1989. gada 23. augustā pulksten 19:00 aptuveni divi miljoni Baltijas valstu iedzīvotāju sadevās rokās, veidojot 600 kilometru garu cilvēku ķēdi no Tallinas caur Rīgu līdz Viļņai. Tuvojoties nozīmīgās akcijas 30. gadadienai, Igaunijas portāls "Postimees" uzrunāja trīs Baltijas ceļa dalībniekus, aicinot viņus dalīties savās atmiņās par piedzīvoto.

Lietuviete: pakustēties bija neiespējami

Pirms 30 gadiem Rutai Megi bija 30 gadu, un viņa tolaik, 1989. gadā, strādāja Panevēžas muzejā, Lietuvā. “Ar mani kopā strādāja laba draudzene, kursabiedrene Daļa. Bijām Baltijas ceļa iniciatīvas grupas locekles,” stāsta Ruta.

Doma par brīvu tēvzemi jau sen mājoja Rutas sirdī. Studējot vēsturi Viļņas augstskolā, Ruta daudz lasīja un pētīja okupācijas tēmu. Strādājot muzejā, abām draudzenēm radās ideja par izstādes veidošanu.

“1939. gadā pie varas esošie muzeja ēkas pagrabā nogalināja vairākus ārstus, un mēs bojā gājušajiem veltījām izstādi. Tas bija gluži kā pirmais grūdiens. Varētu teikt, ka tā bija kā pamošanās," stāsta Ruta.

Runājot par 1989. gadu, Ruta norāda, ka viens bija skaidrs – gaidāms kas liels. Pārliecība. Sajūta. Bija īstais laiks. “Tauta cēlās. Vairs nebija jautājums, iet vai neiet uz Baltijas ceļu,” stāsta Ruta. 

“Dzīvoju trīs kilometru attālumā no Panevēžas pilsētas, nelielā ciematā ar nosaukumu Piņava. Ciemats atrodas blakus Tallinas-Viļņas šosejai. Devos ārā no mājām, lai pievienotos cilvēku ķēdei. 

Laiks bija brīnišķīgs, bija daudz cilvēku. Vēl šodien atmiņā palicis tas, cik daudz ļaužu bija ieradušies. Cilvēki stāvēja plecu pie pleca. Pakustēties bija neiespējami. Cilvēki stāvēja četrās, piecās rindās," atceras Ruta.

Vienā pusē viņai stāvēja māte Aldona, otrā - pilnīgi svešs cilvēks. Taču tieši tur, svešinieku vidū, bija spēcīga vienprātības sajūta. Tika dziedātas dziesmas. 

Lietuvā, kurā mīt nepilni trīs miljoni cilvēku, lielākā daļa ir katoļi. Ruta atceras, ka Baltijas ceļa laikā piedalījušies arī daudzi mācītāji, kas dalībniekiem devuši svētību. Virs galvām lidinājušās lidmašīnas, no kurām tikušas kaisītas gan skrejlapiņas, gan ziedi. 

Par Baltijas ceļa maršrutu Lietuvā mūsdienās atgādina krusti, kas izvietoti kā mēmi tā laika liecinieki. 

Miermīlīgo akciju, Baltijas ceļu, raksturo tādi īpašības vārdi kā "harmonisks", "vienojošs" un "nacionāls". Ruta saka, ka piedzīvoto un pārdzīvoto daļēji var salīdzināt ar tām sajūtām, kas rodas Dziesmu svētku laikā. 

Pirms 23 gadiem Ruta pārcēlās no Lietuvas uz Igauniju, Rakveri. Igaunijā dzīvojošā lietuviete laiku pavada, darinot rokdarbus, kur bagātīgi tiek izmantotas arī Igaunijas karoga krāsas - balta, melna un zila.

Igaunis Kalevs par Baltijas ceļu

20. augustā, 1989. gadā, Kalevs Leipalu svinēja savu 48. dzimšanas dienu. Tajā laikā viņš strādāja Kullāru kolhozā par priekšsēdētāju, un viņam bija darba pilnas rokas: pilnā sparā risinājās labības novākšana. 

“Propagandas aparāts toreiz strādāja ar pilnu jaudu: arī 1980. gados bija sajūta, ka padomju sistēma paliks un nekur nepazudīs,” atceras Kalevs. Taču līdz ar Mihaila Gorbačova nākšanu pie varas radās cerība, ka sistēma mainīsies. “Cerība bija, bet nebija ticības,” saka Kalevs. 

Atceroties Baltijas ceļa notikumus, Kalevs stāsta, ka vienbrīd sākušas izplatīties runas, ka šāda akcija notiks. Pie Veltsi muižas būšot autobuss, kas grib piedalīties Baltijas ceļā, lai nāk, un gribētāju bija patiešām daudz, atceras akcijas dalībnieks.

Gan Kalevs, gan viņa sieva Lūle Leipalu, kas toreiz kolhozā strādāja par zootehniķi, atceras Baltijas ceļu kā grandiozu pasākumu. Bija pienācis Atmodas laiks. 

Kalevs atminas, ka autobuss bijis tik pilns cilvēku, ka viņam pašam nācies visu ceļu stāvēt kājās. 

