Augstskolas autonomijas anatomija: brīvā Latvijā brīva Universitāte

Latvijas Universitāte

FOTO: Zane Bitere/LETA

Pēdējo mēnešu laikā Latvijas Universitāte nonākusi gan mediju, gan sabiedrības starmešu gaismā rektora vēlēšanu dēļ. Kamēr vieni uzskata, ka vēlēšanas noritējušas negodīgi, citi norāda, ka Indriķis Muižnieks ievēlēts likumīgā kārtā, un rektora neapstiprināšanas gadījumā draud pat tiesāties. Portāls TVNET publicē kopsavilkumu par juridisko zinātņu doktores Kristīnes Jarinovskas komentāru par Latvijas Universitātes autonomiju.

Latvijas kā nacionālas valsts ar parlamentāru valsts iekārtu pamatus veido Vilhelma fon Humbolta idejas par zinātnes un izglītības vienotību un izglītības kā personas un tātad arī valsts veidotāju. 102 gadus atpakaļ tika pieņemta Tērbatas latviešu skolotāju kongresa rezolūcija latviešu augstskolas lietā, kas Latvijas pastāvēšanu saista ar Latvijas augstskolas – zinātnes un mācību brīvības vienotības iemiesotāju – dibināšanas nepieciešamību. Rezolūcijas 3. punkts paredzēja, ka latviešu augstskolas “galvenais uzdevums ir zinātnes veicināšana.” 1919. gada 28. septembrī atvērtajai universitātei bija jākļūst “autonomai savā zinātniskā un paidogoģiskā dzīvē” un līdztekus kalpošanai tam, ko rezolūcijas 3. punkts dēvē par “praktiskiem mērķiem”, “jāveicina patstāvīga zinātniska pētīšana”, uzturot arī dzīvu sakaru starp latviešu tautu un “pasaules augstskolām”.

Latvijas Universitātes pirmās satversmes

Latvijas Universitātes satversme tapa ar pietāti pret akadēmiskās dzīves tradīcijām, tai skaitā tām, kas īstenotas Rīgas politehniskajā institūtā. Saeimai Latvijas Universitātes satversme iesniegta kopā ar citiem 16. jūlija likuma kārtībā pieņemtajiem likumiem. Likums – Latvijas Universitātes satversme – pieņemts trijos lasījumos 1923. gada 16. martā. Valsts prezidents Jānis Čakste likumu – Latvijas Universitātes satversme – parakstīja 1923. gada 27. martā.

Latvijas Universitātes autonomija 1923. gada satversmē – ieceres un noteikumi

Kā Ministru kabinets, tā arī vēlāk Saeima sākotnējā projektā veica daudz būtisku grozījumu. Skats uz Latvijas Republikas rītausmu, diskusijām, kas noteica Latvijas Universitātes veidolu un līdz ar to arī visas Latvijas zinātnes un augstākās izglītības sistēmu, ļauj skaidrāk apzināties Latvijas Republikai eksistenciāli svarīgākos zinātnes un augstākās izglītības sistēmas balstus. 

Eiropas universitāšu asociācija universitāšu autonomiju piedāvā novērtēt pēc četrām autonomijas izpausmēm, proti, organizatoriskā, finansiālā, personāla un akadēmiskā autonomija. Saeimas izglītības komisijas priekšsēdētāja Ernesta Felsberga runa, nododot Latvijas Universitātes satversmi izskatīšanai Saeimai 1923. gada 23. februāra sēdē, atklāj, ka 96 gadu laikā autonomijas novērtēšana nav stipri mainījusies. Felsbergs universitātes autonomiju novērtē pēc četrām autonomijas izpausmēm – “saimnieciskā”, “paidagoģiskā”, “zinātnisko grādu piešķiršanā” un “mācības spēku ievēlēšanā”.

Finansiālā autonomija

Latvijas Universitātes satversme noteica, ka universitāte ir juridiska persona un tādēļ tai ir tiesības iegūt un atsavināt kustamu un nekustamu mantu, slēgt līgumus, stāties saistības, celt prasības un atbildēt uz tām tiesā. 

Lai iztēlotos universitātei paredzēto līdzekļu apmēru, un universitātes devumu, jāmin Ernesta Felsberga pirmajā lasījumā stāstītais: “[..] budžets, kas atvēlēts Latvijas augstskolai, ir tik ārkārtīgi mazs, ka es nezinu, vai ir vēl kāda universitate Eiropā, kas saņem mazāk kā Latvijas Universitate. Es gribētu rēķināt priekšā pēdējā gada izdevumus no 1921. gada julija līdz 1922. gada julijam. Latvijas Universitate ir saņēmusi no valdības 61 miljonu rubļus un devusi atpakaļ ieņēmumu veidā kādus 18 miljonus rubļus. Tā tad ir dabūjusi piemaksu apmēram 43 miljonu rubļu lielumā. Tā kā par daļu no šiem 43 miljoniem ir iegādātas vērtības, kas nav tikai vienai dienai: ir iepirktas grāmatas, aparati u.t.t. un izdarīti kapitali remonti, tad iznāk ka tas, ko universitate dabūjusi no valsts kā piemaksu šim gadam, nepārsniedz vairs pat 30 miljonus rubļu. Tā, zināms, ir neiespējami maza suma."

