blakus savam brālim un tēvam dzimtajā Jēkabpils pusē. 

Pati pārapbedīšana un tikšanās ar kritušo pēctečiem emocionāli ir ļoti smaga, saka eksperts.

“Ir jāprot rast atbildes uz viņu uzdotajiem jautājumiem – kāpēc tā notika tieši ar viņu piederīgo? Kāpēc tieši viņam vajadzēja krist kaujā? Šiem cilvēkiem ir jāsaņem godīgas, skaidras atbildes, kas sniedz mieru un mierinājumu,” norāda Ešmits.

Bet kā militārie arheologi zina, kur meklēt karā kritušos? Šeit galvenokārt palīdz arhīvs, cilvēku atmiņas un nejauši izrakumi, piemēram, rokot grāvjus, tiek uzietas mirstīgās atliekas. Ešmits stāsta, ka daudzi cilvēki tikai pēc neatkarības atjaunošanas uzdrošinājušies pastāstīt par vācu karavīru apbedījumiem un vietām, kur meklēt kritušos.

Tā, piemēram, no kādas sievietes, kura okupācijas gados strādājusi par bērnunama darbinieci Majoros, “Leģenda” uzzinājusi par vācu karavīru apbedījumiem. Padomju laikā darbiniecei likts vācu apbedījumus nolīdzināt, lai par tiem nekas nevēstītu, bet viņa šo vietu un tās glabāto noslēpumu paturējusi prātā. 

Pārsvarā biedrības “kontā” ir masu apbedījumi ar vairākiem desmitiem kritušo, taču ir gadījumi, kad vienā ekspedīcijā tiek uzieti pat simtiem mirstīgo atlieku. Grūtākais darbs gan vēl ir priekšā – mirstīgo atlieku identificēšana.

Šeit lieti noder jebkas – arhīva materiāli, žetons, apbalvojumi, identifikācijas kapsula, iezīmēti priekšmeti, piemēram, karotes, krūzes vai katliņi, un citas lietas, kas spēj kaut nedaudz pastāstīt par to īpašnieku.

Tomēr jāatzīst, ka identificēšanas procesā minētie kara laika arhīvi var ne tikai palīdzēt, bet arī maldināt. Tā, piemēram, arhīvos bijis norādīts, ka karavīrs kritis kaujas laukā, lai gan īstenībā viņš bijis sveiks un vesels un pēc kara nodzīvojis vēl vairākus gadu desmitus.

Līdzīgi bijis ar jau pieminēto ekshumāciju Blīdenes pagastā  – šie 66 karavīri teorētiski skaitījušies pārapbedīti Tušķu brāļos kapos, bet faktiski tas nebija noticis, un visus šos gadus viņu kauli gulējuši tur, kur tos apbedīja pēc kaujas: mežmalā blakus Guļauces mājām, kur reiz atradies hospitālis.

Katram sava motivācija

Ešmits uzsver – militārā arheoloģija ir diezgan specifiska nozare, kuras interesenti, lai gan nav daudzi, ir entuziastiski un gatavi nesavtīgi ziedot brīvo laiku un līdzekļus karavīru mirstīgo atlieku meklēšanā. Militārā arheoloģija, ko grūti nosaukt par hobiju vai vaļasprieku  – drīzāk tas ir dzīvesveids  –, apvieno dažādu profesiju un sociālo kārtu pārstāvjus: lauksaimniekus, uzņēmējus, režisorus, vēsturniekus, kā arī cilvēkus, kas meklē kara laikā zudušos radiniekus vai paši savulaik dienējuši armijā. 

Vaicāts, kas viņam licis pievērsties militārajai arheoloģijai, Ešmits smaidot saka, ka tā “vienkārši sanācis”; bērnībā daudz klausījies vectēva stāstīto par Sarkano armiju, kā arī lasījis grāmatas, kas raisījušas interesi par vēsturi un karu. 

“Militārā arheoloģija ir labs veids, kā pastāstīt sarežģīto Latvijas vēsturi dzīvi un saistoši, kā arī sausajai kritušo statistikai piešķirt vārdus, uzvārdus un dzīvesstāstus,” saka Ešmits, piebilstot, ka militārajiem arheologiem priekšā vēl daudz darba, lai “visus puikas nogādātu mājās”.