“Atminos, ka sākotnēji piestājām Tiri pilsētas pusē, uz Raplas šosejas. Cilvēku bija ārkārtīgi daudz, brīvu vietu nebija, un mums bija jādodas tālāk. Laiks ritēja uz priekšu, jau sāku uztraukties, ka brīvu vietu cilvēku ķēdē vairs neatradīsim. Tad ceļmalā ieraudzījām vietu pie kāda meža pļavas malā, kur cilvēku bija mazāk. Tur arī apstājāmies, ieņēmām vietas un sadevāmies rokās," stāsta Lūle. 

Sieviete atminas, ka, stāvot Baltijas ceļā, satraukums auga augumā. Vienbrīd cilvēku ķēdē sāka atskanēt vārds "brīvība". Cilvēki šo vārdu nodeva viens otram pēc "kluso telefonu" principa, taču nevis čukstus, bet gan skaļi un ar pārliecību. 

“Šo vārdu "brīvība" blakusstāvošais nodeva kaimiņam, viņš tālāk sev blakus stāvošajam, un tā uz priekšu," stāsta Lūle. Arī mājupceļš palicis atmiņā - ja turpbraucot tika pārrunātas ikdienišķas lietas, tad, dodoties atpakaļ, garastāvoklis bija pacilāts un priecīgi satraukts. 

No došanās atpakaļ uz mājām prātā palicis vēl viens spilgts brīdis: garām brauca smagā mašīna, pilna ar krievu tautības cilvēkiem, kas dziedāja igauņu dziesmas, un viņiem rokās biji zilimelnbaltais karogs. Igaunijas karogs. 

Lūles un Kaleva meita, toreiz 19 gadus veca, ar draugiem Baltijas ceļa laikā atradās netālu no Latvijas robežas Iklā. Viņa atminas spilgtās emocijas un pacilāto gaisotni, kā arī to, ka atpakaļceļā nejauši nonākuši kāzu svinībās. "Līdz pat rītam cilvēki bija ārkārtīgi pacilātā noskaņojumā," meitas atmiņas pārstāsta Lūle. 

Līdzīgi kā Ruta, arī Lūle piedzīvoto salīdzina ar izjūtām Dziesmu svētkos. Taču Kalevs norāda, ka viņam līdzīgas izjūtas bijušas pirms 25 gadiem, kad Igauniju pametuši pēdējie nu jau pašķīdušās Padomju Savienības karavīri. 

Jāatzīst, ka laiks pēc neatkarības atjaunošanas bija grūts. Viss bija jāsāk no sākuma. “Ekonomiskā lejupslīde bija neizbēgama," norāda Kalevs.

Šajā nedēļas nogalē Kalevs svinēs savu dzimšanas dienu, tāpat kā toreiz, 1989. gadā, un uzvilks sētā Igaunijas karogu. "Būsim vienoti. Tad Igaunijai būs iespēja. Vienmēr. Kā 1989.gadā, tā 2019. gadā, un arī 2049. gadā," saka Kalevs.

Latvieša Reiņa atmiņas 

Baltijas ceļa laikā Reinim Plotkam bija pieci gadi, un viņš atradās savās mājās, Rīgā. Toreiz viena no Reiņa sirdslietām bija papīra lidmašīnas. Kādu dienu, kad zēns atkal bija nodevies papīra lidmašīnu lidināšanai, viņa māte teikusi, ka Reinim jādodas viņai līdzi. Zēns izprašņājis māti, vai tur, kurp viņi dosies, būs gan lidmašīnas, gan ugunskuri - vēl viena Reiņa sirdslieta -, un māte atbildējusi apstiprinoši. 

Reinis norāda, ka daudz no notikuma neatminas, bet atmiņā palicis, ka būt daļai no cilvēku ķēdes bijis kas brīnišķīgs. Pat par spīti tam, ka vecāki viņam nav ļāvuši lidināt papīra lidmašīnas.

Zēns cilvēku ķēdē atradies starp saviem vecākiem, līdzi bijis arī trīs gadus vecākais brālis. Vieta, kur ģimene atradusies, zēnam bijusi labi zināma: Juglā, ko no abām pusēm ieskauj ezeri. “Atmiņā palikusi kopā būšanas sajūta, pati vieta un spindzoņa,” norāda Reinis.

“Bērns šīs lietas uztver citādi, bet jutu, ka kaut kas notiek. Šī spindzoņa. Gaidīšana,” tā Reinis.

No tā laika Reinim atmiņā palikušas vairākas dziesmas. Latvietis, kas uz Igauniju pārcēlies mīlestības dēļ, atzīst, ka viņu piesaista abu valstu dziesmas. Īpaši mīļa ir “Atmostas Baltija”.

“Šīs dziesmas stāsta par brīvību un mūsu pastāvēšanu," saka Baltijas ceļas dalībnieks.

35 gadu vecais trīs bērnu tēvs norāda, ka nedrīkstam aizmirst brīvību. “Brīvību jāizstāv ik dienu. Citādi to var pazaudēt," secina Reinis. Rakverē dzīvojošais latvietis norāda, ka visām trim Baltijas valstīm ir kopīga pagātne un nākotne. “Jāturas kopā,” tā Reinis.