1989. gada 23. augustā pulksten 19:00 aptuveni divi miljoni Baltijas valstu iedzīvotāju sadevās rokās, veidojot 600 kilometru garu cilvēku ķēdi no Tallinas caur Rīgu līdz Viļņai. Tuvojoties nozīmīgās akcijas 30. gadadienai, Igaunijas portāls "Postimees" uzrunāja trīs Baltijas ceļa dalībniekus, aicinot viņus dalīties savās atmiņās par piedzīvoto.
Lietuviete: pakustēties bija neiespējami
Pirms 30 gadiem Rutai Megi bija 30 gadu, un viņa tolaik, 1989. gadā, strādāja Panevēžas muzejā, Lietuvā. “Ar mani kopā strādāja laba draudzene, kursabiedrene Daļa. Bijām Baltijas ceļa iniciatīvas grupas locekles,” stāsta Ruta.
Doma par brīvu tēvzemi jau sen mājoja Rutas sirdī. Studējot vēsturi Viļņas augstskolā, Ruta daudz lasīja un pētīja okupācijas tēmu. Strādājot muzejā, abām draudzenēm radās ideja par izstādes veidošanu.
“1939. gadā pie varas esošie muzeja ēkas pagrabā nogalināja vairākus ārstus, un mēs bojā gājušajiem veltījām izstādi. Tas bija gluži kā pirmais grūdiens. Varētu teikt, ka tā bija kā pamošanās," stāsta Ruta.
Runājot par 1989. gadu, Ruta norāda, ka viens bija skaidrs – gaidāms kas liels. Pārliecība. Sajūta. Bija īstais laiks. “Tauta cēlās. Vairs nebija jautājums, iet vai neiet uz Baltijas ceļu,” stāsta Ruta.
“Dzīvoju trīs kilometru attālumā no Panevēžas pilsētas, nelielā ciematā ar nosaukumu Piņava. Ciemats atrodas blakus Tallinas-Viļņas šosejai. Devos ārā no mājām, lai pievienotos cilvēku ķēdei.
Laiks bija brīnišķīgs, bija daudz cilvēku. Vēl šodien atmiņā palicis tas, cik daudz ļaužu bija ieradušies. Cilvēki stāvēja plecu pie pleca. Pakustēties bija neiespējami. Cilvēki stāvēja četrās, piecās rindās," atceras Ruta.