Kārina Pētersone: Caur pasakām mēs saņemam vērtīgus dzīves modeļus

“Man šķiet, ka mēs par maz novērtējam klasisko pasaku lomu cilvēka dzīvē, meklējot lasāmvielu mūsu bērniem,” saka Kārina Pētersone, Latvijas Nacionālas bibliotēkas Atbalsta biedrības direktore. “Pasakās ir iebūvēti pasaules attiecību arhetipi. Caur tām mēs no paaudzes paaudzē saņemam vērtīgus dzīves modeļus, un man ir mazliet bail, ka, pārtraucot lasīt pasakas, mēs nepazaudējam to gudrību, kas nāk no senām krātuvēm.

Šobrīd bērniem ir pieejami mūsdienu literatūras darbi, kas, protams, bieži vien ir ļoti augstvērtīgi un skaisti izdoti. Tomēr man šķiet, ka tos vajadzētu mazliet sabalansēt ar folkloru jeb to, kas ir izkristalizējies gadsimtu gaitā.

Man personīgi laimējās, jo manā bērnības grāmatu plauktā bija Pētera Šmita “Latviešu teikas un pasakas”. Domāju, ka manu personību lielā mērā ir veidojis tieši tas, kas tika lasīts bērnībā, ne tik daudz tas, kas ticis lasīts vēlāk. Vēl šodien ar izbrīnu atklāju sevī īpašības, kas aizgūtas no pasaku tēliem.”

Nora Ikstena: Pasakās ir iekodēta realitāte

“Bērnībā lasīju daudz, un līdz apmēram 16 gadu vecumam es lasīju tikai pasakas,” atklāj rakstniece Nora Ikstena. “Vecvecāki un vecāki jau sāka satraukties par manas personības tālāko attīstību, jo vienīgās grāmatas, kas mani interesēja, bija pasaku grāmatas. Es biju izlasījusi visas pasaules tautu pasakas sērijā “Brīnumzeme” un visas latviešu tautas pasakas. Šodien es domāju, ka tādējādi es nostiprināju sevī pārliecību par dzīvi – lai notiktu, kas notikdams, realitāte mani nesagraus, jo man ir spēcīga iekšējo tēlu, simbolu un pārliecību bāze, kas balstīta pasakās.

Man šķiet, ka daudzās pasakās ir iekodēta realitāte. Piemēram, laikā, kad stāstnieki jau stāstīja pasakas par lidojošiem paklājiem, neviens nedomāja, ka reiz pastāvēs lidmašīnas.

Atceros, ka biju šokēta, atklājot, ka citu valstu pasakām ne vienmēr ir laimīgas beigas. Tolaik domāju – ak tie nabadziņi, kam jālasa pasakas ar nelaimīgām beigām. Ļoti patika tās pasakas, kur ganuzēns piemāna kungu un ka viņš izrādās ar kādu savu dzīves gudrību gudrāks.”

Vaira Vīķe-Freiberga: Pasakās ir ietverti jēdzieni un priekšstati, kas mūsdienās ir izzuduši

“Es uzskatu, ka neviens sevi nevar uzskatīt par izglītotu cilvēku, ja viņa skolas literatūras programmā nav bijusi mutvārdu fāze – pasakas un tautas dzeja,” savu redzējumu pauž bijusī valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga. “Jāsaprot, ka izprast literatūru nav tas pats, kas to baudīt. Kaut gan izpratne, cerams, palīdz baudīt kvalitatīvāk. Viens ir pasaku vai dziesmu paglabāt dzīvu, stāstot un dziedot to tādu, kāda tā ir. Tomēr pavisam kas cits ir analizēt un izprast literāro darbu.

Piemēram, man bērnībā palika prātā pasaka par lapsu, kas bija dzirdējusi, ka cepta gaļa ir labāka par jēlu. Lapsa bija noķērusi vaboli un turējusi to pretī pieguļnieku ugunskuram. Tomēr pieguļnieku ugunskurs patiesībā dedzis upes otrā krastā. Protams, lapsa šādā veidā vaboli izcept nevarēja. Tomēr viņa kādu laiku to paturējusi, iebāzusi mutē, konstatējusi, ka vabole kraukšķ, un teikusi: “Laba gan, tikai apdegusi."

Šis joks labi ilustrē pasakas būtību. Lai to izprastu, ir jāsaprot katra atsevišķa vārda nozīme, jo pasakās ir ietverti jēdzieni un priekšstati, kas mūsdienu dzīvē ir izzuduši. Lasītājam ir jābūt priekšstatam par pasakās minētām reālijām. Pat ļoti mazs bērns zinās, kas ir ugunskurs, droši vien būs saskāries ar vabolēm, bet, kas ir pieguļnieki, tas viņam būtu jāizskaidro. Tikai tad viņš varēs novērtēt pasakā ietverto joku. Gluži tas pats attiecas uz brīnumu pasakām, kam ļoti svarīgas būtu ilustrācijas. Toties pasaku simboliskā jēga iedarbojas uz zemapziņu, un tā mazam bērnam nav jāizskaidro.”