/nginx/o/2019/08/16/12470298t1h2a90.jpg)
2007.gadā amerikāņu filmēšanas komanda laida klajā ko pavisam netipisku - filmu par Dziesmoto revolūciju Igaunijā. Augstu novērtētā dokumentālā filma daudzus cilvēkus dažādās pasaules malās iepazīstināja ar to, kā Baltijas valstis, bruņojušās vien ar dziesmām un patriotismu, cīnījās pret padomju okupāciju.
"Gandrīz neviens ārpus Baltijas valstīm nezināja par Dziesmoto revolūciju," savā mājaslapā norāda filmas veidotāji. "Bet tas ir viens no pašiem fantastiskākajiem stāstiem, kādus zinām."
Filmas iznākšanas laikā Baltijas ceļam bija apritējuši 18 gadi. Šogad - jau 30.
Nevardarbīgā protesta akcija, kurā divi miljoni cilvēku sadevās rokās un izveidoja 600 kilometrus garu dzīvo ķēdi cauri visām Baltijas valstīm, pie mums ir daudz apspriesta. Tā joprojām ir spilgtā atmiņā gan lietuviešiem, gan igauņiem. Bet citur pasaulē? Filma "The Singing Revolution" ("Dziesmotā revolūcija") piesaistīja lielu mediju uzmanību ASV un citviet, no jauna pievēršot pasaules uzmanību šai Baltijas vēstures lappusei. Daudzi ārvalstu skatītāji par baltiešu brīvības alkām (un to, kas vispār ir Latvija, Lietuva un Igaunija) uzzināja pirmoreiz.
Kāpēc amerikāņi uzņēma filmu par vairākus gadus seniem notikumiem Baltijā?
Amerikāņu kinorežisoru pāris Džeimss Tastijs un Morīna Kāsla Tastija 1999.gadā Tallinā pārcēlās uz dzīvi Tallinā, kur augstskolas studentiem pasniedza filmu veidošanu.
Viens no iemesliem, kāpēc viņi izvēlējos tieši Igauniju, - Džeimsa saknes ir tieši šajā valstī.
Divus gadus vēlāk pāris atgriezās Igaunijā - šoreiz Tastiji gan lasīja lekcijas studentiem, gan arī padziļināti sāka pētīt Dziesmoto revolūciju.
Viņi intervēja vairāk nekā simt cilvēkus un "izķemmēja" Igaunijas arhīvus.
2003.gadā Tastiji bija pieņēmuši lēmumu - viņi parādīs šo vēstures nodaļu visai pārējai pasaulei. Taču nācās pasteigties, jo 2004.gadā Igaunijā notika Dziesmu un deju svētki, ko pāris obligāti gribēja iekļaut savā filmā. Vilcināšanās gadījumā nāktos kinolentes plānus atlikt vēl par pieciem gadiem, kad notiks nākamie Dziesmu svētki.
Filmēšana notika 40 dienu garumā 2004.gadā. Kopumā visa filmas uzņemšana aizņēma četrus gadus, bet montēšana - vēl divus.
2006.gada nogalē filma beidzot bija pabeigta un debitēja kinofestivālā Tallinā. Aizkustinātā igauņu auditorija pēc filmas 15 minūtes aplaudēja, stāvot kājās.
Saskaņā ar filmas veidotāju aplēsēm, kinolenti redzējuši apmēram 20 miljoni cilvēku visā pasaulē.
Ko par filmu runāja pasaulē?
Tā kā filma iznāca Ziemeļamerikā, to recenzēja gana daudzi prominenti preses izdevumi, piemēram, "The New York Times", "The Hollywood Reporter" un "LA Times". Kino kritiķu recenzijās iekļautie spilgtie Baltijas vēsturisko notikumu apraksti iepazīstināja amerikāņus, kanādiešus un citu valstu iedzīvotājus ar notikumiem, kas risinājās no 1968. līdz 1991. gadam, tajā skaitā arī ar Baltijas ceļu.
"Padomju režīma laikā Igaunijas kultūra tika nežēlīgi apspiesta, taču ik pēc pieciem gadiem jūlijā tā plūda pāri malām, kad igauņi Tallinā sapulcējās Dziesmu svētkos," raksta "The New York Times" kritiķis Mets Zollers Seics. "Iedomājieties "Kasablankas" ainu, kurā francūži dzied "La Marseillaise", izrādot nepiekāpšanos vāciešiem, pareiziniet to tūkstoškārtīgi, un jūs tikai sāksiet iztēloties Dziesmotās revolūcijas spēku."