Akadēmiskā autonomija

Autonomija pedagoģisku un zinātnisku spriedumu sakarā salīdzināma ar akadēmiskās autonomijas kritēriju, kuru Eiropas universitāšu asociācija piedāvā novērtēt pēc šādām pazīmēm – studentu skaits, uzņemšanas noteikumi, programmu ieviešana un izbeigšana, studiju valoda, kvalitātes pārbaudes mehānismi un to izvēles tiesības, programmu satura noteikšana.

Studiju valoda bija noteikta latviešu, bet citu valodu lietojums bija pieļauts tikai “atsevišķos gadījums ar Universitātes padomes sevišķu atļauju”. Kvalitātes pārbaude ārpus Universitātes nebija paredzēta. Programmu saturs pilnībā uzticēts Universitātei, un vienīgais, kas ierobežo, rīcības brīvību ir satversmē noteiktie kritēriji grādu, tai skaitā doktora grāda iegūšanai un pielīdzināšanai.

Personāla autonomija

Tomēr par pilnīgu Ernests Felsbergs nosauca tikai autonomiju, kas saistīta ar “mācības spēku ievēlēšanu”, kas salīdzināms ar personāla autonomijas kritēriju, ko Eiropas universitāšu asociācija piedāvā novērtēt pēc šādām pazīmēm – augstākā akadēmiskā un administratīvā personāla izvēlēšanās un atcelšanas procedūra, viņiem noteiktais atalgojums un karjeras iespējas. Izglītības komisijas priekšsēdētāja vērtējums fokusējās uz svarīgāko, proti, “Latvijas Universitatē neviens mācības spēks nevar tikt no valdības iecelts, visiem jātop vēlētiem no universitates padomes. Valdībai ir tikai veto tiesības” . 

Zīmīgs bija Gustava Reinharda (1868—1937) no Kristīgi-nacionālās savienības spriedums par atalgojumu un 1. Saeimas deputātu domām atalgojuma sakarā:

“Te pieveda piemērus, ka mūsu zinātnieki, mūsu docenti un profesori ieņemot līdz 7 algotām vietām ārpus augstskolas. Ja mēs viņus nealgojam un nealgosim kā īstus profesorus, tad nav nekāds brīnums, ka mēs uz priekšu viņus augstskolā nemaz nedabūsim; uz priekšu mums nebūs kur ņemt profesorus. Jūs taču ziniet, ka profesors ir tāds cilvēks, kas strādājis savu darbu visu mūžu un pa lielākai daļai pret mazu atalgojumu. Ja mēs ari uz priekšu tāpat pieturēsimies un tāpat algosim profesoru darbu, kā tagad universitātē – ar 10–12 tūkstošiem mēnesī, tad domāju, ka nedabūsim daudz labu zinātnisku spēku.”

Organizatoriskā autonomija

Atbilstoši 1923. gada 2. martā lemtajam Universitātes pārvalde bija uzticēta šādiem orgāniem – Universitātes padomei, rektoram un prorektoriem, dekānu padomei, saimniecības padomei, Universitātes sekretariātam un revīzijas komisijai. Galvenais lēmējorgāns bija Universitātes padome, kas arī izvēlējās izpildvaras galvu – rektoru un divus tā biedrus – prorektorus, no kuriem viens atbild par studentu lietām, bet otrs par saimniecību. Gluži kā Universitātes padomi, arī rektoru varēja ievēlēt tikai uz vienu gadu ar nosacījumu, ka rektoru var pārvēlēt, bet amatu nevar ieņemt vairāk kā divus gadus no vietas.  Rektoru izraudzījās no profesoru vidus, kas nozīmēja, ka normāli tā bija persona ar doktora grādu, un tikai izņēmuma gadījumos, ievērojot to, ka piecpadsmit no Rīgas Politehniskā institūta pārņemtās personas bija ievēlētas par profesoriem, kam nebija doktora grāda, un ka prakse ievēlēt par profesoru bez doktora grāda pastāvēja “Latvijas Universitātes tapšanas laikā” par rektoru varēja kļūt arī persona bez doktora grāda. 

Akadēmisko struktūru noteica satversme, bet izmaiņas bija saskaņojamas ar Saeimu. Praktiski Saeima lēma par Universitātes štata vietām.

Universitātes autonomija laika griežos

1991. gada 30. septembrī Latvijas Republikas Augstākā Padome, kā rakstīja 1991. gada 1. oktobra Diena, “oficiāli atzina Latvijas Universitātes neatkarību”, tomēr arī rektors Juris Zaķis apzinājās un pauda, ka Latvijas Universitāte vēl neatbilst Eiropas augstskolu prasībām. Tikai 2005. gada 23. augustā, Ministru kabinetam lemjot Satversmes 81. panta kārtībā, Latvijas Universitātei bija beidzot atgriezts tās personas statuss, proti, atvasinātas publiskas personas statuss un līdz ar to ar šo statusu saistītais un Rietumeiropas universitātei nepieciešamais un vēl Tērbatā iecerētais autonomijas minimums.

Ja Latvijas Universitātes rektora Ernesta Felsberga vadītai 1. Saeimas izglītības komisijai bija nepieciešami vien divarpus mēneši intensīva darba, lai sasniegtu tam laikam progresīvāko un Latvijas valstij atbilstošāko risinājumu, tad kopš “Latvijas Universitātes neatkarības” atzīšanas pieredzam jau devīto Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisiju, kas arvien vēl nevar izvest dzīvē līdz galam universitāšu autonomijas pilnveidi.

Uz augšu