"Džeimsa Tastija un Morīnas Kāslas Tastijas dokumentālā filma par to, kā mūzika spēlēja nozīmīgu lomu Igaunijas centienos atbrīvoties no padomju apspiešanas, ir pozitīvs stāsts, kuram gandrīz vai grūti noticēt," norāda aģentūras AP žurnālists Frenks Šeks, kura rakstu pārpublicēja ASV kinožurnālistikas gigants "The Hollywood Reporter".
ASV šovbiznesa žurnāla "Variety" apskatnieks Džo Leidons raksta - ja par Dziesmoto revolūciju būtu uzņemta spēlfilma, nevis dokumentālā filma, kritiķi tai pārmestu naivumu. Taču, tā kā Tastiju kinolente atspoguļo patiesus vēstures notikumus, tā pierāda, ka dzīve mēdz būt pārsteidzošāka par kino.
"Jaunāko laiku vēstures stundās Baltijas valstis neizpelnās lielu uzmanību. Baltijas valstu - Igaunijas, Latvijas un Lietuvas - gadu desmitiem ilgā padomju okupācija gandrīz pat netiek pieminēta," uzsver laikraksta "Chicago Tribune" žurnāliste Džesika Rīvsa.
Taču viņa atzīst: ""Dziesmotā revolūcija" neapšaubāmi ir svarīga filma, bet no tā nevajadzētu baidīties. Par spīti smagajam tematam, filmas skatīšanās nešķiet kā darbs."
Filmu recenzējis arī Marks Līpers - viņš pats norāda, ka par filmām internetā rakstot jau no 1984.gada un, iespējams, esot senākais filmu apskatnieks tīmeklī. Savā veclaicīgajā mājaslapā, kas, šķiet, dizainu nav mainījusi kopš 90.gadiem, viņš raksta: "Tas ir spēcīgs un emocionāls vēstījums par Igaunijas vēsturi 71 gada garumā un it īpaši par to, kā igauņu gars atbrīvoja valsti no Padomju Savienības pavadas.
Kino recenziju portālā "Rotten Tomatoes" filma saņēmusi 83% pozitīvu novērtējumu no kritiķiem un gandrīz tikpat augstu atzīmi no skatītājiem.
Portāla IMDB informācija liecina, ka filmas kases ieņēmumi ASV un Kanādā pārsniedz 426 000 dolāru. Tā reģistrēta Ginesa pasaules rekordu grāmatā kā visu laiku pelnošākā filma, kura uzņemta Igaunijā, norāda Džeimss Tastijs.
Filma arī tikusi izrādīta Latvijā.
Vēsture, ko nedrīkst aizmirst
Baltijas valstu vēsture daudzējādā ziņā ir drūma, taču tajā atrodamas tādas iedvesmojošas un pacilājošas epizodes kā Dziesmotā revolūcija un Baltijas ceļš, kas parāda baltiešu saliedētību, gara stiprumu un spēju nepazaudēt savu nacionālo identitāti. Šī reģiona vēsture ir pelnījusi izskanēt arī aiz tā robežām.
Džeimss Tastijs portālam TVNET norāda, ka filmas veidotāji esot slepus iedabūjuši "Dziesmotās revolūcijas" kopijas divās totalitārās valstīs, kuras gan viņš nenosauc.
Tikuši izveidoti arī mācībstundu plāni pamatskolai un vidusskolai, kuros apskatīts šis periods Baltijas vēsturē un citi temati. Kā norāda Tastijs, skolas dažādās ASV vietās līdz šim paņēmušas apmēram 10 000 mācību materiālu kopijas, ko izmanto gadu no gada.
"Mums šķiet ievērojami, ka pēc tam, kad padomju vara vairāku paaudžu garumā bija kontrolējusi skolas, laikrakstus, televīziju un ikvienu dzīves aspektu, Baltijas tautas kaut kādā veidā tomēr palika vienotas savā vēlmē atkal kļūt par brīvām un neatkarīgām valstīm," intervijā portālam TVNET norāda Tastiji.
"Bērni šo vēlmi neapguva skolā, televīzijā vai publiskos pasākumos. Vienīgais veids, kā viņi to varēja iemācīties, - ar mājās klusībā aizvadītām sarunām... Sarunām, kuru atklāšanās varētu ļoti nopietni kaitēt ģimenei. Taču gandrīz ikvienam tādas bija gadu desmitiem ilgi, un Baltijas kultūras tika saglabātas. Tas ir fantastiski.
Un visas šīs klusās sarunas skaļi un publiski izvirda tādos pasākumos kā Baltijas ceļš, kad cilvēkiem beidzot bija iespēja paust savu nostāju bez soda, cietuma vai vēl sliktāka iznākuma draudiem."
